Aivars Tarvids: Kāda varētu būt Valsts prezidenta uzruna tautas sapulcē

Godātie Latvijas pilsoņi!

Man, Valdim Zatleram, nav bail vai kauns ieskatīties acīs saviem līdzpilsoņiem. Gan vienam konkrētam cilvēkam vai kā šajā novembra dienā — ļaužu simtiem un tūkstošiem. Prezidents nedomā slēpties no tautas aiz pils mūriem un miesassargu mugurām vai tautas sapulces brīdī slapstīties lauku klusumā.

Mani augstajā amatā ievēlēja Saeima. Vēlos teikt, uzņemoties šo augsto pienākumu, esmu zvērējis kalpot Latvijai, ne valdošajai koalīcijai.

Esmu šeit, lai jums pavēstītu kā prezidents, kā pilsonis, kā cilvēks — arī mani neapmierina dzīve Latvijā, mums visiem vajadzīgas pārmaiņas savā valstī. Arī es nevēlos, lai mani bērni būtu lemti emigrācijai vai eksistencei provinciālā un zaglīgā valstiņā.

Uzskatu, mana šībrīža sūtība — neveicināt un neprovocēt notikumus, kuri turpmāko situāciju Latvijā padarītu nekontrolējamu un neprognozējamu. Suverenā vara valstī pieder tautai, ne pūlim. Pilsoniskā pozīcija un rīcības plāns nav jāizkliedz ķengu valodā. Taisnību neiespējami nopirkt un privatizēt, tā arī nepiemīt tiem, kam skaļāka balss. Tālab prezidenta lēmumiem jābūt atbildīgiem un izsvērtiem. Prezidentam nav pieņemami, ja citi valsts varas atzari ignorē viņa viedokli, vēl vairāk — šauri politisku, ekonomisku interešu labā tie gatavi pārkāpt Satversmi un Latvijas likumus.

Tautas sapulces dalībnieki!

Atjaunotā Latvija pārlieku bieži atļāvusies būt augstprātīgi paštaisna un maldīgi pašpietiekama. Es skatos jūsu sejās, lasu jūsu plakātus, klausos jūsu dziesmās un vaicāju — vai tā ir mana Latvijas tauta, kura te šodien pieprasa «vienu taisnību visiem»? Jā! Bet kas bija tie tūkstoši, kuri pirms dažiem gadiem iestājās pret izglītības reformu? Arī Latvijas tautas daļa... Tāpat tie tūkstoši cilvēku, kuriem vienaldzīgas vai naivas šķiet jūsu prasības, ir Latvijas tauta daļa...

Mēs esam pārlieku daudz sašķelti, un plaisa neiet caur mūsu sirdīm, bet vēderiem. To platumā pleš mūsu maldi, muļķība, savtīgums. Mūsu šodienas nelaimes nav svešu varu uzspiestas, paši vien esam vainīgi, ja mūsu «dziesmotās revolūcijas» ideāli izauguši par kropliem bastardiem. Inflācija šodien mājo ne mūsu makos, bet mūsu dvēselēs. Valstiskuma apjēgu un atbildību mēs nesaņemsim no Eiropas struktūrfondiem, to mums neiepotēs sabiedroto sūtņi un labdari. 

Pietiek būt likteņa nolādētiem cilvēces vienīgajiem mocekļiem, cietējiem un gaudotājiem! Jūs zināt, ka savulaik pieredzēju Černobiļas katastrofas seku likvidāciju, zinu radiācijas, šī nejūtamā ļaunuma, nesto kluso postu. Latvija joprojām cieš no pagātnes starojuma, no verdziskuma mutācijām Latvijas cilvēkos. Vien mums nav laika klejot četrdesmit gadus pa tuksnešiem, lai atbrīvotos no pazemības lāsta sevī. Cilvēkam dota viena vienīga dzīve. Viņš piedzimst ar taisnu, ne kalpa kumpo muguru. Cilvēks Latvijā nedrīkst pārtikt no solījumiem, ka nākamā paaudze, lūk, dzīvos krietnāk un turīgāk. Kas zina, šajā veļu laikā, šajās 11. un 18. novembra gaidās, daudzu paaudžu brīvības cīnītāji, patrioti, valsts tēvi-dibinātāji no aizsaules skatās, cik bezatbildīgi mēs, viņu pēcteči, izniekojam savu neatkarību, cik slikti saimnieki izrādamies paši savā zemē.

Es atceros savu pamat — ārsta — profesiju. Prezidenta amatā nostrādātās dienas, pieredze un analīze ļauj uzstādīt diagnozi — Latvijas valsts ir bīstami slima. Tās augstākajam varas nesējam draud kolektīva smadzeņu nāve, jo daudziem parlamentāriešiem vien piemīt politiskās izdzīvošanas beznosacījumu refleksi, ne apzināta valstiska domāšana un rīcība. Varas struktūras bieži inficētas ar korupcijas sepsi, cieš no diletantisma ligas. Meli kļuvuši par daļas tā sauktās politiskās elites eksistences formu. Bet amatpersonu savstarpējās intrigas un profesionālā nemākulība liedz rast adekvātu atbildi šodienas Latvijas izaicinājumiem — gan politekonomiskajiem, gan morālajiem.

Pilsoņi!

Tālab es, Latvijas Republikas Valsts prezidents, esmu izšķīries par radikālu rīcību un šodien paziņoju — esmu nolēmis izmantot Satversmes deleģētās tiesības, lai rosinātu 9. Saeimas atlaišanu un ārkārtas vēlēšanu sarīkošanu valstī. Iesim likuma noteiktu tiesisku ceļu, ne riskēsim krīzei valstī saasināties līdz likumdevēju un izpildvaras totālai mazspējai, līdz pilsoņu stihiskai masu un, nedod Dievs, vardarbīgai neapmierinātībai. Tāda ir mana izvēle un atbildība.

Ar šo brīdi valsts vara nepastarpināti tiek nodota tieši jūsu rokās. Šī patiesi ir nozīmīga diena, kad jāapzinās — «kā lemsiet, tā arī būs». Jūsu spēkos nu nekavējoties uzteikt darbu «100 gudrajām galvām» Saeimā. Tikai no jums, pilsoņu kopuma, atkarīgs, kādus tautas priekšstāvjus nākotnē izraudzīsieties Augstajam namam.

Meklēsiet godīgus un prasmīgus cilvēkus, kam uzticēsiet strādāt Latvijas un savā labā? Vai atkal noticēsiet saldiem solījumiem un bezkaunīgai reklāmai? Jūsu spēkos gan likt attīrieties esošajām pozīcijas un opozīcijas partijām, gan organizēties un dibināt jaunas — tādas partijas, kuras gan vārdos, gan darbos pārstāvēs jūsu intereses. Pienācis laiks apjēgt — ja nespēsim mūsu valsti viedi pārvaldīt, nākotnes nav ne Latvijai, ne latviešiem.

Jūsu varā arī palikt vienaldzīgiem vai būt noraidošiem, referendumā neatbalstot šo prezidenta lēmumu. Tad jūs pasargāsiet esošā deputātu korpusa imunitāti uz trim gadiem un drīzumā iegūsiet citu prezidentu — gudrāku un tālredzīgāku. Es rēķinos ar šādu iznākumu un esmu gatavs to respektēt.

Mīļie Latvijas cilvēki!

Esmu devis jums iespēju! Beidzot sākt pārmaiņas vai arī saglabāt esošo lietu kārtību valstī. Esiet lieli tik, cik jūsu griba, veselais saprāts un dzimtenes mīlestība.

Dievs, svētī Latviju!