Sarkanajā grāmatā iekļautās sugas – ieguvējas un zaudētājas

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Vilnis Skuja

Iepriekšējā «Vides Vēstu» numurā apsolīju pastāstīt, kāpēc dažas aizsargājamās sugas izdodas sekmīgi glābt, savukārt citas ne. Sapratu, kaut arī katras aizsargājamo dzīvnieku sugas ceļš prom no iznīcības ir atšķirīgs, vismaz divas lietas visām ir līdzīgas: pirmkārt, jo vairāk tās tiek pētītas, jo skaidrāks kļūst, ka bioloģiskās nori-ses ir sarežģītākas, nekā sākumā šķitis; otrkārt, dzīvnieku aizsardzība un dabas aizsardzība ir process, kuru nedrīkst pat uz kādu laiku pamest novārtā. Nav jābēdājas, ka tas izmaksā samērā dārgi, varbūt sugu glābšanu drīzāk vajadzētu uztvert kā kompensāciju par to, ko civilizācijas dēļ nākas izciest pārējām radībām uz Zemes. Pašlaik cilvēce ļoti lielus resursus tērē kosmosa izpētei, bet varbūt mūsu izdzīvošanas atslēga vispirms jāmeklē tepat uz Zemes?

Mūsu planētu apdzīvo radniecisku un savstarpēji līdzīgu būtņu kopumi – sugas. Par precīzu un visaptverošu sugas definīciju zinātnieki aizvien lauž šķēpus, bet vienkāršojot var teikt, ka suga ir tādu radniecisku īpatņu kopums, kuri spēj radīt sev līdzīgus, auglīgus pēcnācējus. Vienas sugas īpatņi atšķiras no citu sugu organismiem ar noteiktu bioķīmisko uzbūvi, to fizioloģiskās norises un reakcijas ir ļoti līdzīgas. Katrai sugai ir noteikts hromosomu skaits, katra suga apdzīvo noteiktu areālu, un katrai ir īpašas prasības pret vidi un ekoloģiskajiem apstākļiem. Visi šie kritēriji ir mainīgi un nekad nav pilnīgi identiski. Tieši tas, ka nākamā paaudze nekad nav vecāku precīza kopija, rada priekšnoteikumus tam, ka izlasei ir no kā atlasīt. Evolūcijas procesā izdzīvo tas, kurš ir pietiekami pielāgots esošajiem apstākļiem. Tā vien liekas, ka katru jaunu dzīvību jau no tās rašanās brīža Daba izaicina, it kā sakot: «Izdzīvo, ja vari!» Patiesībā Daba nevienu neizaicina un nebrīdina, tā vienkārši nepārtraukti mainās, un dzīvības formas spiestas mainīties līdzi. Dzīvie organismi vieglāk pielāgojas ārējo apstākļu periodiskām izmaiņām, bet brīdi pa brīdim dzīves apstākļu maiņa norit tik strauji un neparedzami, ka izdzīvo, ja izdzīvo, vien paši pielāgotākie un veiksmīgākie. Pēdējos gadu tūkstošos vislielāko pārmaiņu izraisītājs uz Zemes ir cilvēks. Pagājuši vien nedaudz vairāk par 100 gadiem, kopš cilvēku sabiedrība sākusi atskārst savu lomu un atbildību Zemes dzīvē. Vēl īsāks laiks pagājis kopš brīža, kad sākām saprast to, ka mūsu izdzīvošana ir atkarīga no pārējo Zemes iemītnieku izdzīvošanas.

Sugas spēja pielāgoties nav bezgalīga

Ikviens dzīvnieks ir pielāgojies dzīvošanai noteiktā vidē. Katram skolas bērnam ir skaidrs, ka lasis nedzīvos karpu dīķī, bet krietni mazāks ļaužu pulciņš zinās, ka dažādu meža putnu sugu izdzīvošanai ir nepieciešamas dažādas mežaudzes. Ne mazums putnu sugu laimīgi čivinās degumā vai izcirtumā, vēl citas – jaunaudzē, bet daudzu sugu dzīvošanai nepieciešams vecs mežs, turklāt pietiekami lielās platībās. Sarkanajā grāmatā iekļautās sugas šai ziņā ne ar ko neatšķiras. Arī tās pakļautas vispārējiem ekoloģijas principiem. Tās atšķiras vien ar to, ka daļai sugu, ja gribam tās saglābt, ir jāizdabā it visā, pat pēdējā sīkumā. Tas sarežģī šo sugu aizsardzību. Citām, kuras savās prasībās ir pietiekami elastīgas, pietiek ar dažiem būtiskiem pasākumiem sugas stāvokļa uzlabošanai, un tās it kā panāk mums pretī un pielāgojas jaunradītajiem apstākļiem. Tādas sugas aizsargāt ir vieglāk.

Paraudzīsimies, kā aizvadītajās desmitgadēs veicies dažām īpaši aizsargājamo mugurkaulnieku sugām, kas iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā.

Mednis nepiekāpsies, jāpiekāpjas mums

Mednis Latvijā vēl aizvien ir Sarkanās grāmatas suga. Tas ir iekļauts ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Medņus pašreiz Latvijā vairs nemedī, jo populācija lēnām iznīkst. Mednis ir kā aristokrāts, kura prasības pret dzīves vidi ir ļoti īpašas, es pat teiktu – ekskluzīvas. Medņu pētnieks Helmuts Hofmanis stāsta, ka mednis Latvijā vienmēr bijis saistīts ar veciem priežu mežiem. Lai mednis varētu dzīvot, mežam jāatbilst noteiktām prasībām – tam ir jābūt pietiekami lielam, vecam un maz traucētam. Mežs nedrīkst būt pārlieku fragmentēts, un tam ir jābūt ar noteiktu struktūru, piemēram, tajā nedrīkst būt biezs pamežs, kāds intensīvi veidojas pēc meža meliorācijas. Mežā pienācīgā daudzumā jābūt platībām, kur mednim riestot. Mednis neriestos, kur pagadās, riesta vietā jābūt noteikta vecuma un augstuma kokiem ar piemērotu vainagu. Medņu mežā jābūt piemērotām vietām ligzdošanai un mazuļu izvadāšanai, ziemošanai. Lai mednis mežu atzītu par piemērotu, tam visās sezonās jābūt bagātam ar mednim piemērotu barību, turklāt tādu, kas piemērota ne tikai pieaugušajiem putniem, bet arī cāļiem, jo mazuļu ēdienkarte, it īpaši dzīves pirmajās nedēļās, ļoti atšķiras no pieaugušo ēdmaņas. Svarīga nozīme medņu dzīvē ir mellenājiem, kuru jaunos dzinumus, lapas un ogas mednis patērē lielos daudzumos. Mellenāju biežņa ļauj vistām ērti vadāt cāļus mētru ēnā, te lielos daudzumos uzturas radības, kas garšo mazuļiem, – zirnekļi, kukaiņi u.c. bezmugurkaul-nieki. Pēc kailcirtēm mellenāju platības nemitīgi sarūk. Paredzams, ka mednim aizvien vairāk nāksies piekāpties ogotāju priekšā, jo meža intensīvā ciršana spiež cilvēkus doties uz attālākajiem meža nostūriem, to skaitā medņu riestu mikroliegumiem.

Mednis ir īsts meža putns, tas spēj lielā ātrumā brāzties cauri biezu vaivariņu audzēm un plēsēja pārsteigts pacelties stāvus gaisā, bet tas nevar dzīvot bez veca meža. Tāpat riesta un mazuļu izvadāšanas laikā tam ir nepieciešams miers. Mežu intensīvas izciršanas dēļ vecie meži kūst kā sniegs un vietu, kuras atbilst sugas prasībām, kļūst aizvien mazāk. Apliecinājums tam, ka medņu «tauta» Latvijā jūtas slikti, ir tā saukto trako medņu skaita straujš pieaugums. Tie ir medņu gaiļi, retāk vistas, ar nenormālu uzvedību. «Trakie» medņi nebaidās no cilvēka, bieži ielido apdzīvotās vietās, kur riesto dažu metru attālumā no cilvēka. Nereti uzbrūk pārāk tuvu pienākušajiem skatītājiem. «Latvijā, jo īpaši pēdējos piecos gados, ir pieaudzis «trako» medņu novērojumu skaits,» saka Helmuts Hofmanis un turpina: «Medņu pētnieki visā Eiropā to skaidro ar pārlieku lieliem traucējumiem putnu dzīvesvietās. Latvijā tā ir mežu ciršana. Šopavasar ir sasniegts rekords. Ja iepriekš saņēmām vie-nu, divus ziņojumus gadā, tad šopavasar nedēļas laikā ir pienākušas četras ziņas par «trakajiem» medņiem. Bet riests ir tikko sācies...»

Var jau teikt, ka mednis ir ļoti cimperlīgs it visā, bet, ja gribam medni saglabāt, nepietiks ar mikroliegumu izveidošanu un medību aizliegumu. Ja neatstāsim pietiekamā platībā medņu prasībām piemērotus mežus, lielais, skaistais meža putns var pazust no Latvijas faunas uz visiem laikiem, tāpat kā daudzviet Eiropā tas jau ir noticis. Ja gribam saglabāt medni, mums ir tam jāizdabā. Vairāk nekā 90% no visiem Latvijas medņu riestiem atrodas AS «Latvijas valsts meži» apsaimniekotajās teritorijās, tāpēc drīz vien uzzināsim, cik patiesa ir mežinieku vēlme nosargāt šo mūsu dabas ikonu. Pagaidām tas neizdodas. Izskatās, ka mednis ir pārāk dārgs (naudas izteiksmē) Latvijas valstij, lai to varētu atļauties saglabāt, bet vai tiešām vecās priedes un melleņu meži ir vajadzīgi tikai mednim?

Ar rubeni sarunāt vieglāk

Arī rubenis ir ierakstīts Latvijas Sarkanajā grāmatā un, tāpat kā mednis, ir ierobežoti medījams, bet īpaši aizsargājams. Kopš esam iestājušies Eiropas Savienībā, Latvijā rubeņu gaiļu pavasara medības ir aizliegtas, jo, traucējot putnus riesta laikā, jebkurai sugai var viegli izjaukt «demogrāfiskos rēķinus», bet rubenis ir īpašs gadījums. Pavasara riestos tēviņi aizņem un aizsargā nelielas, bet pastāvīgas individuālās teritorijas. Riesta uzdevums ir piesaistīt rubeņu vistas, kuras sugas turpināšanai izvēlas spēcīgākos un aktīvākos rubeņu gaiļus riesta centrālajā daļā. Te notiek lielākā daļa no visām kopulācijām – no 85% līdz 100%. Visu riestā ieradušos vistu cāļu tēvi ir tikai daži gaiļi, neskatoties uz to, ka riestā rubināja vairāki desmiti tēviņu. Riestot centrā var tikai ļoti spēcīgi gaiļi, ir jābūt dzelzs izturībai, lai noturētos pozīcijās. Jaunajiem vai padzīvojušiem gaiļiem nav cerību izmīlēt kādu vistu, bet sugai kopumā to tik vien vajag – cāļus no stiprākajiem un gudrākajiem gaiļiem. Mednieks arī savu būdu ceļ pēc iespējas tuvāk riesta centram, kur gaiļu teritorijas mazākas un gaiļu blīvums lielāks. Un kā jūs domājat, kurš gailis «iekritīs» acīs medniekam? Protams, smukākais un aktīvākais. Būkš! – un gadu tūkstošos veidotā kārtība izkūp gaisā. Ja vēl mednieks trāpījies tāds nevaļīgs, kuram tūliņ jāskrien uz sapulci, tas tūliņ pēc šāviena izlien no būdas un izbaida visu riestu. Domāju, piekritīsiet man: ja uz tevi šauj, nekāda mīlēšanās lāgā nesanāks vis.

Rubeņu skaita samazināšanās Eiropā vērojama jau kopš 19. gadsimta beigām. Strauja trīskārtēja skaita samazināšanās sākās ap 1970. gadu un turpinājās vismaz līdz 1985. gadam, kad valstī uzskaitīto rubeņu skaits sasniedza zemāko 20. gadsimta laikā reģistrēto atzīmi. Patlaban populācija tiek vērtēta kā stabila. Rubenis nav tik prasīgs dzīves vietas izvēlē un var iztikt bez veca meža. Putni izmanto plašāko biotopu spektru no visām Ziemeļeiropā sastopamajām vistveidīgo putnu sugām. Kā mednis ar priedēm, tā rubenis ir saistīts ar bērziem, ar kura pumpuriem un skarām tas ziemā barojas. Šī suga neapšaubāmi ir ekoloģiski plastiskāka par savu radinieku un daudz labāk pārcieš meža intensīvu ciršanu, jo mīl atklātas vietas un var riestot arī izcirtumā. Kopumā arī rubeņa ēdienkarte ir daudz plašāka nekā mednim. Rubeņa rubināšanu Latvijā noteikti dzirdēs vēl tad, kad medņa dziesma sen būs nodziedāta, bet vai tas ir mūsu vai Eiropas un pašu rubeņu nopelns?

Dzērves maina savu likteni

Salīdzinot ar konservatīvo medni un nedaudz plastiskāko rubeni, dzērve ir putns, kas baudījis pasaules elpu. Mednis ir nometnieks, kurš savā mežā var nosēdēt visu mūžu, turpretim dzērve katru gadu veic pārlidojumus uz ziemošanas vietām Dienvideiropā vai Ziemeļāfrikā un atpakaļ. Un šķiet, ka tieši ceļojumu laikā gūtā pieredze padarījusi dzērvi par putnu, kurš pēdējos gadu desmitos radikāli mainījis savus paradumus. Vairs nebrīnāmies, ja, braucot ar automašīnu, redzam dzērves mierīgi ganāmies tikai dažu desmitu metru attālumā no šosejas, bet tā nav bijis vienmēr. Vēl pagājušā gadsimta vidū dzērve bija ļoti tramīgs putns, kurš izvairījās no sastapšanās ar cilvēku un galvenokārt ligzdoja purvos. 20. gadsimta otrajā pusē notika lūzums dzērvju uzvedībā, un cēlonis tam, šķiet, meklējams tālu prom putnu ziemošanas vietās.

Lielākā daļa Ziemeļeiropas dzērvju populācijas ziemo Spānijā. Spāņu ornitologi pagājušā gadsimta 80. gados ziņoja par ziemojošo dzērvju skaita pieaugumu Spānijā. Liela daļa ziemojošo putnu vairs nelidoja tik tālu uz dienvidiem kā iepriekš, bet sāka ziemot Spānijas vidusdaļā. Pētnieki to saistīja ar zemes izmantošanas veida maiņu. Parkveida ganības ar retiem ozoliem un papuves, kur dzērves līdz tam bija pārtikušas no dažādiem bezmugurkaulniekiem un ozolzīlēm, pagājušā gadsimta otrajā pusē tika uzartas. Te iekopa laukus un izvērsa intensīvu graudaugu audzēšanu. Laukus apsēja katru gadu, turklāt ganību vietā izveidoja mākslīgi apūdeņojamus laukus, kuros audzēja kukurūzu un pat rīsus. Izveidoja atklātas ūdenstilpes, kurās uzkrāja apūdeņošanai nepieciešamo ūdeni. Pēc rudens aršanas darbiem uz laukiem veidojās ar ūdeni pildītas ieplakas, kuras izrādījās ļoti piemērotas dzērvju nakšņošanai. Pēc ražas novākšanas daļa graudu, par patikšanu dzērvēm, palika zemē. Graudi nav tik vērtīga barība kā dabiskā, bet enerģētiskajā ziņā neatpaliek no tās un spēj uzturēt ievērojami vairāk putnu. Ornitologi noskaidroja, ka vienā no pētījumu vietām, kur pirms zemes izmantošanas veida maiņas ziemoja aptuveni 2000 dzērvju, tagad pulcējas desmit reižu vairāk – 22 tūkstoši putnu!

Bet svarīgākais – lauksaimniecības zemju apstrādes intensifikācija nozīmē to, ka dzērvēm biežāk nekā agrāk bija jātiekas ar cilvēku un tā vadīto tehniku, jāstaigā gar ceļiem. Izrādījās, ka tas, ievērojot zināmu piesardzību, nemaz nav bīstami. Dzērves ir putni, kas tendēti pārņemt pieredzi cits no cita, jo parasti vismaz viens no vecākiem uz dienvidiem ceļo kopā ar saviem bērniem. Tas palielina jauno putnu izdzīvošanu pirmā gada laikā. Jebkurā dzīvnieku populācijā vienmēr ir pionieri – celmlauži, šajā gadījumā – drosminieki, un citi, skatoties, ka ar šiem nekas slikts nenotiek, sāk darīt tāpat. Arī ligzdošanas vietās dzērves jau sen nemedī. Tā dzērves no ļoti tramīgiem putniem pārtapa mazāk tramīgos un, iespējams, mainīja savu likteni. Uzvedības maiņa ļauj dzērvēm izmantot agrāk nesasniedzamus labumus, un populācijai tas ir liels ieguvums. Var strīdēties par to, cik lieli nopelni te pienākas mums – cilvēkiem, cik – pašām dzērvēm, bet tagad dzērvi diez vai var saukt par ļoti apdraudētu sugu.

Pelēkais ronis

Pamācošs ir vēl viena Sarkanās grāmatas dzīvnieka – pelēkā roņa – liktenis. Roņu pētnieks Valdis Pilāts stāsta, ka pagājušā gadsimta sākumā šī suga bija izplatīta visā Baltijas jūrā, bet gadsimta otrajā pusē tā bija tuvu izmiršanai. Iemesls tam bija pārlieku intensīvā roņu medīšana un Baltijas jūras augstais piesārņojuma līmenis ar hlororganiskajiem pesticīdiem (DDT) un polihlorētajiem bifeniliem (PHB), kas zīdītājiem izraisa reproduktīvās sistēmas slimības. Piesārņojums roņu organismā uzkrājās tik lielās koncentrācijas, ka ietekmēja roņu dzimstību. Pagājušā gadsimta 70.–80. gados gandrīz 80% roņu mātīšu nespēja radīt pēcnācējus. Tikai pateicoties roņu medīšanas aizliegumiem, ķīmiskā piesārņojuma samazināšanai un piekrastes rezervātu izveidošanai, Baltijas pelēko roņu populācija ir atjaunojusies un mūsdienās pelēkais ronis ir izplatītākā roņu suga Baltijas jūrā.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp

Tēmas

Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu