Atbilde — formāla
Divas patiesības — mammas un slimnīcas
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Trīsgadīgās Annas mamma Oksana sūdzību MADEKKI iesniedza pagājušajā gadā par to, ka viņas meitai vairāk nekā trīs stundas bija jācieš sāpes, jo gan neatliekamās medicīniskās palīdzības ārsti, gan arī Bērnu klīniskās slimnīcas ārsti sākotnēji noteica nepareizu diagnozi. Neviens ārsts arī nebija ņēmis vērā mātes teikto, ka meitiņai varbūt atkal tāpat kā pusgada vecumā ir invaginācija (kad viena zarna ieiet otrā) — un tādos gadījumos palīdzība jāsniedz pēc iespējas ātrāk, jo zarnas ar katru kustību arvien vairāk izvelkas. Turklāt māte jutās aizskarta par apkalpošanas kultūru, personāla neiejūtību uzņemšanas nodaļā.
Oksanai par lielu izbrīnu MADEKKI atbildes slēdzienā, pamatojoties uz slimnīcas dokumentācijā minēto, bija rakstīts, ka slimnīcā viņas meitiņu jau septiņu minūšu laikā kopš ierašanās brīža apskatījis ķirurgs. Mamma apgalvo, ka meitu vispirms apskatījusi pediatre, bet ķirurgs — tikai pēc 40 minūtēm. Savukārt slimnīcas valdes priekšsēdētājs Dzintars Mozgis atbildē uz sūdzību izsaka nožēlu, ka slimnīcas darbinieki nav pratuši pietiekami saprotamā veidā izskaidrot ārstēšanas procesa plānu, pati ārstēšana bijusi pareiza un sniegta laikus.
Mammas stāsts
«Dienā, kad meitai pēkšņi sāka sāpēt vēders, bērnudārza medmāsas izsauktā ātrā palīdzība no pulksten 12 pusstundu mani gaidīja bērnudārzā. Zāles nedrīkstēja dot, lai netiktu mainīta slimības aina. Tā kā meitai pusgada vecumā bija līdzīgi simptomi — pēkšņas lēkmjveida sāpes vēderā un toreiz viņai noteica diagnozi — invaginācija un veica dezinvagināciju jeb zarnu izpūšanu ar gaisu, izteicu ārstiem aizdomas, ka meitai atkal ir tas pats. Tomēr ārsti iebilda, ka viņas vecumā tas nav iespējams, un kā diagnozi minēja aizcietējumu vai angīnu.
Slimnīcā mums izdeva kārtas numuriņu un uzgaidāmajā telpā gaidījām savu kārtu. «Divas reizes gāju pie reģistratūras personāla, lūdzot pasaukt ārstu, jo bērnam ir slikti. Man teica, lai pagaidu, jo brīvu vietu nav. Un vispār — ja bērns raud, tad viņam nemaz neesot tik slikti, citādi viņš nevarētu paraudāt. Taču, kad meita vienā brīdī no sāpēm krampjaini saspringa un kliedza: «Mammiņ, man sāp!», saķēru viņu aiz padusēm un bļāvu — vai tiešām nav neviena ārsta? Mani apsauca par histēriķi... Tieši tobrīd iedegās mūsu numuriņš.
Mūs pieņēma pediatrs, kurš noteica, ka meitenei ir aizcietējums — pēc klizmas viss būšot kārtībā. Invagināciju arī viņš izslēdza meitas vecuma dēļ. Minūtes divdesmit mūs atstāja mērīt temperatūru. Pēc klizmas meita nokārtojās ar asinīm, bet māsiņa apgalvoja, ka tā var būt. Iebildu, ka ne tik daudz! Tā kā bērns atkal «atslēdzās» (māsiņa teica — redziet, aizmiga) un sākās kārtējā lēkme, teicu, lai sauc ārstu. Tikai tad atnāca ķirurgs. Iztaujāja visu no sākuma. Kad minēju par invagināciju, ārsts jautāja — kāpēc neesmu uzreiz to teikusi.
Tad bērnam veica rentgena izmeklējumu, divas ultrasonogrāfijas, uz kurām ārsta pavadībā tikām bez rindas. Tikai pēc rentgena, kas lika domāt par invagināciju, meitu lika nest uz rokām, jo staigāt šajā gadījumā nedrīkst. Pēc ultrasonogrāfijas jau viss notika ātri — slimnīcas 1. nodaļā meitai injicēja atsāpinošās zāles (pēc vairāk nekā trim stundām!), sagatavoja zarnu izpūšanai ar gaisu.»
Slimnīcas versija
MADEKKI, izskatot situāciju, vadījās no slimnīcas dokumentācijas. Tajā minēts, ka Annu teju uzreiz (septiņas minūtes pēc ātrās palīdzības ierašanās slimnīcā) pieņēmis ķirurgs. MADEKKI atzīst, ka sākotnējā diagnoze bijusi nepareiza, bet palīdzība sniegta laikus.
Oksanai gan nav skaidrs, kā dokumentācijā var būt norādīts nosūtījums pie ķirurga, ja diagnoze bija angīna vai aizcietējums (MADEKKI lēmumā rakstīts: «Neatliekamās medicīniskās palīdzības aprūpes posmā bērnu ar sāpēm vēderā pediatrs pamatoti nogādāja uz konsultāciju pie bērnu ķirurga.») Vai tiešām, ja slimnīcā uzreiz būtu aizdomas par invagināciju, pirms tam tiktu veikta parastā klizma? Neatkarīgais eksperts — bērnu ķirurgs PAULS LAIZĀNS — teic, ka invaginācijas gadījumā klizma ir kontrindicēta. Pašu situāciju viņš nekomentē, jo katrs gadījums ir individuāls.
VSIA «Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas» medicīnas direktors DŽEIMSS ROZĪTIS norāda, ka gadījumos, kad bērnam ir nepieciešama tūlītēja palīdzība, piemēram, ir smaga trauma, saindēšanās, asiņošana, viņu uzreiz nogādā intensīvās terapijas nodaļā vai vietā, kur veic nepieciešamās medicīniskās darbības. Pārējās situācijās bērns uzņemšanas nodaļā gaida rindā pie dežurējošā pediatra, ķirurga vai traumatologa — atkarībā no tā, kādu diagnozi nosūtījumā uz slimnīcu uzrakstījis ģimenes ārsts vai neatliekamās medicīniskās palīdzības ārsts. Situācijās, kad bērnu atveduši paši vecāki, tālākās darbības un to, vai bērns var gaidīt rindā, reģistratūras māsiņa nosaka pēc bērna izskata, uzvedības un vecāku stāstītā.
«Konkrētajā gadījumā nekas nebija nedz nokavēts, nedz izdarīts pārāk ilgi. Turklāt gala diagnoze ir šim vecumam ļoti neraksturīga un diagnozi bija grūti noteikt. Tas, ka meitenei jau agrā bērnībā bijusi šāda diagnoze, nav rādītājs. Dezinvaginācija ir tiešām novēlota, ja to veic 12 stundas no saslimšanas sākuma, tomēr vēl tad iespējama konservatīva, nevis ķirurģiska ārstēšana. Teorētiski to var darīt vēl līdz kādām 20 stundām pēc saslimšanas sākuma. Laiks šajā diagnozē ir būtisks. Bet pacienti vairākas stundas pavada ceļā no Latvijas otra gala, lai mēs veiktu dezinvagināciju. Protams, tad jāsaņem atsāpināšana. Neatliekamā palīdzība tādā gadījumā ir atsāpināšana, pārējā ir atliktā palīdzība,» skaidro ārsts.
Taču ko gan mamma Oksana varēja nodomāt, dzirdot ārstu nodaļā teikto, ka bērns ir šoka stāvoklī? Dž. Rozītis teic, ka šoka stāvokļa meitenei nebija. «Ja ir šoka stāvoklis, tad medicīniskā palīdzība jāsniedz minūšu un sekunžu laikā, citādi tas beidzas ar nāvi. Konkrētajā gadījumā dokumentācijā norādīts, ka paciente saņēmusi pretšoka terapiju. Tas nozīmē, ka dota pretsāpju terapija. Ja viņai būtu bijis šoks, tas noteikti būtu rakstīts arī diagnozē,» skaidro slimnīcas medicīnas direktors, samiernieciski piebilstot, ka uzņemšanas nodaļā, īpaši pirmpostenī, mediķiem jāsaskaras ar lielākajām negācijām, turklāt viņiem ir ļoti daudz darba. «Protams, tas viņus neattaisno nevienā gadījumā. Un pie profesionalitātes galu galā pieder arī laipna izturēšanās,» uzsver Džeimss Rozītis.
Pacientes Annas stāstā ir divas patiesības — Annas mammas un slimnīcas. Juridiski taisnība ir slimnīcai. Neraugoties uz versiju nesakritību, viens būtisks fakts sakrīt abās versijās — Anna atsāpināšanu saņēma pēc vairāk nekā trīs stundām...