Precēties vai neprecēties? Stāsta Arvīds Babris, TV režisors un producents. Divreiz bijis precējies un divreiz šķīries. Bet, kā pats atzīst, joprojām ir bērna prātā.
Vai kāzas ir tikai tukšs rituāls?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
— Kāpēc precējāties?
— Kāpēc vispār precas? Zināmā vecumā iestājas tāda doma un tādas attiecības, simpātijas, mīlestība un vēlēšanās, kad tas ir jādara.
Pirmā precēšanās man notika vēl padomju laikā — 80. gadu otrajā pusē. Tad dzīve bija tik iespaidiem trūcīga un iespējām nabaga, ka tas zināmā mērā bija vajadzīgs pasākums — reģistrācija kā tāda. Tad arī likumdošana bija tāda — ja ārlaulībā piedzima bērns, viņš skaitījās bez tēva. Visādas juridiskas neērtības. Un arī sabiedrības skats uz šā bērna māti. Tas skaitījās slikti.
Patlaban ir pietiekami liela demokrātija. Un ja cilvēki dzīvo kopā... nu, kas ir tā laulības reģistrācija? No vienas puses, var teikt, ka tas ir pasākums, kam ir ekonomiska, juridiska nozīme.
Kas ir laulība kā institūcija? To neprasiet man. To prasiet likumdevējiem. Lai viņi precīzi pasaka, kas ir laulība. Jo laulību šodien var reģistrēt baznīcā, var dzimtsarakstu birojā, var slēgt līgumu un var neslēgt. Bet vispār neesmu tajā tik ļoti iedziļinājies. Man ir pietiekami demokrātisks un lojāls skats uz šo jautājumu, jo katrs cilvēks (vai divi cilvēki) to risina, kā viņiem liekas vispareizāk, vislabāk, visērtāk.
— Vai precēšanās akts var mainīt attiecības?
— Visu nosaka vide, no kuras cilvēki nāk. Ja viņi dzīvo starp cilvēkiem, kur prevalē 80. gadu uzskats (precēties ir labi, neprecēties — slikti), tad, protams, viņi šausmīgi grib apprecēties, pat īpaši nedomājot, vai ir tam gatavi un vai viņi to patiesi vēlas. Tas vienkārši ir sabiedrības viedoklis: «Jūs esat kopā jau divus gadus, nu, kā jūs tā bez precēšanās?!» Ja cilvēkus šādi visu laiku zāģē, piemēram, vecāki, tad viņi ņem un apprecas.
Vai arī otrādi: «Nemūžam neprecies ar to meitenei!» Un cilvēks apprecas par spīti, domādams: «Es esmu liels, man jau ir 18 gadu!» Kad apprecas un sāk dzīvot kopā, izrādās, ieraksts un zīmogs pasē (tā formālā puse) tiešām var daudz ko mainīt.
Es runāju tīri teorētiski. Ja cilvēki laulību uztver kā mūžīgu monogāmiju, paiet divi gadi, un viņi paši no tā varbūt sāk ciest. Viņiem tas ir par šauru, jo viņi iekšēji ir kaut kā citādāk uzbūvēti. Varbūt cilvēki neder viens otram. Un, ja pirmā seksuālā tuvība notiek kāzu naktī, var izrādīties, ka viņi seksuāli nesader, kas arī nav mazsvarīgi. Var būt n-tie varianti, un katram pārim tas ir individuāli.
Jo nepieredzējušāks cilvēks, jo šis jaunais statuss, gluži nemanot, var izmainīt viņa skatu uz dzīvi. Viņš neviļus var sākt domāt: «Ah, nebūtu es precējies! Ah, man patīk tā meitene...» Svarīgi, kāda ir nostādne. Vispirms sevī un tad attiecībās ar otru cilvēku.
Var būt cits variants, kad cilvēks kļūst par privātīpašnieku attiecībā pret otru: «Es esmu tavs, un tu esi mana. Nepīksti, jo es tā gribu, jo mēs esam precējušies!» Bet varbūt šim konkrētajam pārim tas der un laulība var eksistēt uz šādiem noteikumiem. Psihoanalītiķiem tur ir okeāns darba.
— Neiesakāt precēties pārāk agrā jaunībā?
— Gadiem nav nozīmes. Tas ir atkarīgs no cilvēka, jo dažs labs 16 gados ir nobriedušāks nekā cits 46 gados. Man pašlaik ir 46. Gadās, ka cilvēks visu mūžu nav nobriedis laulībām. Un tas nav nekas pārmetams. Kāpēc viņš ir tāds? Tur jādomā, vai tas ir iedzimts, radies bērnības traumas vai audzināšanas dēļ. Vai varbūt viņš ir vīlies un baidās...
— Bet kāzas nav tikai tukšs rituāls?
— Tas varētu nebūt tikai tukšs rituāls. Kā kuram pārim. Daži precas tikai tādēļ, lai iegūtu pilsonību. Daži aizbrauc uz Londonu un apprecas, lai paliktu Londonā. Un arī tā formāli ir laulība. Viņi pēc pusgada izšķiras. Pieņemu, ka zināmos slāņos, zināmās pilsētās un priekšpilsētās tā nav reta lieta.
Lasīju par japāņiem. Japānā precas ar domu radīt un audzināt bērnus, nevis tāpēc, ka šausmīgi mīlētu viens otru. Mums atkal ir tā — ja ļoti, ļoti, ļoti mīl, tad jāprecas. OK. Tas būtu superīgi, ja tie, kas septiņpadsmit gados ieskatās, iemīl viens otru un apprecas, dzīvotu laimīgi visu mūžu un svinētu dimanta kāzas. Tas būtu super! Vai tas tā notiek? Tas gadās reti.
Varbūt arī pagātnē tas nemaz tik viegli nedevās rokās. Varbūt 1850. gadā cilvēki ģimenē dzīvoja ar šausmīgiem iekšējiem upuriem un nolemtības izjūtu. Izprecināja meiteni pie saimnieka, viņa kļuva par saimnieci un pat iedomāties nevarēja, ka var būt citādāk. Varbūt viņa visu laiku laida pa kreisi ar priekšpuisi. Kas to lai zina? Un varbūt tas puisis nenoslīka dabīgā nāvē, varbūt saimnieks viņam iebelza ar airi. Tiesu ekspertīze tajā laikā nebija tik ļoti attīstīta. Toreiz bija tādas pašas problēmas, bet nebija attīstīti mediji, kas par to skaļi runātu.