Laulība NAV saites!

— Kāpēc jāprecas?

— Es domāju, ka apkārtējo dēļ jau nu gan tas nebūtu jādara. Tie laiki, kad bez apprecēšanās cilvēki nedrīkstēja būt intīmi kopā, par laimi, ir garām.

Man tomēr liekas, ka laulība ir vairāk vai mazāk sakrāla lieta. Ir vērts laulāties baznīcā. Ja cilvēks tikai reģistrē savu civilo stāvokli jeb, kā saka, sarakstās... No vienas puses — kāpēc ne? No otras puses — tikpat labi var aiziet pie jurista un nokārtot mantisko attiecību līgumu. Un bērni var būt arī tēvam un mātei, kas valsts priekšā nav sieva un vīrs. Man liekas, ka precēties ir vērts tad, kad abi cilvēki to no sirds grib. Un tam nav sakara ar to, ko saka citi. Nav sakara ar to, kā ir pieņemts darīt. Nav sakara ar to, cik ilgi vai neilgi mēs esam kopā. Tam nav sakara arī ar mantu — tā pēc būtības. Protams, reālā dzīve tajā visā ievieš korekcijas. Bet saku — jāprecas ir tad, kad jūti, ka citādi vairs nevar.

21. gadsimtā nav loģiskas motivācijas, kāpēc par katru cenu būtu jāprecas. Ir itin visas iespējas dzīvot neprecētiem. Domāju, ka neviens, arī dziļi ticīgs cilvēks, no sirds nedomā, ka Dievs ļoti konkrētā formā dusmojas uz tiem, kas dzīvo kopā un rada bērnus neprecējušies. Dievs, protams, ir klāt, kad divi cilvēki precas, bet sabiedrības uzskati vairs nav tādi kā, piemēram, 19. gadsimtā vai pagājušā gadsimta sākumā.

Ir viens sliktais laulības apzīmējums — laulības saites. Lai neizklausītos tik šausmīgi, tam vēl mēdz pielikt klāt vārdu «svētās». Taču domāju, ka laulībai nevajadzētu būt saitēm.

— Diezgan daudzi vīrieši precības uztver tieši tā. Ar sievietēm laikam ir citādi?

— Bet tad tiem vīriešiem jābūt godīgiem, stipriem un jāpasaka, ka viņi neprecēsies. Vai arī jābūt godīgiem, stipriem un jāatzīst, ka patiesībā viņi grib precēties, bet tikai tā izrunājas.

— Viņi varbūt grib būt kopā ar sievieti, bet kaut kas viņus attur no oficiālās laulības reģistrēšanas.

— Kas? Vai aizspriedumi par to, ko nozīmē apprecēties? Vai arī fakts, ka patiesībā viņi nemaz... Ai, par šo tālāk, lūdzu, nerunāsim. Jo patiesībā domāju, ka ļoti bieži laimīgi nodzīvo tieši tie cilvēki, kas ir šaubījušies un kas ir pēkšņi apprecējušies tikai tāpēc, ka pieteicies bērniņš. Ir bijusi virkne dažādu apstākļu, kuru dēļ apkārtējie par viņiem domājuši: «Ak, tiem jau nu nevajadzēja! Ak, tiem jau nekas labs nesanāks!» Bet beigu beigās viss ir brīnišķīgi. Varbūt vīrietis, kurš aiz ausīm ir aizvilkts uz dzimtsarakstu nodaļu vai baznīcu, beigās izrādās brīnišķīgs vīrs un lielisks tēvs. Turpretī tas, kas ar spīdošām acīm visiem stāstījis, cik viņš ir laimīgs un kā grib precēties... Izrādās, ka būtu bijis labāk, ja viņš to nebūtu darījis.

— Ir pāri, kuri ilgus gadus dzīvo kopā, audzina bērnus, oficiāli nereģistrējot savas attiecības. Kas, jūsuprāt, tajā ir labs un kas — slikts?

— Nezinu, kas tajā ir slikts, jo domāju, ka tā var dzīvot. Šādās attiecībās varbūt ir nekonkrētība. Arī tas, ka aplis nav noslēgts. Nav tā riņķa pirkstā, līdz ar to paliek sprauga, pa kuru kāds var iziet vai var ienākt kāda jauna ietekme. Cilvēkiem, kuri vienkārši dzīvo pārī un audzina bērnus, tomēr ir vieglā formā sasprindzināta uzmanība vienam pret otru. Tādā pozitīvā nozīmē. Domāju, tas ir tas labais.

Piemēram, raidījuma «Būvējam ģimeni» pāris Santa un Ēriks. Viņi pēc 12 kopā pavadītiem gadiem ir nolēmuši precēties, un viņu attiecībās, daļēji pateicoties bērnu klātbūtnei, bija jaušama stabilitāte, paļaušanās, ļoti labas zināšanas vienam par otru u. tml. Bet tajā pašā laikā tur bija arī svaigums un prieks, kas pēc padsmit gadiem, kas pavadīti laulībā (nevis vienkārši dzīvojot kopā), varbūt nemaz tik viegli nenāk uz āru! Tas bija tas jaukais.

Forši, ka cilvēki, kas pieteikušies šai spēlei, precību lietai pieiet ar smaidu un vieglumu. Jo, lai arī ir «svētās laulības saites», tam visam ne vienmēr jāpieiet ar pārnopietnībā pārgrieztu seju. Ir forši, ka tu vari izklaidēt pats sevi un savu mīļoto cilvēku, izdarot tādas lietas, kuras citādi dzīvē nedarītu. Televīzija un noteikumi, ko raidījums uzliek, cilvēkus mudina būt atraktīviem, atraisīties un arī atbildēt uz tādiem jautājumiem, ko viens noslēgts latvietis pats sev neuzdotu.

— Ko šis raidījums varētu dot skatītājiem?

— Skatītājiem tas var dot iespēju padomāt pašiem par sevi un savām attiecībām. Bet, ja negribas tik dziļi iebraukt, tad, protams, tā ir iespēja izklaidēties. Kaut gan principā domāju, ka tā ir visaugstākā mērā spēle, joks un nenopietnība likt punktus jeb sirdis par to, kā divi cilvēki ir kopā.

— Bet kā teicāt — tā jau ir tikai spēle.

— Jā, tāpēc to nevajag uztvert pārāk nopietni. Domāju, ka visiem dalībniekiem jau pirmajā sērijā vajadzēja izdalīt veicināšanas balvas par to, ka viņi viens par otru ir pietiekami pārliecināti, lai publiski paziņotu: «Esam pāris, gribam precēties.» Tas arī ir daudz. Tas ir tāpat kā uzsaukt baznīcā! Noteiktu laiku pirms laulībām uzsauc baznīcā, un, ja kādam ir kas iebilstams pret precībām, tas var nākt klajā. Piedalīšanās šajā raidījumā ir tāda pati uzsaukšana. Mēs esam pieteikušies, un tas nozīmē, ka tiešām gribam precēties. Mēs esam pietiekami droši, ka to drīkst publiski teikt. Forši!