Latvijas Nacionālais teātris ar Melānijas Vanagas «Veļupes krastā» 14.jūnijā – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, viesosies Jaunpiebalgas kultūras namā. Izrādes režisors Valters Sīlis.
«Veļupes krastā» 14.jūnijā viesojas Jaunpiebalgas kultūras namā
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Mums ļoti gribas aizmirst sāpes. Ir pierasts, ka mēs tās noglabājam kaut kur dziļi plaukta apakšā, lai mums nebūtu tām netīšām jāuzskrien virsū. Ar šo darbu man gribas mums visiem sāpīgas rētas nedaudz paplēst vaļā un likt aizdomāties, ko tas nozīmēja jauniem cilvēkiem, viņu vecākiem un bērniem nokļūt izsūtījumā uz 16 gadiem, pazaudēt savus vīrus un bērnus, cīnīties ar badu un sadzīvot ar nepārtrauktiem meliem. Šis stāsts ir gan par tiem, kas izturēja, gan tiem, kuriem šis pārbaudījums bija par smagu.
Ir lietas, kuras nevajag aizmirst, un nevis tādēļ, lai nebeidzami sāpētu, bet tādēļ, lai mēs apzinātos paši sevi. Sākot strādāt pie izrādes, nācās daudz domāt, kā mēs tiekam galā ar to, ko padomju režīms mums ir nodarījis un cik ilgi šīs sekas mums nāksies izjust. Ir grūti rast atbildi uz šo jautājumu, bet sevis iepazīšanas nolūkos - lai apzinātos savu spēku un vājumu, mēs iedziļināsimies pašos lielākajos noziegumos, kādi tajā laikā tika veikti pret cilvēci.
Melānija Vanaga apstiprina veco patiesību, ka nelaimē cilvēks visatklātāk parāda savu raksturu, viņas darbs atklāj cilvēkus, viņu pārdzīvojumus un domas, kas slēpjas aiz 1941. gada 14. jūnija 15424 upuru statistikas. Ieraudzīt šajos notikumos cilvēku nozīmē cerību, ka mēs nespēsim vienaldzīgi paiet garām līdzīgiem genocīdiem, kurus vēl joprojām nav izdevies izskaust no šīs zemes virsas,» – tā par šo iestudējumu stāsta tā režisors Valters Sīlis.
Lomās: Daiga Gaismiņa, Astrīda Kairiša, Līga Liepiņa un Anete Saulīte