Cauri Belovežas gāršai uz Minsku

Sniegbaltīte mājo Belovežā

Pastāstīsim par trijās dienās piedzīvoto. Draugu teikto par šīs valsts neatbilstību ceļošanai apstiprina literatūras trūkums par apskates objektiem Rīgas grāmatnīcās. Vīzas nokārtojam laikus tūrisma firmā. Vīza un veselības apdrošināšana vienai personai maksā Ls 32. Mēģinot pasūtīt apdrošināšanu mašīnai, iegūstam informāciju, ka tā jākārto uz robežas Baltkrievijas pusē. Izbraucam 28. decembrī pēc «Panorāmas». Pārdurto riepu mainām Viļņā, skatoties uz eglītes formā izdekorēto televīzijas torni.

Robežas punktu Lidas virzienā šķērsojam ap pulksten diviem naktī pēc divu stundu gaidīšanas, it kā «uzkārušos» kompjūteru dēļ. Pēc kukuļa pieprasīšanas tas gan neizskatās. Mašīnas apdrošināšana maksā 17 eiro.

Pirmais, ko pat tumsā pamanām, braucot pa kaimiņu zemi, – ceļi šeit ir labā stāvoklī. Tie atstāj tiešām patīkamu iespaidu, jo bedrītes tikpat kā nemanām. Asfalts lielos posmos pilnīgi atjaunots, vienīgais grantētais ceļš, pa kuru sanāk braukt uz Kameņecu, ir gludi nogreiderēts.

Kameņeca atrodas tuvu Belovežas gāršai. Pirmais apskates objekts 35 m augstais ap 800 gadu vecais ķieģeļu tornis. Pērkot biļetes, atklājam šīs valsts raksturīgo iezīmi – ārzemniekam jāmaksā dubulti gan muzejos un apskates objektos, gan viesnīcās. Tā kā protam krievu valodu, izlocīties nevaram tikai viesnīcās, jo tur jāuzrāda pase. Kaut arī dažviet dubulta maksa neliekas pārāk liela, piemēram, Belovežas gāršā muzejs un zvēru dārzs izmaksā 6000 rubļu (aptuveni Ls 1,50). Belovežas gāršas muzejā ļoti daudz apmeklētāju, daudz bērnu grupu. Vakara televīzijas ziņās uzzinām, ka te atrodas Salaveča un Sniegbaltītes rezidence. Ciemos te bijuši jau 80 000 skolēnu. Laiks mūs ierobežo, un pēc muzeja un zvēru aploka apskates dodamies Brestas virzienā, iepriekš samaksājot sodu Ls 1,60 par nepiesprādzēšanos mašīnā. Parunājām ar milici. Sods par braukšanu dzērumā Baltkrievijā – apmēram Ls 300, sākot no 0,5 promilēm.

Nedaudz par naudu. To ieteicams mainīt Baltkrievijā. Latvijā mainītais uz Ls 100 nes apmēram 12% zaudējumu. Naudu mainījām universālveikalā un viesnīcās. Turpmākos aprēķinos vadīsimies pēc viņu kursa.

Lētā iepirkšanās

Bresta. Sāk krēslot, kad nokļūstam Brestas cietoksnī. Ieeja atgādina Salaspils memoriālu. Ātri apstaigājot teritoriju, dodamies muzejā. Esmu šeit bijis vēl padomju laikos. Tagad visas ekspozīcijas atrodas aiz stikla. Atmiņā palicis, ka toreiz tā nebija. Biļetes cena Ls 0,50. Tiešām interesanti, bet nogurums liek manīt, tāpēc dodamies meklēt viesnīcu. Nakšņojam pilsētas centrā viesnīcā «Belarus», kas kopā ar autostāvvietu un brokastīm vienai personai maksā 15 latus. Radiatori pavēsi, tāpēc nedaudz salstam.

30. decembris – pārbrauciena diena uz Minsku. Rīta cēlienu veltām veikalu «ķemmēšanai». Kā galveno pirkumu plānojam sieviešu zābakus. Lai gan cena un kvalitāte apmierina, tomēr veikala piedāvājums liekas nedaudz vecmodīgs. Universālveikalā daudz sīkumu par patīkamām cenām. Petrolejas lampa – Ls 2,50, metāla cukurtrauks – Ls 2. Te izdevīgi pirkt servīzes. Tās šeit ir lētas, ap Ls 20.

Baltkrievijā vīriešiem un sievietēm modē ir aitādas kažoki – tulupi. Iepatīkas arī mums, pat tā iepatīkas, ka, iztērējot visu rezerves naudu, vienu tādu jaunākās modes «kliedzienu» nopērkam. Uz pārdevēju, kuras alga ir 100 dolāri mēnesī, mēs, latvieši, atstājam iespaidu, paņemot kažociņu ar lapsādas apdari 1 080 000 rubļu vērtībā, kas atbilst Ls 250. Parunājot ar pārdevēju, uzzinām, ka viņa zina par darbaroku trūkumu pie mums. «Pie jums cilvēki dzīvo turīgāk, pie mums – mierīgāk,» viņa secina.

Pirms izbraukšanas no Brestas apskatām dzelzceļa staciju, kas atmiņā no «tālajiem laikiem» palikusi kā pēdējā robeža uz citu pasauli – vārtiem uz kapitālistisko Eiropu.

Brestas – Minskas autoceļš līdzīgs autobānim, par kuru ārzemniekiem jāmaksā 3 eiro. Trase kvalitatīva, ceļmalas nepiemēslotas, braukšanas kultūra – laba.

To pašu var teikt arī par pārējiem ceļiem. Retas benzīna uzpildes stacijas, ar nemainīgu degvielas cenu. 95. markas benzīns – Ls 0,50 litrā. Ik pa 30 kilometriem ierīkoti atpūtas laukumiņi ar soliņiem, tualetēm un koka skulptūrām. Ēstuvju gan pamaz.

Tumsā sasniedzam Minskas pievārti. Dzīvošanai atrodam viesnīcu piecus kilometrus no pilsētas robežas zirgaudzētavas teritorijā. Ciemats Ratamka pazīstams arī Latvijas jāšanas sporta meistariem. Cena divām personām uz divām naktīm – 100 dolāri.

Varoņpilsēta Minska

Kara laikā nopostītā Baltkrievijas galvaspilsēta Minska tagad uzcelta no jauna. Vecpilsētas klasiskajā izpratnē te nav. Pilsētas plānojums līdzīgs Maskavai. Centra virzienā ved taisni, plati bulvāri. Kustība raita, orientēties viegli, ne mazāko sastrēgumu. Kājāmgājēju maz, jo pilsētā ir divas metro līnijas. Maksa par braucienu 12 santīmi. Mašīnu novietojam pilsētas centrā. Pirmo apskatām Uzvaras laukumu – pilsētas simbolu. Laukuma centrā obelisks un degoša Mūžīgā uguns. Šeit notiek armijas parādes un citas svinības. Zem monumenta atrodas plašas telpas, kas reizē ir pieminekļa daļa un gājēju pāreja. Vēl jāpiebilst, ka pilsētā dublējas objektu nosaukumi. Metro pietura skaitās Uzvaras laukums, bet kartē tas apzīmēts kā Neatkarības laukums.

Nākamais apskates objekts «MTZ–Belarus» rūpnīca. Tā atrodas gandrīz vai pilsētas vidū. Viss gan ir slēgts, taču priekšstats par vietu, no kuras nāk katram zemniekam tik pazīstamie traktori, paliek.

Atkal braucam ar pazemes vilcienu, šoreiz uz pilsētas otru galu. Vagoni nav pārpildīti. Lai gan tuvojas svētki, cilvēki neizskatās priecīgi. Pietura – Ļeņina laukums. Šeit atrodas divas universitātes, ķieģeļu baznīca un dažas valdības ēkas, kuras apsargā miliči. Šis pilsētas laukums ir lielākais Eiropā. Visa tā teritorija kā nosēta ar stikla kupoliem. Sākumā nodomājām, tās ir metro ventilācijas lūkas. Bet kāpēc tik daudz? Un tad mēs piedzīvojām brīnumu. Pa platām kāpnēm nokļūstot pazemē, atklājām marmora un gaismas valstību. Uzzinājām, ka pirms divām stundām Baltkrievijas prezidents Lukašenko atklājis šo pazemes tirdzniecības centru vairāku hektāru platībā. Trīsstāvīgā būve sniedzas septiņpadsmit metru dziļumā. Celtniecība ilgusi divus gadus. Centrālā daļa veidota kā laukums, kuru apgaismo liela lampa vīnogas ķekara formā. Grūti aprakstīt tādu skaistumu. Klusībā šo marmora celtni nodēvējām par mauzoleju. Acīs iekrīt daudzie fotogrāfi un vientuļie vīri aitādas kažokos ar caururbjošu skatienu. Par Minsku paliek iespaids – skaista pilsēta, kuru ieteicams apskatīt vasarā. Vēl nopirkām vairākas konfekšu kārbas. Cena – uz pusi mazākā nekā Latvijā.

Neparastais salūts «Melnā dimanta» pakājē

Jau viesnīcā jautājot par Jaungada salūta vietu un laiku, uzzinājām interesantu niansi – šeit salūtu šauj nevis pusnaktī, bet pusdivos no rīta. Tas darīts ar domu, lai cilvēkiem nebūtu jāatraujas no svētku galda. Līdzīgi kā Rīgā, arī šeit jau no pulksten 23 tiek šauts uz nebēdu.

Tuvojoties pusnaktij, noklausījāmies Lukašenko Jaungada apsveikumu, kas vairāk atgādināja politiskās situācijas izklāstu valstī. Gāzes karš arī šeit bija galvenā tēma. Tika pieminēts Otrais pasaules karš, nez kur pazudusī brāļu tautu draudzība un daudzie ārējie ienaidnieki. Mūsu izpratnē tā nav svētku uzruna.

Kad esam salūtam paredzētajā vietā, tuvu centram, mūsu skatienam paveras jauns brīnums. Šeit atrodas jūnijā atklātā 170 miljonus vērtā Nacionālā bibliotēka – «Melnais dimants». Televīzijas pārraidēs pieminēta kā Gada celtne. 76 metrus augstā dimanta formas celtne mirdz vienās ugunīs. Tās korpusā ir iestrādāti tūkstošiem gaismas ķermeņu, kas liek šai ēkai mainīties kā hameleonam. Gaismu spēle ir daudzveidīga, atgādinot viļņus, skudriņas, salūtu un citus rakstus. Jaungada uguņošana ilgst 20 minūtes. Miglas dēļ tā neliekas tik izteiksmīga. Tautas daudz, un paiet gandrīz stunda, kamēr izkustamies no vietas. Ap četriem no rīta esam viesnīcā, un ārā jau gaudo spēcīgs vējš.

1. janvārī bez starpgadījumiem šķērsojām robežas.