Meli ir labi tikai nelielās devās

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Esmu lasījis, ka cilvēki dienā melojot pat divsimt reižu un tikai puse no tā, ko sakām, ir patiesība. Vai tā tiešām ir? Tad jau meli nav nekas slikts, jo tāda ir cilvēka daba. Kārlis B. Kuldīgā

Jebkuru dzīvu būtni daba apveltījusi ar instinktu, kas palīdz sevi aizsargāt. Izlikšanos, patiesības simulēšanu kā melošanu sīvajā eksistences cīņā novēro arī dzīvnieku pasaulē. Piemēram, kobra izliekas par lēnu, nevarīgu un aizmigušu radījumu, lai pievilinātu savu ziņkārīgo upuri, bet čūska, kas nav indīga un bīstama, izliekas nikna un spēcīga, tādējādi aizdzenot prom spēcīgāku pretinieku.

Atšķirībā no dzīvniekiem cilvēks melo ne tikai citiem, bet arī pats sev. Bieži vien simulēt patiesību cilvēku piespiež nevis objektīvie apstākļi, bet viņa paša priekšstati par šo pasauli. Iedomāsimies situāciju, ka viens cilvēks nepamatoti apvaino un pazemo otru.

Ja pazemotās personas priekšstati paredz, ka «labi cilvēki nedusmojas», gluži dabiskās dusmas izjūtas viņš var nomainīt ar uzspēlētām draudzības jūtām pret savu apvainotāju. No malas šāda cilvēka izturēšanās, iespējams, izskatīsies kā vēlme «pielīst», kā emocionāla atkarība no pirmās personas, mazohisms vai kas tamlīdzīgs. Bet pašam cilvēkam šķitīs, ka viss ir labākajā kārtībā, jo dusmoties taču ir slikti, bet būt laipnam un draudzīgam — labi.

Nepārvaramās un bieži vien arī neapzinātās bailes no saviem dabiskajiem impulsiem, kas nesaskan ar personiskajām stingrajām morāles normām, liek samelot vispirms sev pašam un pēc tam — veidot nepatiesu ārējo reakciju. Cits piemērs — zēnam radušās spēcīgas simpātijas pret kādu meiteni, savukārt bailes šajās jūtās atzīties liek viņam izturēties skarbi: iemest meitenei ar bumbu vai paraut aiz matiem. Arī šī aizsargreakcija ir melošana.

Saskaņā ar morāles normām meli ir klasificējami kā netikums, taču diez vai šo normu sastādītāji un atbalstītāji ir centušies noskaidrot, kas tad ir melu būtība. Cilvēks jūtas vainīgs, ja viņa uzvedība nesaskan ar morāles priekšstatiem. Un tas savukārt pamudina aizsargāties ar meliem. Par spīti tam, ka apzināti melot nemaz negribas, cilvēks attaisno sevi, sacīdams, ka tāda ir cilvēka daba.

Ja patiesības slēpējs ir melīgs, tad patiesības meklētājs — vaļsirdīgs. Dabiski ir ne tikai melot, bet arī būt vaļsirdīgam. Kamēr savu dzīvi veidosim, balstoties uz ārējiem priekšstatiem, nevis uz sirdī rakstītajiem likumiem, arvien jutīsimies apdraudēti un spiesti melot.

,

Bērni melo, baidoties no soda. Kāpēc melo pieaugušie? Vai vīrieši tiešām ir lielāki meļi nekā sievietes? Ārija Jaunpiebalgā

Pieaugušie arī baidās no soda. Pieaugušo sodītāji var būt vīrs vai sieva, priekšnieks, bērni, draugi, sabiedrība. Jāņem vērā, ka sods var būt arī uzmanības vai mīlestības liegšana, kritika u. c. Visbiežāk gan cilvēks pats sev ir visbargākais soģis.

Diemžēl neesmu saskāries ar statistikas datiem par vīriešu un sieviešu melošanas biežumu, taču par vienu gan esmu pārliecināts — gan vīrieši, gan sievietes vienlīdz spēcīgi alkst pēc vaļsirdības vārdos un attiecībās. Domāju, ka vaļsirdīgām attiecībām starp vīrieti un sievieti varētu būt daudz kopīga ar laimes izjūtu. Vīrietim — iespēja droši nolikt savu galvu sievietes klēpī, lai atzītos savās visslepenākajās fantāzijās un visdziļākajos pārdzīvojumos, sievietei — uzticot mīļotajam savas bēdas, dzīvē sakrāto smagumu vismaz uz mirkli novelt uz viņa pleciem.

,

Dzīvoju kopā ar vīrieti, kurš, manuprāt, ir patoloģisks melis. Viņš nekad neatzīstas, ka pavadījis vakaru kopā ar draugiem pie alus pudeles, bet vienmēr kaut ko safantazē, piemēram, ka viesojies pie savas mātes vai vedis auto uz servisu. Viņš bieži stāsta arī par dažādiem notikumiem, kuri ar viņu it kā atgadījušies.
Ilona Rīgā

Ja vien šis nav izmisīgas «eksistences cīņas» gadījums, iespējams, ka ar safantazētiem notikumiem un pārdzīvojumiem cilvēks vienkārši izkrāso savu šķietami pelēko ikdienu. Cilvēki bieži vien arī cieši tic šīm fantāzijām un dzīvo savā ilūziju pasaulē. Gandrīz ikvienam no mums ir kādi priekšstati, kuri nesaskan ar īstenību un kuriem mēs ticam. Tāpēc, satiekot savā ceļā «patoloģisku meli», der sev pavaicāt, ko man šis cilvēks atspoguļo? Jo bieži nelaimīgs jūtas ne jau tas, kurš citiem stāsta pekstiņus, bet gan tas, kurš dzīvo mūžīgās aizdomās, ka viņam melo, krāpj, tātad netur par pilnu, smejas...

,

Vai no cilvēka izturēšanās vien iespējams pateikt, vai cilvēks runā taisnību vai melo?
M. Pastare Rīgā

Ķermeņa valoda, proti, mīmika un žesti, vērīgam klausītājam sniedz izsmeļošu informāciju, vai teiktais atbilst patiesībai vai ne. Piemēram, mazi bērni pēc tam, kad apzināti ir samelojuši, bieži vien instinktīvi pieliek mutei priekšā plaukstu. Pieaugušie savus žestus cenšas kontrolēt, tāpēc plaukstas kustību apstādina jau pašā sākumā un to pamanīt ir grūtāk.

Tomēr mutes aizsegšana ar plaukstu var liecināt par to, ka cilvēks jūtas par sevi nepārliecināts, vēlas ņemt savus vārdus atpakaļ, neraugoties uz to, ka tie ir patiesi u. c. Neverbālā valoda ir adekvāti tulkojama tikai kopumā, nevis mēģinot skaidrot atsevišķus no konteksta atrautus žestus. Turklāt žestu valodu var iemācīties apzināti kontrolēt un vadīt, kā to dara profesionāli aktieri.

Visgrūtāk noslēpt patiesību ir acīm, tāpēc apstiprinājumu teiktajam parasti meklējam sarunu biedra acu skatienā. Ne jau velti tautā ir teiciens: «Melo, acīs skatīdamies.» Parasti apzināti samelot, nenovēršot skatienu, ir ļoti grūti.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Aktuālākās ziņas
Nepalaid garām
Uz augšu