Uz skolu ar prieku! Kā to panākt?

Lūk, Sabiedrības veselības aģentūras speciālistu ieteikumi, ko pēc nepieciešamības ikviens var piemērot dažādās ikdienas situācijās.

Pats sākums

Pirmo pusgadu (semestri skolā) vai pat visu pirmo bērna skolas gadu uztveriet kā adaptēšanās laiku. Galveno uzmanību pievērsiet tam, kā viņš iejūtas skolas dzīvē, jo šis ceļš viņam būs jāmēro daudzu gadu garumā, tomēr sekojiet līdzi, lai viņš jau no paša sākuma cītīgi un nevainojami izpildītu visu prasīto. Atgādiniet bērnam, ka skolas darbi jāveic apzinīgi, tomēr atcerieties, ka pārspīlēta perfekcijas izjūta palielina stresu un mazina pārliecību saviem spēkiem. Kļūdas ir iespējams labot, un, tās izlabojot, zināšanas nostiprinās.

Nepārslogojiet bērnu ar pulciņu apmeklēšanu vismaz pirmajā semestrī, ja vien bērns jau iepriekš nedarbojas kādā pulciņā, kas viņu ļoti interesē. Tātad – nemainīt bērna dzīves ritmu ārpus skolas. Tas ir svarīgi, jo intelektuālā slodze un jaunās attiecības lielā kolektīvā, skolas režīms ir pamatīga slodze bērna emociju pasaulei. Pirmajā klasē būtiskāk par izciliem mācību rezultātiem ir tas, lai bērns atrod savu vietu klases kolektīvā un skolas vidē.

Uzmanība, tās noturīgums un spēja koncentrēties attīstās pakāpeniski, īpaši pirmā skolas gadā, kad uzmanības un koncentrēšanās spējas jāpielāgo noteiktam skolas dzīves ritmam.

Vecāki var palīdzēt

Jebkurš bērns ir gatavs sadarboties, tāpēc tas, vai mēs to gribam un esam tam gatavi, atkarīgs no pieaugušajiem. Vecāku rokās ir bērna sākotnējā motivācijas izjūta – ļoti svarīgi novērtēt bērna izdarīto (īpaši nelielos darbiņus).

Ja vecāki tic, ka bērns var, tad arī viņš pats tam notic. Ļoti svarīgi ir pieņemt bērnu tādu, kāds viņš ir, uzklausīt un atbalstīt (sakot – «saprotu, kā tu jūties», «es tavā situācijā arī justos tā un tā», «es to risinātu šādi – kā rīkosies tu?»).

Sākoties skolai, sarīkosim bērnam nelielus, bet mīļus svētkus ar torti, mīļu dāvaniņu, sirsnīgiem vārdiem, jo uzmanīga, novērtējoša attieksme skolas gaitu sākumā ļauj viņam justies īpašam un nozīmīgam.

Ļoti svarīgi īpaši ar pirmklasnieku vai mazāko klašu bērnu pārrunāt skolas «likumus» – kā notiek mācības, ka klasē ir daudz skolēnu un skolotājs uzmanību dala uz visiem. Ir svarīgi, ka daudz runājam ar bērnu par mācību darba sistēmu, ar kādu būs jāsaskaras skolā, – tas veicina drošības izjūtu un iekšēju sagatavošanos vēl pagaidām nezināmajam mācību procesam. Būtiski pastāstīt, ka tieši klases audzinātāja ir tas cilvēks skolā, pie kura droši var vērsties, ja kas vaicājams.

Nevispāriniet situācijas – runājiet par bērna uzvedību tikai konkrēta gadījuma kontekstā, jo katrai situācijai ir savs individuāls risinājums, nevis daudzām – viens. Svarīgi ar bērnu mierīgi pārrunāt radušos situāciju un ļaut, lai viņš pats izsecina un atrod risinājuma ceļu – tas mudinās viņu turpmāk padomāt par savu uzvedību. Svarīgi bērna personību (jeb bērnu pašu) nodalīt no viņa uzvedības, t.i., nevis bērns ir slikts, bet viņa uzvedība ir neatbilstoša, tātad es nepielīdzinu bērnu viņa uzvedībai.

Nekad nepārmetiet, ja mācībās nav veicies, – tā rezultāts netiks uzlabots, vien ar laiku mazināsies motivācija mācīties. Bērns apzinās, ka mācības ir viņa darbs, un pārdzīvo neveiksmes, pat ja viņš to neizrāda. Svarīgi kopīgi izrunāt tādu gadījumu un pārliecināt bērnu, ka mēs visi kādreiz kļūdāmies. Ja vien paši ticam, ka bērnam turpmāk veiksies, neapzināti šo ticēšanas spēku nododam viņam un rezultāts ir veiksmīgs. Bērns lieliski pats tiks galā ar dažādām situācijām skolas dzīvē, ja vien būsim pārliecināti, ka viņš to var, jo mūsu – vecāku – pārliecībai ir liels spēks.

Runājiet ar bērnu

Sarunas attīsta un pilnveido valodu, tajās bērns mācās izteikties, paust un pamatot savu viedokli. Savukārt tas ceļ pašvērtējumu un stiprina spēju izvēlēties, ko pieņemt un ko ne citu attieksmē pret sevi. Saruna bagātina iztēli un sekmē radošo domāšanu, kas ir viens no galvenajiem nosacījumiem, lai bērns prastu elastīgi rīkoties dažādās situācijās ikdienas skolas dzīvē, esot kolektīvā. Tāpat saruna izkopj prasmi uzklausīt citu viedokli un izdarīt secinājumus, sekmē prasmi novērtēt pašam sevi un paskatīties uz savu uzvedību un darbiem no malas.

Veiciniet bērnā izjūtu, ka viņš ir nozīmīgs un svarīgs, – tas dos spēku būt vienam no klases kolektīva. Ļaujiet, lai bērns piedalās ģimenes lēmumu pieņemšanā, uzticiet pienākumus ģimenē ikdienas darbos (līdzdalība iepērkoties, rūpes par mājdzīvniekiem, telpaugiem u. c.).

Svarīgi atcerēties, ka bērna drosmi laupa pārāk liels aizbildnieciskums, pārāk izteikta lutināšana vai – pretēji – kontrole. Ļaujiet viņam būt patstāvīgam, centīgam un atbalstiet, ja nepieciešams.

Jābūt savai vietai, kur mācīties

Ļoti svarīga ir sakārtota darba vide – kārtīgs mācību galds, kur tiek gatavoti mājas darbi. Mudinot un kopīgi ieviešot kārtību un to uzturot (nevis pieprasot, lai bērns sākumā viens būtu atbildīgs par kārtīgu istabu, mācību vietu), tiek sekmēts līdzsvars starp ārējo vidi un bērna iekšējo jūtu pasauli. Sakārtota darba vide sekmē iekšējo sakārtotības, secīguma un pakāpeniskuma izjūtu, kas ir viens no pamatnosacījumiem, lai labi varētu atcerēties apgūto mācību vielu. Tas savukārt rada pārliecības izjūtu par savu varēšanu un saviem spēkiem. Tāpat ieliek spēcīgu pamatu tam, lai vēlāk pusaudža vecumā bērns uzturētu kārtībā savu darba vidi un istabu, kā arī neuztveru haotiski to, kas notiek viņam apkārt.

Pildot mājas darbus, svarīgi nemācīties bērna vietā, taču atbalstīt viņa cenšanos, pasēžot līdzās, lai viņš nejustos viens situācijā, kad pēc ilgām skolā pavadītām stundām arī mājās jāvelta laiks mācībām. Pēc stundām noteikti vajadzētu krietni atpūsties un tikai tad ķerties pie mājas darbiem.

Ja skolā iet negribas

Rādītāji, ka kaut kas neiet tā, kā vajadzētu, ir bērna nevēlēšanās iet uz skolu, liels nogurums, skumīgs noskaņojums, sūdzības par sāpēm. Tad iejūtīgas, atbalstošas sarunas laikā jācenšas noskaidrot iemeslu – varbūt tas ir konflikts ar klasesbiedriem, skolotājiem, varbūt bērns skolā nejūtas droši, jo nav saņēmis pietiekami izsmeļošu informāciju, kā rīkoties dažādās situācijās.