Septembrī, oktobrī un novembrī skolās noritēs ikgadējās Drošības dienas un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas, Valsts policijas un Bezvēsts pazudušo bērnu meklēšanas biedrības informatīvi sociālā kampaņa par bērnu drošību ārpus mājām «Stopēt bīstami». Minētā biedrība darbojas astoņus mēnešus, un tās valdes priekšsēdētājam Raivim Narbutam šajā laikā ir radušies gan secinājumi par to, kāpēc pazūd bērni, gan ieteikumi vecākiem, kā pasargāt bērnus no nelaimes.
«Pilsētā bērniem ir pat lielāks apdraudējums nekā laukos, jo tur, kur ir liels skaits iedzīvotāju, arī kriminālu elementu ir vairāk. Tomēr stopēšana vairāk izplatīta ārpus pilsētām,» saka Raivis Narbuts. «Stopēšanas risks galvenokārt saistīts nevis ar iespēju tikt nolaupītam, bet gan ar seksuālas uzmākšanās bīstamību. Diemžēl upuri nereti negrib par notikušo ziņot policijai, un seksuālajiem noziedzniekiem veidojas nesodāmības izjūta. Visbiežāk viņi noziegumu iepriekš neplāno un upuri izvēlas gadījuma pēc. Mēs nekad nevarēsim pateikt, kas katram nelietim aiz ādas, un tāpēc arī nav iespējams nosaukt kādas īpašas noziedznieku pazīmes, pēc kurām ļaundari varētu atšķirt,» teic R. Narbuts.
Noziedznieki rāda laipnu vaigu
«Gan pieaugušie, gan bērni ar paļāvību izturas pret vizuāli koptiem un laipniem cilvēkiem. Tādi iemanto bērnu uzticību. Tāpēc vecākiem jāstāsta saviem bērniem par risku kāpt svešā mašīnā un par to, ka šofera pieklājība un vizuālais tēls var maldināt,» iesaka Raivis.
«Vēlams nestopēt vienatnē. Svarīgi, lai bērnam līdzi būtu mobilais telefons un lai pirms stopēšanas bērns piezvana vecākiem un informē viņus par to, kur atrodas un ka dodas mājup. Pēc tam kad vecāki brīdināti, mobilais telefons jāglabā pie sevis, jānoslēpj kabatā vai somā, lai šoferis to neatņemtu. Ja iespējams, bērns var vecākiem pa tālruni nosaukt nostopētās mašīnas numuru un pazīmes. Ja pie stūres būs labs cilvēks, viņš ar izpratni uztvers tādu bērna rīcību, bet, ja šoferim tāda ziņošana nepatīk, nedrīkst kāpt mašīnā.
Ja šoferim ir ļauni nodomi, sarunas gaitā viņa sākotnēji laipnais tonis mainīsies. Māciet bērnu izvairīties svešiem cilvēkiem stāstīt par privātām tēmām, par saviem tuviniekiem, ģimeni, jo potenciālais ļaundaris, iespējams, iztaujājot ievāc ziņas ar speciālu nolūku. Noziedznieki par saviem upuriem biežāk izvēlas bērnus no mazāk nodrošinātām un ne tik stabilām ģimenēm, kuras, viņuprāt, par saviem bērniem īpaši neuztraucas,» spriež biedrības vadītājs.
Viņš pieļauj, ka pusaudzim, kuram iznāk bieži stopēt, pašaizsardzībai līdzi varētu būt piparu gāzes baloniņš, ar kuru iepriekš noteikti ir jāiemācās rīkoties. «Māciet bērnam izrādīt jebkādu pretestību, ja pret viņu tiek vērstas kādas nepieņemamas darbības. Lai bērns kliedz, skrāpējas, dara visu iespējamo, lai pievērstu apkārtējo uzmanību celtu troksni un izjauktu noziedznieka nodomus. Labāk liela viltus trauksme nekā paļaušanās sliktākajam,» teic R. Narbuts. Viņš stāsta, ka pasaulē bijušas prāvas, kurās apsūdzētie izvarotāji centušies sevi attaisnot, atsaucoties uz upuru uzvedību un ģērbšanās stilu, kas it kā pamudinājis viņus uz vardarbību. «Tas nevienu izvarotāju no soda neglābj, taču nebūtu lieki vecākiem ar pusaudžiem runāt arī par šo aspektu, proti, kā ģērbties situācijai piemēroti un kā ar vieglprātīgu uzvedību neveicināt sev bīstamas situācijas,» teic biedrības vadītājs.
Gan jau pārnāks mājās?
Tomēr kā pirmo lielāko Latvijas bēdu Raivis Narbuts min bērnu klaiņošanu. «Lielākā daļa klaiņojošo bērnu parasti atgriežas mājās, tomēr šie bērni prombūtnē no mājām ir ļoti apdraudēti. Ar viņiem var notikt dažādi nelaimes gadījumi, viņi var kļūt par kriminālu noziedznieku upuriem. Diemžēl nereti vecāki un pedagogi jau pieraduši pie tā, ka bērns vai pusaudzis dienām un naktīm nav mājās. It kā pie drauga vai draudzenes, it kā pie paziņām. Sabiedrībā radies priekšstats, ka regulāri klaiņojošos bērnus arī policija nemeklē īpaši cītīgi, jo visi ir pārliecināti: gan jau pēc kāda laika pārnāks. Patiešām, 85% pārrodas mājās, bet ne visi. Sabiedrībai un vecākiem jāsaprot, ka vairs nevar paļauties uz labu laimi un par bērna iespējamo pazušanu jāziņo policijai pēc iespējas agrāk,» uzsver Raivis Narbuts. «Neviens jūs nesodīs par viltus signālu, un nav jāgaida ne mistiskās desmit, ne divpadsmit stundas, ne diennakts. Ja bērns nav pārnācis mājās norunātajā laikā, nekavējoties apzvaniet viņa draugus un paziņas. Ja viņi nekliedē nelāgās aizdomas, zvaniet uz 02 vai uz 112, vai uz Bērnu un ģimenes lietu ministrijas Bērnu tiesību aizsardzības centra uzticības tālruni 8006008. Jums ieteiks, kā tālāk rīkoties,» iesaka Bezvēsts pazudušo bērnu meklēšanas biedrības valdes priekšsēdētājs un atgādina, ka tad, ja bērns pārrodas, policija par to jāinformē, lai iesākto meklēšanu var pārtraukt.
Vecāku atbildība
«Ne valsts, ne policija, bet vecāki ir atbildīgi par bērnu. Diemžēl visai bieži vecāki Latvijā pat nezina, kur, ar ko un kādās nodarbēs viņu bērns pavada laiku. Kāpēc pusaudži klaiņo, kāpēc viņi nejūtas labi savās mājās un kopā ar savu ģimeni? Acīmredzot vecāki nav pratuši jau no mazotnes veidot un uzturēt ar bērnu siltas, gādīgas un ģimeniskas attiecības. Kad bērns sasniedz pusaudža vecumu, viņš raujas meklēt citu sabiedrību, ne vienmēr gaišu un pozitīvu. Audzināšanā mēdz būt galējības. Dažkārt vecāki bērnu audzina ar sodiem, dažkārt dod pilnīgu vaļu, uzskatot, ka viņš jau ir gana liels un pats spēs orientēties bīstamā situācijā. Taču ne vienmēr tas tā ir. Jācenšas pēc iespējas vairāk laika pavadīt kopā ar bērniem, runāties, jāmāca viņiem vērtēt un analizēt dažādus notikumus un situācijas. Tā uzturēsiet savstarpēju garīgo saikni un interesi cits par cita gaitām. Gatavojiet savu bērnu dzīvei sabiedrībā, kurā ir gan pozitīvas, gan bīstamas un riskantas situācijas,» teic Raivis Narbuts.