Likumprojekta par atbalstu Latvijas ebreju kopienai virzīšana bija nosacījums Aigara Kalvīša (TP) atkārtotai nominēšanai premjera amatam, intervijā laikrakstam «Neatkarīgā» norāda advokāts Andris Grūtups.
Grūtups: ebreju kompensācijas likuma virzīšana bija nosacījums Kalvīša atkārtotai nominēšanai premjera amatam
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Cik es zinu, tad bijusī prezidente [Vaira Vīķe-Freiberga] kopā ar ASV vēstnieci Ketrīnu Todu Beiliju īsi pirms pirmās Aigara Kalvīša valdības beigām bija pasaukusi premjeru un teikusi, ka valdībai tādu likumu vajadzētu pieņemt, ja Kalvītis grib, lai viņu nominē atkārtoti premjera amatam. Un tad to likumu pieņēma valdībā Aigara Kalvīša pirmā Ministru kabineta pēdējā darba dienā. Taču parlaments likumu nepieņēma,» norāda Grūtups, kas aktīvi iebilda pret šāda likuma pieņemšanu.
Viņš stāsta, ka pirmo reizi par ideju pieņemt šādu likumu dzirdējis deviņdesmito gadu pirmajā pusē.
«Pie manis bija ieradies viens Vācijas ebrejs, kurš par šo domu pastāstīja. Visi zināja, ka esmu bijis denacionalizācijas likumu paketes autors. Taču mums visa tā likumu pakete stingri balstījās uz Civillikuma normām — respektīvi, ja īpašumam ir mantinieki, tad tas tiek mantiniekiem, ja mantinieku nav, tad valstij,» skaidro ietekmīgais jurists.
Vēl «pēc kādiem desmit gadiem» pie Grūtupa ieradies Latvijas Ebreju draudžu un kopienu priekšsēdētājs Arkādijs Suharenko, kas lūdzis, lai advokāts palīdz izbīdīt šo likumu, lai runā ar politiķiem.
«Es pateicu, ka esmu kategoriski pret šādu likumu, ka esmu jau pietiekami daudz ebreju labā izdarījis. Jo denacionalizācijas likumos nav ievērtēts pilsonības faktors — mantu var atgūt ikviens mantinieks, neatkarīgi, vai viņš ir Latvijas vai Izraēlas, vai kādas citas valsts pilsonis,» skaidro Grūtups.
«Bet varēja jau risināt visādi — likumā pateikt, ka tikai pilsoņi var atgūt īpašumus. Vai vēl kā diferencēt — tiem, kas bijuši spiesti atstāt Latviju kara laikā, atdot īpašumus, bet tiem, kas valsti pametuši, piemēram, septiņdesmitajos vai deviņdesmitajos gados, neatdot neko. Bet viņi gribēja apmēram tādu likumu — valsts naudu un nekustamos īpašumus nodod kaut kādam fondam, kurš tad to mantību tālāk dalītu. Naudā 32 miljonus latu un vēl 12 nekustamos īpašumus, katru ap divu miljonu vērtībā. Tātad kopā vismaz 62 miljonus naudas izteiksmē.»
Advokāts norāda, ka Latvijā visdaudzcietušākā nācija ir latvieši. Cietuši arī daudzi citi — krievi, poļi, čigāni.
«Tad jau valsti mums vairs nevajag — atdosim visu biedrībām un kopienām. Ja vieniem ir privilēģijas, citiem arī vajag. Es uzskatu, ka tas nav pareizi un ka mums nav jāatkāpjas no pirmās brīvvalsts likumiem un 150 gadus veciem civiltiesiskajiem principiem,» uzsver Grūtups.
Pēc Grūtupa domām, patlaban Suharenko viņam mēģina atmaksāt par negatīvo attieksmi pret šo likumprojektu: «Tagad uzstājas ar savām savdabīgajām manas grāmatas recenzijām. Mērķis ir gatavot kompensāciju jautājumu stumšanai vēlreiz cauri parlamentam. Bet starplaikā neitralizēt mani — pasludināt par traku antisemītu. Un tad jau amerikāņu onkuļi tāpat piespiedīšot šādu likumu pieņemt.»