Kāpēc viņi ar mani nedraudzējas?

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Apollo

Bērnam pirmā pieredze kolektīvā, sāk iet skolā, apmeklē bērnudārzu vai pulciņu. Priecīgs notikums, nodarbības ļoti patīk. Taču kāpēc mazajam tāds aptumšots vaigs, ir dusmīgs un piktojas uz visu pasauli? Ilgi tincināts, nobubina — ar mani nedraudzējas, es nevienam nepatīku... Vai to var labot? Psihologi teic, ka jāattīsta saskarsmes iemaņas.

Konfektes saskarsme

Vērīgi vecāki to ātri pamanīs — mūsu bērns nejūtas īsti labi kolektīvā. Netiek pieņemts no citiem bērniem. «Lielākoties pirmajās klasēs visi ir draugi, tomēr sajūtamas problēmas. Nesaprotas ar citiem, arī ar skolotājiem. Vecāki īsti nezina, ko darīt, lai to labotu. Ne vienmēr apjauš, ka grūtības ir viņu bērna saskarsmes iemaņās,» teic Homeopātijas institūta psiholoģe Marika Grasmane, kura veido psiholoģiskas grupas mazajiem bērniem, lai iemācītu apzināties sevi un savas prasmes saskarsmes procesā, kā arī iemācītos veidot pozitīvu savstarpējo saskarsmi, veidotu un attīstītu saskarsmes iemaņas. «Mēs gaidām bērniņus, kuriem apmeklējot bērnudārzu, sākumskolu, nodarbības estētikas skolā vai arī dzīvojot mājās, ir novērojamas grūtības saskarsmē un kuri sāpīgi pārdzīvo neveiksmes,» uzsver M. Grasmane. Aicināti bērni, sākot no piecu gadu vecuma, arī pirmo triju klašu skolēni.

«Iekšējā drošība bērniem ir ļoti nepieciešama. Viss tā kā labi, mācīties patīk, bet grūti komunicēt. Nu, nesanāk. Ir kautrīgs, stāv maliņā. Audzinātājs vai skolotājs dažādi mēģina iekustināt, teic, lai pamēģina draudzēties ar to bērnu vai ar to, bet — nu nekādi. Taču ne vienmēr neprasme saskarsmē ir tikai tiem, kas ir bikli un kautri. Kāda mamma stāstīja, ka viņas meita ir ārkārtīgi aktīva un rosīga, taču mājās pārnāk ļoti neapmierināta un, kad jautā, kas noticis, nestāsta. Ja pastāsta, tad teksts ir aptuveni šāds: es taču mēģinu ar to Daci draudzēties, bet man nekas nesanāk! Kad dodu viņai konfektes, tad viņa ar mani draudzējas, ja nenesu neko, tad pat virsū neskatās... Vecāki par situāciju uztraukušies, meklē risinājumu un pareizi dara. Lai arī šķistu, kas tur — mācībās taču bērnam veicas, viss kārtībā,» skaidro psiholoģe.

Bieži vien vecāki vairāk skatās, lai estētikas skoliņā ir interesantas nodarbības, lai mazajam ir iespēja radoši un citādi attīstīties, bet tas, kā viņš jūtas, tiek atstāts otrā plānā. Taču tam vajadzētu būt līdzsvarā.

Pats par sevi. Laimīgs?

Savstarpējās attiecības ar vienaudžiem var atstāt sekas arī uz mācībām. Sākumā viss padodas, skolotāja un mamma slavē par labām sekmēm, taču pamazām situācija sāk mainīties. Iemesla it kā nav... «Iemesls ir — neveidojas savstarpējās attiecības ar klasesbiedriem. Tieši tāpēc sāk negribēties iet uz skolu, mācības tiek palaistas savvaļā. Bērns nav pārliecināts par sevi, jūtas nedrošs,» uzsver Marika Grasmane.

Reizēm saskarsmes problēmas var sākt izpausties slimībās. Mazajam sāk sāpēt vēders, un tieši tad, kad jāiet uz skolu, nomoka citas veselības likstas. «Šādā veidā bērns it kā ziņo – mīļie vecāki, paskaties uz mani, pievērsiet man uzmanību, palīdziet man.»

Vai tas var ietekmēt turpmāko dzīvi? Daudzi pieaugušie uzskata — tas jau nekas, ka atvase nesaprotas ar vienaudžiem, viņš ir personība, pats par sevi. Man arī tā bija, bet redz, esmu izaudzis, esmu dzīvē daudz sasniedzis... «Jautājums tikai viens — ko vecāki saprot ar laimīga, harmoniska cilvēka dzīvi,» akcentē psiholoģe. «Ikviens zina, ka katrā klasē ir kāds atstumtais. Piecos, sešos vai deviņos gados bērns varbūt vēl īpaši neizrāda, ka pārdzīvo apkārtējo cilvēku nepatiku. Bet var pienākt brīdis, kad tas skar smagi — ar emocionālo vardarbību, varbūt pat fizisko. Un diez vai tas var neatstāt sekas.»

Mūsu klasē arī bija atstumtie. Spilgti atceros gadījumu ar Egilu. Viņš bija ļoti maza auguma, gudrs puisis, taču, protams, ne jau līderu pulkā. Tas notika jau vidusskolā, starpbrīdī puiši sastājās aplī un mētāja Egilu, kā tādu bumbu. Viņš bija sarāvies un turēja brilles, lai nenokrīt. Mēs, meitenes, protestējām, lai izbeidz, bet džeki neklausījās. Varu iedomāties, kā jutās pats Egils, cik ļoti viņam sāpēja dvēsele.

Mācēt nosaukt emocijas

Saskarsmes grupas bērniem notiks līdzīgi kā psiholoģiskās grupas pieaugušajiem, tikai ne jau aplī mazie sēdēs, bet rotaļāsies. Mierīgā un draudzīgā gaisotnē izspēlēs visādas situācijas — zīmēs, veidos mozaīkas, rotaļāsies smilšu kastē... «Ļausim mazajiem saprast, kā viņi jūtas konkrētajās situācijās. Ja jūtas slikti, tad varbūt var darīt kaut ko, lai justos labi. Taču vispirms jāiemācās izteikt savas emocijas. Ne tikai bērni neprot pastāstīt, kā jūtas, tā ir arī pieaugušajiem. Parastā atbilde — nu es jūtos normāli! Taču, kad jāprecizē, vai esi aizvainots, nedrošs, apjucis vai uztraucies, tad nonāk strupceļā. No sākuma iemācāmies nosaukt un tad saprast, ko es daru ar savām sajūtām,» teic psiholoģe. Lai būtu vienkāršāk, bērniem tiek rādītas uzzīmētas sejiņas un vaicāts, kādas tās ir, lūdzot izteikt precīzākas nianses.

Vai komunikācijas spējas var būt iedzimtas? Psiholoģe skaidro, ka tās var būt atkarīgas no temperamenta — tiem, kuri atvērtāki, var būt daudz vieglāk kontaktēties. No svara ir arī attiecības ģimenē, saskarsmes tradīcijas. Vecāki var mācīt komunikācijas spējas, pārrunāt lietas. «Vai tu gribi par to parunāt? — teiciens it kā banāls, bet ļoti precīzs. Reizēm vecāki saka — mēs jau tā viņu tik ļoti mīlam, runājamies, lolojam. Tad es vienmēr atbildu — mīlestības nekad nebūs par daudz,» pasmaida Marika Grasmane.

***

No sarunām internetā

- Atšķirties nav viegli, toties vērtīgi. Ierakstīties barā un iemācīties spārdīties un spļaudīties var katrs.

- Tomēr jāatrod veids, lai bērns nekļūst par autsaideru.

- Es nekad neesmu iekļāvusies. Ko darīju? Lasīju. Tagad atšķirībā no klases centrālajiem varoņiem esmu vadošā amatā, veiksmīgi precējusies un man ir draugi. Ir daudz cilvēku šai pasaulē, kuriem ir interesanti pašiem ar sevi.

- Tomēr no iegūtās reputācijas atkarīgs bērna iekšējais komforts skolā visus 9 vai 12 gadus.

- Nevajag iestāstīt bērnam, ka viņa iekšējais komforts ir atkarīgs no apkārtējiem, nevis no viņa paša. Skraidīt pakaļ citiem ir traģiski.

- Ļauj savam bērnam būt tādam, kāds viņš ir, nelauz. Citādi baidīsies iet ne vien uz skolu, bet arī mājās.

- Palīdzi rast savu vietu, savu baru. Pameklē pulciņu, hobiju. Lai viņam ir kāds atspēriena punkts, no kura sākt sev patikt, kur sasniegt rezultātus.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu