Nesen pēc Krievijas un Polijas ārlietu ministru – mums labi zināmā Sergeja Lavrova un Radoslava Sikorska – tikšanās Briselē Sikorskis novēlējuma veidā izteica paredzējumu, ka Krievija uzskatīs Poliju par «normālu Eiropas Savienības un NATO locekli».
Vai Latvija ir «normāla» Eiropas valsts?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Iznāca netiešs mājiens uz Maskavas piekopto taktiku dzīt ķīli starp t. s. vecajām, respektīvi, «normālajām» un jaunajām ES dalībvalstīm no sabrukušā Austrumu bloka. Propagandā šajā ziņā sevišķi tiek nodalīta Polija un Baltijas telpa, cerot, ka ES «ģedi», izdabādami Kremlim, liks jauniesauktajiem pieņemt par labu Austrumeiropas vēstures staļinisko versiju un cilvēktiesības Maskavas gaumē. Tā gan izrādījusies kļūda, jo «cilvēktiesības» kā bumerangs pavērsās pret pašas Krievijas «suverēnās demokrātijas modeli».
Patiesības labad jāatceras, ka «divu Eiropu» teoriju saistībā ar Irākas karu un katrs savā nolūkā ekspluatēja arī tagad pensionētie Donalds Ramsfelds un Žaks Širaks, kurš gan vēlāk taisnojās, ka viņa izmestā frāze par toreizējo ES kandidātu garām palaisto «iespēju paklusēt» esot pārprasta. Jebkurā gadījumā, Kremļa ilggadējiem «personiskajiem draugiem» no lielās politikas aizejot, ES nostiprinājās pārliecība, ka eiropiešiem jārunā «vienā balsī». Jāšaubās, vai tas vienmēr iespējams un vajadzīgs. ES vadītāji, ieskaitot Žozē Manuelu Barozu, tomēr vairākkārt uzsvēruši, ka Eiropa nav dalāma «vecajā» un «jaunajā». Tāpat Širaka pēctecis Nikolā Sarkozī apgalvo, ka Austrumeiropa nav ES «otrā līga». Saprotams, ne jau vienīgi aiz nesavtīgas tīrās pieklājības – Francija gribētu vairāk apgūt šo tirgus telpu, liekot parūmēties Vācijai, turklāt Elizejas pils ir ieinteresēta, lai Sarkozī ierosinātais «vienkāršotais» jeb nupat ES valstu vadītāju parakstītais Lisabonas līgums tiktu ratificēts visās valstīs. Starp citu, baltiešiem nevajadzētu kautrēties šos nodomus izmantot.
Pagaidām gan nekas neliecina, ka Latvija būtu atstājusi «otro līgu». Tas arī laikam nav izdarāms, ja par valsts ārpolitikas pamanāmāko iezīmi kļūst bailes «radīt problēmas». Varbūt savā ziņā pārsteidzoši, bet drīzāk likumsakarīgi, ka Polijas politiskais svars Eiropā pēc vispārēja atzinuma pēdējos gados ir krietni audzis par spīti brāļu Kačinsku brīžiem pārliekajai, taču Varšavas diplomātijai visumā raksturīgajai iecirtībai. Zīmīgi, ka tagadējais Polijas premjers liberālis Donalds Tusks nemaz negrasās atteikties no Varšavas galvenajām prasībām, kaut izvirza tās citā tonī.
Baltiju šogad pasaulē visvairāk pieminēja sakarā ar Tallinas «bronzas zaldāta» pārvietošanu. Un Rietumeiropas sabiedrības simpātijas šajā epopejā bija igauņu pusē. Nacionālā pašcieņa nereti atmaksājas. Tiesa, presē bija apcerēts fakts, ka Krievijā prokremlisko jaunatnes organizāciju biedri izklaidējas, ar šautriņām apmētājot Igaunijas premjera Andrusa Ansipa portretu. Latvijas valdošie politiķi pilnīgi noteikti neko tādu nav pelnījuši.