Pārpludināto rajonu iedzīvotāji Krievijā, kur nedēļas nogalē postoši plūdi aiznesa vairāk nekā 170 cilvēku dzīvības, atceras baiso 7.jūlija nakti.
Iedzīvotāji Krievijā atceras «tās nakts» baisos notikumus
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Sāka līt jau ceturtdien,» Krievijas medijiem pastāstījusi Krimskas iedzīvotāja, pensionāre Jevģēnija Nagornaja. Sākumā lietus nebija stiprs, vien smidzinājis, taču piektdien ap pusdienlaiku sācis «gāzt kā no spaiņa».
«Strādāju sporta skolā. Naktī visā ciematā izdzisa gaisma, paskatījos pa logu, bet tur ielas vietā upe. Uzkāpu uz jumta un jau no turienes ieraudzīju, ka arī uz citiem jumtiem sēž ļaudis. Daudzi kaut ko kliedza,» stāstījusi pensionāre.
Vietējās slimnīcas galvenais ārsts Konstantīns Kovalenskis stāstījis, ka «viss sācies» naktī uz sestdienu, ap plkst.4 no rīta. «Tas, ka būs plūdi, bija skaidrs jau piektdienas vakarā. Es izsaucu ārstus, mēs sagatavojām operācijas zāli. Taču neviens nevarēja iedomāties, ka notiks kas tāds! Ap plkst.8 sāka vest pirmos cietušos. Lielākā daļa pacientu sūdzējās par pārsalšanu, jo vairākas stundas pavadīja aukstajā ūdenī, daudziem bija sasitumi un plēstas brūces,» stāstīja ārsts.
Cilvēki tumsā mēģinājuši izkļūt no pārpludinātajām mājām, sita stiklus, lauza durvis, tādā veidā gūstot savainojumus. Pēc tam uz slimnīcu sāka vest bojāgājušos. Lielākā daļa bojāgājušo bija pusmūža vecuma cilvēki, galvenokārt sievietes.
«Kaimiņš gāja bojā manu acu priekšā,» raudot stāstījusi vietējā Vera Semeneca. «Viņš bija brīnišķīgs cilvēks. Nevarēja izrāpties pa logu. Znots viņu vilka ārā, cik spēka, bet kaimiņš palaida vaļā rokas. Iespējams, saprata, ka neizglābsies. Pēc tam māja sabruka un viņu atrada drupās. Viņa znots gan izdzīvoja, meitiņas arī izglāba,» stāstījusi kaimiņiene.
Kāds puika stāstījis: «Pamodos no tā, ka man uz sejas lija ūdens. Paskatījos pa logu un sapratu, ka notiek kaut kas briesmīgs. Pamodināja vecmammu, viņa teica, ka tie ir plūdi un mēs nomirsim, ja netiksim ārā.»
Bērns ar kailām rokām sāka sist stiklus. «Es biju šokā. Es vispār nejutu sāpes. Vecmāmiņa kliedza, bet es zināju, ka mums jātiek ārā. Pēc tam, kad stiklu izdevās izsist, mēs izkāpām ārā. Iela bija pārplūdusi, mēs pa kāpnēm sākām kāpt uz jumta, turoties pie antenas,» stāstīja zēns.
Puika un vecmāmiņa uz jumta pavadīja visu nakti. No rīta ieradies kaimiņš, kurš palīdzējis nokāpt un tikt līdz slimnīcai.