Kad vēja ātrums brāzmās sasniedz trīsdesmit metrus sekundē un viļņu augstums ir trīs līdz četri metri, viņi ņem savus burudēļus un dodas jūrā. Un tā kā vētras pie mums pārsvarā ir rudeņos un ziemā, sezona parasti sākas oktobrī un beidzas janvārī februārī.
Ko viņi meklē bangojošā jūrā salā un vējā? Cīnās ar stihiju? Ķer adrenalīnu? Izbauda brīvības saldo garšu? Divi sērferi – Jānis Baumanis un Ingvars Cīrulis –, tikko atgriezušies no kārtējā izbrauciena uz Ventspils pludmali, ir ar mieru dalīties pieredzē un izjūtās par savu hobiju un dzīvesveidu – viļņu vindsērfingu. Intriģējoši, vai ne?
Par ko dzied Ingus Pētersons?
Pirms runājam par vindsērfinga ekstremālo sadaļu, mēģināsim saprast, kas vispār tas vindsērfings tāds ir. Vai atceraties dziesmiņu ar saldi melodisko piedziedājumu «Surfing, surfing, windsurfing"? Nezinu, kā jums, bet man šie Ingus Pētersona izdziedātie vārdi arvien ir asociējušies ar saulainu dienu un krāsainām burām, kas, vieglas brīzes dzītas, slīd pa mirdzošiem viļņiem. Bet kā ir īstenībā?
Viena no atbildēm varētu būt: vindsērfings ir sporta veids, kas apvieno burāšanu un slīdēšanu ar dēli pa ūdens virsmu, tādēļ sportistus mēdz dēvēt gan par seiloriem, gan sērferiem, un pareizi ir abējādi. Pamata inventārs ir divus līdz pat piecus metrus garš dēlis ar buru, kuras takelāža ir piestiprināta pie dēļa ar brīvi rotējošu lokanu gumijas kardāna savienojumu, dēvētu par jūdžointu (no angļu «Universal Joint»). Daži latvieši to mīlīgi sauc par «peku». Pateicoties «pekai», takelāža var brīvi rotēt ap savu asi par 360 grādiem un tikt sagāzta uz sāniem par 180 grādiem.
Vindsērfings kā sporta veids ietver ātruma sacensības, formulu, frīstailu, SuperX un sērfošanu pa viļņiem.
Vai zinājāt, ka vindsērfings ir ātrākais buru transporta līdzeklis uz ūdens? Ātruma rekordi tiek uzstādīti, dzenoties uz speciāla dēļa pa gluda ūdens kanālu, virs kura pūš nežēlīgi spēcīgs vējš.
Distances garums ir 500 metri un aprēķināts tiek vidējais ātrums. 2007. gadā uzstādītais pasaules rekords ir 47,92 mezgli jeb 88 kilometri stundā. Izklausās iespaidīgi.
Formulā jeb slalomā seilori sacenšas braucienos starp ģeometriskām figūrām gan pa vējam, gan arī pret vēju. Šajā disciplīnā braucēji lieto dēļus ar padziļinātu ķīli un īpaši lielām burām, kas palīdz noturēt kursu.
Frīstailā sērferi veic trikus – dažnedažādus lēcienus, griešanos ap savu asi un vēl daudzus neparastus manevrus, kas citos buru sporta veidos nav nemaz iespējami. Mēdz būt frīstails uz viļņiem un frīstails uz gluda ūdens, turklāt sportisti ik dienu mēģina izdomāt jaunus, arvien sarežģītākus trikus – sev par prieku un faniem par sajūsmu.
SuperX ir viena no sarežģītākajām vindsērfinga disciplīnām, jo apvieno, ja tā var teikt, formulu un frīstailu. Latvijā pagaidām neviens vēl SuperX klasei nav nobriedis.
Un tad nāk «wave sailing» jeb viss, ko var izdarīt uz viļņiem. Par to tad arī šis stāsts.
Kāpēc vētrā? Šo jautājumu uzdodu Jānim un Ingvaram.
– Atšķirībā no Havaju salām, Bahamām vai Austrālijas piekrastes Latvijā viļņi ir tikai un vienīgi vētrā. Bet vētras pie mums pārsvarā ir vēlos rudeņos un ziemā. Un te tad arī sākas vindsērfinga ekstremālā sadaļa, – skaidro Jānis. – Ātruma braukšanā var gadīties neparedzēti, ekstremāli brīži, bet, sērfojot lielos viļņos, apstākļi ir ekstremāli visu laiku. Lielie viļņi ir četrus piecus metrus augsti, un, ja tu kaut nedaudz nokļūdies, vilnis tev uzgāžas virsū kā siena.
– Tad ir jāsaglabā aukstasinība un jāprot izkļūt no situācijas, – Jāņa teikto papildina Ingvars. Un smaidot piebilst: – Vēlams, ar veselu inventāru.
– Sērfošana vētrā prasa lielu fizisku piepūli, līdz ar to elpa kļūst strauja, jo tu patiešām nopietni strādā starp tiem lielajiem viļņiem, tu lec, tu sērfo, un, ja esi nokļūdījies un lielais vilnis plīst virs tevis, ir jāaiztur elpa un līdz pēdējai iespējai jāmēģina noturēt inventārs, – turpina Jānis. – Kad vilnis tevi ierauj virpulī, tu vairs nezini, kur augša, kur apakša, un, kad vilnis noplīst, tu automātiski ar to gaisu, kas plaušās, tiec izmests virspusē. Un tad esi laimīgs visupirms jau par to, ka vilnis nav tevi ievilcis dzelmē. Un, ja vēl ieraugi savu inventāru metru piecu vai desmit attālumā, tad esi divtik laimīgs. Baltijas jūrā plīstošie viļņi nāk viens pakaļ otram, līdz ar to tev ir kādas desmit piecpadsmit sekundes, lai kārtīgi ieelpotu, pirms tevi apraks nākamais ūdens kalns. Un ja, nākamo reizi izniris, tu pagūsti aizpeldēt līdz inventāram, tā atkal ir veiksme, jo reizēm ir nācies peldēt pakaļ dēlim metrus simt divsimt.
– Citreiz pat kilometru, – zinīgi piebilst Ingvars. – Tāpēc tik svarīgi ir nelaist vaļā inventāru, cik vien ilgi tas iespējams. Ja vilnis ir masīvs un spēcīgs, noturēt inventāru nav iespējams, tomēr, jo vēlāk palaidīsi to vaļā, jo mazāks gabals būs jāpeld tam pakaļ.
Kā ģērbjas sērfotāji, dodoties jūrā, kad citi, kas atbraukuši uz pludmali, lai palūkotos uz vētru, pat nekāpj no mašīnām ārā?
– Lielās sausās hidras, tādas, kas nelaiž ūdeni cauri, – skaidro Jānis. – Vienīgās vietas, kur ūdens reizēm mēdz iekļūt, ir gar piedurkņu galiem un kaklu, tāpēc es aizlīmēju šīs vietas ar izolenti, jo tad, ja lielajos viļņos cimdiņā ieskalojas ūdens, sāk salt rokas.
Savukārt Ingvaram cita pieredze: – Es gan vairs nelīmēju, jo reiz, kad kājas bija aizlīmētas ar skoču, hidrai atnāca vaļā rāvējslēdzējs, un ūdens, kas ietecēja, vairs netika ārā. Labāk, ja ir klipši. Turklāt izolente zemā temperatūrā tā sacietē, ka nāk nost tikai kopā ar hidrotērpu.
Brīvības saldā garša
Kā īsti ir – vai sērfot 1. janvārī nozīmē atklāt jauno sezonu vai turpināt iepriekšējo?
– Man patīk teiciens – sezona nekad nebeidzas, – smaida Ingvars. – Sērfot tikai ar vēju uz gluda ūdens nav interesanti, tāpēc mums sezona ir no rudens vētrām līdz pirmajam sniegam. Bet vispār tā ir nedaudz sirreāla sajūta. Liepājā šauj gaisā Jaungada salūtu, bet mēs ar sērfdēļiem esam atbraukuši, lai no rīta varētu iet jūrā.
– Ar ūdens temperatūru tam nav nekāda sakara, svarīgi, lai gaisa temperatūra nebūtu zemāka par plus 6 grādiem, tad ir komfortabli, – komandas biedra teikto papildina Jānis. – Ja zemāka, tad arī caur hidrotērpu atdziest locītavas, tik labi vairs neapasiņojas un pamazām kļūst stīvas. Reiz sāku sērfot plus 4 grādos, bet, kad pēc stundām divām trim iznācu krastā, temperatūra bija strauji pazeminājusies un pludmale piesnigusi. Vilku savu dēli pa sniegu…
Un nu gribu zināt, cik viņu, tādu dullo, Latvijā pavisam ir?
– It kā daudz, bet, kad aizbrauc uz jūru, nevienu neredzi, izņemot divus trīs savus līdzbraucējus, – smej Jānis. – Sērfot vētrā tik tiešām ir riskanti. Kādēļ to darām? Laikam jau brīvības sajūtas dēļ. Adrenalīns man vispār nepatīk, pat braucot ar auto ne. Bet, kad sērfo pa viļņiem, tā ir fantastiska brīvības sajūta. Ar stihiju cīnīties nav iespējams, to var tikai izbaudīt.
Vētrā jūra ir neaprakstāmi skaista. Vējš, viļņi, debesis un tu – tā patiesi ir pasakaina sajūta, – brīdi padomājis, piebilst Ingvars.