«Cik labi, ka tu man esi,» Monta rakstīja skaipā savai labākajai draudzenei Lienei, ar kuru kopā jau kopš 1. klasītes tik daudz kas bija piedzīvots. Tikmēr Liene pēc šo vārdu izlasīšanas klusēja. Monta vēl nezināja, ka septembrī viņas sirdsmīļā draudzene kopā ar vecākiem pārvāksies uz dzīvi citā valstī. Visticamāk, ka no tā brīža abas meitenes varēs satikties tikai caur vebkameru. Vai viņu draudzība to izturēs?
Mans draugs, mans prieks un acuraugs, manas nedienas un raizes, garozas no rudzu maizes... — par draudzību dzied Renārs Kaupers. Kas tad īsti ir draudzība? Neviens to nekad nav redzējis, izmērījis vai nosvēris, tomēr sajust gan to izdodas gandrīz ikvienam. Pavisam skaidrs ir tikai viens — iegūt un izveidot īstu draudzību nav viegli, proti, jāiziet cauri dažādu pārbaudījumu un piedzīvojumu ellei. Toties pazaudēt to var pavisam viegli — čušš, un drauga vairs nav. It sevišķi, ja nākas šķirties piespiedu kārtā. Ko darīt, ja vienīgais veids, kā turpmāk uzturēt draudzību, ir tikai sazināšanās pa e-pastu vai telefonu? Trīs meitenes ļauj ielūkoties savu dienasgrāmatu lappusēs.
Nometne, kuru nevari aizmirst
Janas (16) dienasgrāmata, 28.06.07.: «Mīļā dienasgrāmata! Šo nometni es nekad neaizmirsīšu! Esmu pilnīgi un galīgi iemīlējusies. Viņš — smuks, tumsnējs itāļu puisis ar superīgu smaidu. Nu, tik mīļš, tik foršs, ka man visu laiku ir laba oma. Viss ir kā pasakā, bet... Pēc trīs dienām nometne beigsies, un abi brauksim katrs uz savām mājām, kas ir TIK tālu vienam no otra...»
Speciālista komentārs: Kad ir jāšķiras, ir ļoti, ļoti sāpīgi ap sirdi, jo nepamet sajūta, ka iespēja atkal satikties var arī tik ātri nepienākt. Taču mūsdienās ir ļoti daudz citu kontaktēšanās iespēju — var sazvanīties, sarakstīties pa e-pastu un sazināties skaipā. Tas ir brīnišķīgs palīgs draudzībai. Ja jauniegūtais draugs vai draudzene tev ir kļuvis dārgs, mēģini uzturēt kontaktus par spīti attālumam. Protams, šādai vēlmei jābūt abpusējai. Viss atkarīgs no emocionālās pieķeršanās. Ja abas puses jūt, ka ir bieža vajadzība aprunāties, uzticēt otram nozīmīgas lietas ar vēstuļu vai telefonsarunu palīdzību, un ja šīs sajūtas nepazūd, bet tikai pastiprinās, visticamāk, tev arī izdosies sagaidīt to brīdi, kad beidzot atkal satiksieties. Un kas par to, ka tas notiek pēc viena, trim vai pat pieciem gadiem? Tas taču būs vēl interesantāk! Bet ja nu tomēr jūti, ka interese no otra cilvēka puses ir apsīkusi, un tevi pārņem bezcerība, domājot par to, ka vairs nekad neizdosies viņu satikt, atļauj sev pasērot par skaisto iemīlēšanos. Kad jūti, ka skumjas nomainījušas skaistas atmiņas par kopā pavadīto laiko, tā ir zīme, ka sērošana ir beigusies. Dzīve taču neapstājas — tev priekšā ir vēl daudzas citas iepazīšanās.
Ja iepazīsties internetā
Alises (17) dienasgrāmata, 15.07.07.: «Pulkstenis jau 14.34, bet mans īru draugs vēl nav atrakstījis. Jocīgi, pa šiem trim mēnešiem jau biju pieradusi pamosties un draugos izlasīt viņa kārtējo vēstulīti. Vakardiena gan bija dīvaina — viņš pateica, ka esmu viņam ba-a-aigi iepatikusies. Vai tad tas vispār ir iespējams, ja nekad neesam tikušies un dzīvojam miljons kilometru attālumā?»
Speciālista komentārs: Par iepazīšanos internetā pastāv dažādi viedokļi. No vienas puses, tas ir bīstami. Tu nekad nevari skaidri zināt, vai sarakste nenotiek ar ļaundari, kas uzdodas par kādu citu. Tomēr šādiem iepazīšanās mēģinājumiem ir arī otra — pozitīvā — puse. Piemēram, ir bijuši gadījumi, kad divi cilvēki pēc iepazīšanās internetā pat apprecas. Internets savā ziņā līdzinās parkam, kur divi cilvēki apstājas, lai parunātos, tikai ar to atšķirību, ka tīmekļa sarunās nav iespējas iepazīties klātienē. Pirms sāc atklāt personīgas lietas, pārliecinies, ka otrā galā nesēž kāds ar pavisam citādākiem nodomiem. Te tev var palīdzēt mamma vai kāds cits pieaugušais. Kad esi droša, ka viss ir kārtībā, saraksti vari turpināt, un, kas zina, vēlāk tā var pāraugt īstā draudzībā. Tikai atceries — virtuāla draudzība nav īsta draudzība. Tai ir vajadzīgs acu kontakts un atrašanās blakus, lai redzētu otra cilvēka žestu valodu, dzirdētu balss intonāciju. Tāpat draudzību nostiprina kopīgi piedzīvojumi un pārdzīvojumi, kas caur internetu nav iegūstami. Ja rodas sajūta, ka konkrētais puisis ir īpašs, mēģiniet noorganizēt satikšanos, pat ja nedzīvojat vienā valstī. (Tikai atceries par savu drošību — par tikšanos informē mammu vai lielo māsu, randiņu norunā publiskā vietā utt. Drošības ziņā pārspīlēt nav iespējams!) Ja abiem tas šķitīs nozīmīgi, gan jau atradīsiet veidu, kā nokļūt vienam pie otra.
Kad draudzene pārceļas uz ārzemēm
Laines (14) dienasgrāmata, 19.07.07.: «Šodien Līga man pateica kaut ko TĀ-Ā-ĀDU, ka visa mana pasaule sagriezās kājām gaisā! Viņas vecāki nolēmuši pārcelties uz... Ameriku! Ak Dievs, tas ir tik tālu! Ko es darīšu bez savas LABĀKĀS draudzenes?! Tas nav godīgi. Kam es tagad stāstīšu visus noslēpumus, ar ko kopā pavadīšu brīvdienas?»
Speciālista komentārs: Šobrīd šāda veida draudzības iziršana ir aktuāla problēma. Daudzas Latvijas ģimenes nolemj sākt dzīvi citā valstī, līdz ar to no saviem draugiem nākas šķirties ne tikai bērniem, bet arī viņu vecākiem. Protams, sākumā notiek intensīva sarakste, gribas palicējiem pavēstīt visu jauno un interesanto, kas notiek apkārt, bet ar laiku var rasties sajūta, ka uzrakstīt nav tas pats, kas izstāstīt aci pret aci. Šajā brīdī parasti starp diviem draugiem izveidojas distance. No tā var izvairīties tikai, atkal satiekoties. Tiklīdz tas notiek, arī mazliet piemirsta draudzība var uzplaiksnīt no jauna ar nosacījumu, ka agrāk tā bijusi ļoti cieša. Jāpiebilst, ka dzīve ārzemēs prasa ļoti daudz laika — visapkārt ir jaunas lietas, vietas un cilvēki. Tāpēc nereti paliek mazāk laika telefona zvanam vai vēstulei draugam, un tas ir nopietns pārbaudījums jebkurai draudzībai. Ja draudzība starp divām meitenēm vienmēr bijusi ļoti cieša, tad viņas paliks kopā savās domās, pat ja viņu starpā būs simtiem kilometru. Pēc kāda laika sazvanoties, kad draudzenei atzīsies, ka esi par viņu iedomājusies tikai jums abām kopīgā vietā vai situācijā, viņa tev saviļņota atbildēs, ka pati ir nesen par to iedomājusies! Šāda palikšana kopā domās ļoti vieno un ir vēl nozīmīgāka nekā ikdienišķā sarakste.
«Kā es uzturēju draudzību no attāluma...»
Diāna (15): «Tenisa nometnē iepazinos ar vietējās pilsētas puišiem, vakarā gājām tusēties uz pilsētu. Viens no viņiem man sāka izrādīt uzmanību un iepatikās arī man, taču nometne neturpinājās mūžīgi, un man bija jābrauc mājās. Bija skumji, bet nolēmām sarakstīties. Apmainījāmies ar pāris vēstulēm, bet ar laiku sarakste beidzās, jo man apkārt parādījās citi puiši.»
Santa (15): «Kad vecāki paziņoja, ka pērk jaunu lauku māju citā Latvijas nostūrī, visvairāk sāpēja sirds par kaimiņu draudzeni, kuru vairs nesatikšu katru dienu. Jau no bērnības kopā darījām visādas blēņas — skumu, ka tam visam jābeidzas. Tomēr gāja laiks, un bēdas aprima, vairs par viņu nedomāju katru dienu. Vienīgi, kad satiekamies — tad gan tāds emociju kamols uzskrien kaklā.»
Lāsma (14): «Mana labākā draudzene Dace aizgāja mācīties uz citu skolu, ko es ļoti pārdzīvoju — jau no 1. klases sēdējām vienā solā, starpbrīžos kopā gājām uz kafeni. Bet pa vasaru jau tāpat nekad netikāmies, tāpēc septembrī, atgriežoties skolā, biju jau nomierinājusies. Ātri vien sadraudzējos ar citu klasesbiedreni, kura man arī ir ļoti laba draudzene. Bet ar Daci vēl ik pa laikam sarakstos draugos.»
Patrīcija (16): «Vienā iepazīšanās veblapā ievēroju kāda čalīša bildes. Uzrakstīju viņam vēstuli un jau drīz sagaidīju atbildi, kam sekoja regulāra čatošana. Vienreiz izdomājām satikties. Izrādījās, ka mums kopā iet baigi jautri. Esam satikušies vēl dažas reizes un turpinām sarakstīties gandrīz vai katru dienu.»