Šovasar lauksaimniecībā trūkst strādnieku kā vēl nekad.
Viesstrādnieki laukos – pagaidu risinājums
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Nelielās saimniecībās atrast pāris cilvēku nav tāda bēda, taču lielāki uzņēmumi darbiniekus vervē teju nepārtraukti. Kulšanas laikā daudzi darbaspēka trūkumu izbaudījuši līdz mielēm, kad, kaut gribētu labu algu maksāt, nav kam. Strādnieki draudot ar braukšanu uz Īriju un katru mēnesi prasot lielākas algas. Ja prasa amata pratējs, tad ir jēga algu celt, taču, ja šantažē sliņķis, tad tikai darbinieku trūkums attur no atlaišanas.
Tādēļ saimniecību īpašnieki visi kā viens cilvēku trūkumu uzskata par šā brīža vislielāko problēmu nozarē un izsakās skeptiski – atliek vien vervēt viesstrādniekus.
Viens no aptaujātajiem, lielas saimniecības īpašnieks, izmēģinājis algot iebraucējus pagājušogad, dara to arī šoruden. Tādēļ pats braucis uz Ukrainu un vērtējis darba kandidātus. Jau teju 100 dolāru ukraiņu zemniekiem skaitoties daudz.
Strādnieki esot meklējami Ukrainā, varbūt Moldovā, citur diez vai. Ukraina nav tālu, zemnieki tur strādājot cītīgi, bieži vēl aizvien ar zirgu un kapli. Daudzi sapņojot mainīt dzīvi, taču iespēju trūkst. Konkurence uz labām darbavietām tur liela, priekšstats par mūsu valsti labs, tādēļ interese par darbu Latvijā esot.
Aptaujātie viesstrādnieku darba kvalitāti slavē. Sākumā gan krievu valodā viss jāsamāca. Viena saimniece smejas, ka sākumā strādnieki saka, māku šo, māku to, māku visu, bet izrādās, ka nemāk galīgi neko. Taču, ja cilvēki gadās apķērīgi, tad mācību process veicas labi. Protams, svešumā bez savas kopienas atbraukušajiem esot grūti, tādēļ, kaut labi pelna, pēc pusgada vairākums braucot atpakaļ.
Visi aptaujātie lauksaimnieki atzīst, ka viesstrādnieku darbs sevi attaisnojis. Pats vervēšanas process gan prasot lielu uzņēmību un kontaktus. Viens zemnieks lēš, ka, ja izveidojas veiksmīga sadarbība ar pirmajiem strādniekiem, drīz braukt šurp gribēšot arī citi.
Pašlaik viesstrādniekus Latvijā atļauts nodarbināt, ja uz vakanci, kas izsludināta Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA), vismaz mēnesi nav pieteicies neviens vietējais. Visu par kādu mēnesi paildzinot arī dokumentu kārtošana Ukrainā. Saskaņā ar NVA datiem šā gada pirmajā pusē lauksaimniecībā likumā noteiktā kārtībā darbā pieņemti 24 viesstrādnieki. Taču formalitāšu pildīšana esot tik sarežģīta un dārga, ka, domājams, lauksaimniecībā gluži tāpat kā celtniecībā krietns skaits ārzemnieku strādā nelegāli.
Vairākums zemnieku gan pagaidām strādniekus meklē tepat Latvijā. Ir, kas liek sludinājumus Latgales avīzēs, jo tur vēl aizvien mazāk darbavietu un zemākas algas. Vairāki uzteic latgaliešu darbaspējas un strādātgribu, sak, ja jau cilvēks izlēmis doties peļņā, tad arī strādā un pelna.
Patiesībā gan arī viesstrādnieki būtu tikai pagaidu ielāps darbaspēka krīzei laukos. Kā domā viens no zemniekiem, nekādus izcilos panākumus jau ar nekvalificētu darbaspēku nesasniegsi. Turklāt visiem vēl dzīvā atmiņā Latvijas neatkarības atgūšanas laika politiskās cīņas un cerības. Būtu grēks tagad pašiem veicināt jaunu imigrantu plūsmu līdz ar visām no tās izrietošajām valodas un kultūras atšķirībām un sociālās integrācijas problēmām.
Taču vai ir cits risinājums? Pa kādam brauc atpakaļ no Īrijas, noilgojušies pēc ģimenēm, vīlušies un noguruši svešumā. Kā saka viena no saimniecēm, atbraukušie arī iemācījušies kārtīgi strādāt un apguvuši atbildību par padarīto. Cits zemnieks gan pukojas, ka Īrijā pabijušie prasot samaksu par darba virsstundām un visādās gudrībās samācot arī citus. Taču visi atzīst, ka pagaidām nav pamata cerēt uz aizbraukušo masveidīgu došanos mājās.
Domājot par mūsējo noturēšanu Latvijā, viens saimnieks aicina paredzēt subsīdijas infrastruktūrai, lai veicinātu dzīvesvietu gādāšanu lauku strādniekiem. Vairākas saimniecības darbiniekus ar dzīvokļiem nodrošina, tā krietni vairojot darbinieku lojalitāti un strādātgribu.
Meklējot darbaspēka rezerves tepat Latvijā, būtu jēga skatīties arī to zemnieku virzienā, kas zem iztikas minimuma dzīvo pusnaturālās saimniecībās. Tomēr paši lauku cilvēki atzīst, ka vairākums nespēj mainīt dzīvi un kļūt par algotiem darbiniekiem cita saimniecībā, pat ja galus savilkt kopā nevar jau sen.
Domājot par nākotni, jāplāno ražošanas modernizācija un darba ražīguma celšana. Arī tas ir risinājums, lai varētu iztikt ar mazāk darbiniekiem.