Aiz labā onkuļa maskas slēpjas ļaunums

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Kā pazīt pedofilus, izvarotājus un citus varmākas? Kā aiz simpātijas raisošas «jaukā puiša» un «labā onkuļa» maskas pamanīt plēsoņas dabu un neiekrist viņu izliktajās lamatās? Kā pasargāt sevi un savus bērnus? Atbildes uz šiem jautājumiem vecāki un skolotāji var atrast apgāda «Adria» izdotajā Annas Solteras grāmatā «Varmākas».

Tiesu psiholoģijas eksperte Ilze Veitnere:

«Amerikāņu psiholoģijas zinātņu doktores, psihoterapeites Annas Solteras grāmatas «Varmākas» nākšana klajā ir vairāk nekā savlaicīga, būtībā tā sen jau bija nepieciešama. Tam apliecinājums ir pēdējā gada šausminošie notikumi Latvijā – īpaši Justīnes Legzdiņas pazušana un mokpilnā nāve šā gada aprīlī. Presē tika uzjundītas emocijas, izskanēja dažādi viedokļi par to, «kā vajadzēja» un «kurš ir vainīgs un atbildīgs». Protams, ir svarīgi atgādināt vecākiem viņu atbildību par bērnu drošību. Protams, ir svarīgi mācīt bērniem, kā sevi pasargāt, taču nevar visu atbildību par vardarbību uzvelt cietušajiem. Galvenā atbildība tomēr ir jāuzņemas varmākam. Var, protams, lietot tehniskus līdzekļus, piemēram, elektroniskās aproces, taču nekādi pasākumi nelīdzēs, jo patoloģisku dziņu pārņemtās personas vienmēr būs spējīgas izdomāt atkal un atkal jaunus veidus, kā apiet jebkādu kontroli, jo ir apveltītas ar īpašu spēju iepatikties, iegūt vecāku uzticēšanos pat līdz tādai pakāpei, ka viņi ir gatavi uzticēt tiem visdārgāko – savu bērnu.

Ir ļoti grūti lasīt šo darbu, jo atkal un atkal nākas atzīt, ka greizajā spogulī redzamas mūsu pašu sejas, un neglābjami uzmācas vainas, bezpalīdzības un bezcerības sajūta. Neviens no mums taču nevar būt pilnīgi drošs un garantēt to, ka ar mums un mūsu bērnu nekad nekas TĀDS nevar notikt.

Ilgstoša darba pieredze tiesu ekspertīžu jomā ļauj man ar pilnu atbildības sajūtu apgalvot, ka līdz šim Latvijas tiesību sargājošo institūciju darbs pārsvarā bijis veltīts tikai un vienīgi cīņai ar sekām, turklāt nereti tā vairāk izskatās pēc cietušā apsūdzēšanas un varmākas attaisnošanas vai vismaz viņa vainas mīkstināšanas. Ja vardarbība notikusi ģimenē, tieši cietušais bērns ir tas, kuru «izņem» no mājas un ievieto krīžu centrā, kas arī bērnam ir traumējošs pārdzīvojums, kamēr varmāka ērti turpina dzīvot mājās – viņu traucēt mēs neiedrošināmies. Bērns atkal un atkal tiek pakļauts izmeklēšanas darbībām, kamēr varmāku aizturēt nevar, jo «nav pietiekamu pierādījumu». Nereti bērnu pat atstāj mājās, kur notikusi vardarbība.

Mēs uztraucamies, ka seksuālo vardarbību veikušo personu uzskaite – pedofilu reģistrs – var būt personu cilvēktiesību pārkāpums. Bet kā tad ir ar cietušo un vēl potenciāli cietušo personu cilvēktiesību aizsardzību? Kāpēc skolās, internātskolās un citās iestādēs, kur iespējama saskare ar bērniem, ar vieglu roku pieņem darbā personas bez jebkādas pārbaudes vai ziņu ievākšanas par viņu iespējamo kriminālo pagātni?

Seksuālo varmāku psihoterapijas asociācija (ATSA) atzīst, ka «seksuālos varmākas var apārstēt, tomēr «zāles» pret seksuālo noziedzību nav zināmas. Seksuāli varmācīgas uzvedības savaldīšana dažiem prasa pūles visa mūža garumā». Tāpēc, manuprāt, ir svarīgi Latvijā likumā paredzētajā kārtībā sakārtot pedofilu kontroli un uzraudzīšanu pēc soda izciešanas, veidot pedofilu reģistru.

Atgādināšu, ka gan Justīni Legzdiņu, gan arī deviņgadīgo meitenīti no Liepājas 2006. gadā nogalināja recidīvisti ar līdzīgu kriminālo nodarījumu pieredzi.

Manā praksē ir bijuši vairāki gadījumi, kad varmāka, nosēdējis cietumā divus trīs gadus, atgriežas mājās un turpina seksuāli izmantot to pašu bērnu, jo cietušais Latvijā nav pasargāts.

Nav iespējams cīnīties un uzvarēt to, ko labi nepazīstam, tāpēc ir tik svarīgi informēt un izglītot iespējami plašāku sabiedrības daļu, jo cīņa ar varmācību iespējama tikai kopīgiem spēkiem.»

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu