Ir vēla pēcpusdiena, un milzīgs holandiešu aviokompānijas KLM boings no Amsterdamas beidzot ir ticis līdz Taipejai. Taojaņas lidostā mani sagaida Valdības informācijas dienesta pārstāve Tīna (patiesībā jau viņas ķīniešu vārds ir citādāks, uz vizītkartes rakstīts ar hieroglifiem un latvietim pagrūti izrunājams). «Vai jūs jau esat bijis Taivānā?» viņa iepazīstoties vaicā. Atbildu, ka neesmu vis. «Ceru, ka patiks,» bilst Tīna.
Taivāna nav Taizeme
Novembra sākums Taipejā ir lietains, jo kaut kur virs Filipīnām ir iestrēdzis ciklons. Taču gaisa temperatūra, lai arī debesis ir apmākušās, turas ap plus 22 grādiem. Skūteru jeb, kā tos te sauc, «čin-čin», kuru te ir bez sava gala, vadītāji gan saģērbušies nedaudz siltāk. Patiesībā skūteru skaits Taipejā esot ap vienu miljonu. Tas nozīmē, ka tā pārvietojas katrs trešais Taivānas galvaspilsētas iedzīvotājs. Pārņem tāda lietaina Latvijas jūlija vidus sajūta. Pie mums gan koki vasaras vidū vairs nezied, bet te daudzi ir bagātīgi tērpušies violetos ziedos. Uz ielas paraugos virzienā, kur vajadzētu būt pasaules augstākai celtnei – «Taipeja 101». Vismaz trešā daļa no 508 metrus augstā torņa ietinusies pelēkos mākoņos. Godīgi sakot, arī manas zināšanas par šo ļoti tālo Austrumu zemi atgādina miglā ietīto megaceltni – kaut ko es zinu, bet vairāk, protams, nezinu.
Latvijā, ar draugiem un paziņām runājot par Taivānu, dažs labs ar cieņu ir pieminējis šīs zemes lieliskos sasniegumus augsto tehnoloģiju vai medicīnas jomā (Taivāna pēc vairākiem rādītājiem ir pasaules desmitā spēcīgākā ekonomikā), cits ar smaidu atcerējies karstasinīgos parlamenta deputātus, kas, pieņemot likumus, nekautrējas sakauties, bet cits piemin to, kā 23 miljoni taivāniešu turas pretī 1,3 miljardiem kontinenta ķīniešu, lai saglabātu savu neatkarību. Tikmēr viens otrs piekrītoši māj ar galvu un teic, ka viņam arī esot labi pazīstami viesmīlīgie Puketas un Pataijas kūrorti. Tad ir skaidrs, ka viņi domājuši par Taizemi. Taču, lai sasniegtu Taivānu, no Taizemes galvaspilsētas Bangkokas ir jālido vēl vismaz trīs stundas ziemeļu-ziemeļaustrumu virzienā. Taču ko lai dara – pasaule ir tik liela un vietvārdi tik līdzīgi...
Taivāna, kādreiz saukta arī par Formozu, atrodas Eirāzijas pašos austrumos pasaules ģeogrāfiskos un politiskos krustpunktos, kas neapšaubāmi ir ietekmējis tās tautas, kas uz salas dzīvojušas un dzīvo joprojām. Vispirms Ķīnas Republika – tāds ir Taivānas oficiālais nosaukums – ziemeļos robežojas ar Japānu, tad dienvidos – ar Filipīnām, austrumos – ar Austronēzijas salām, bet rietumos – ar Ķīnas Tautas Republiku jeb vienkārši Ķīnu.
Normālu kaimiņattiecību trūkums ir Taivānas ārpolitikas un zināmā mērā arī iekšpolitikas alfa un omega. Ikdienā tas izpaužas tā: līdzko runas iegriežas par politiku, tā agri vai vēlu tiek piesaukta Pekina. Taču par to mazliet vēlāk.
Taivānas sala un tai piederošie Penghu, Matsu un Kinmenas arhipelāgi aizņem 36 000 kvadrātkilometru platību. Tas ir apmēram tikpat daudz kā Nīderlande un gandrīz uz pusi mazāk nekā Latvija. Taču Taivānā ir 23 miljoni iedzīvotāju. Vairākums mīt salas rietumu piekrastē, ko apskalo Taivānas šauruma ūdeņi, un koncentrējušies miljonu pilsētās – Taipejā, Kaošunā, Taišunā un Tainaņā. Salas vidienes kalni un austrumu krasts ir mazāk apdzīvoti. Pilnīgi saprotams ir jautājums: ko viņi ēd? Lielākoties jau rīsus. Tā kā daļa Taivānas ir tropu joslā, tad siltuma un mitruma pietiek, lai salas pelēkajā augsnē gadā varētu novākt trīs rīsa ražas.
De facto Taivāna nav Vidusvalsts province
Lielākā interese, kāpēc braucu uz Taivānu, bija politika. Pašos neatkarības sākumos Latvija pamanījās atzīt Taivānas valstiskumu. To pasaulē ir atļāvušās tikai dažas valstis, bet neviena no tām, kas ir ANO Drošības padomē vai lielajā astoņniekā. (Tiesa gan, ASV savulaik Taivānas neatkarību atzina, bet kopš 1978. gada oficiālu diplomātisko saišu nav.) Protams, Taivānas politiķi teic, ka Vašingtona viņus neaizstāv, bet palīdz aizstāvēties. Tagad Taivānas oficiālo draugu sarakstā ietilpst Burkinafaso, Dominikāna, Paragvaja, Vatikāns, bet pārējās rēķinās ar milzīgās Vidusvalsts straujo ekonomisko uzplaukumu un, kas zina, varbūt pat ar to, ka Pekinai ir kodolieroči. Tas būtu garāks stāsts, kā Latvijas politiķi pēc tam brauca uz Pekinu, ko viņi tur satika un ko dzirdēja. Kad mūsu politiķi atgriezās mājās, Taivānas ģenerālkonsulāts Rīgā 1994. gadā pārvērtās par vienkāršu «nevalstisku organizāciju», kas tagad Baltijas valstīs palīdz cilvēkiem, kuri studē ķīniešu valodu un kultūru, veicina zinātnes, izglītības un medicīnas darbinieku pieredzes apmaiņu, reizēm palīdz nelaimē nonākušajiem, kā tas bija, piemēram, pagājušajā ziemā, kad nodega Reģu pansionāts. Cik noprotams, tad uz Taivānu iestaigāts ceļš ir arī mūsu Saeimas deputātiem, kas vismaz formāli iestājas par vienas Ķīnas politiku un reiz pat ļoti augstā līmenī pragmatisma un politkorektuma vārdā tika aicināti likvidēt Taivānas un pie viena arī Tibetas atbalsta grupas Saeimā.
Pašreizējā Taivānas valdība nav atmetusi cerības kādreiz atgriezties ANO, no kuras starptautiska spiediena dēļ 1971. gadā tika izslēgta. Kāpēc? Tas būtu pagarš stāsts par divām valstīm, no kurām lielākā dara visu, lai mazākā samierinātos ar provinces statusu. Problēma aizsākās 20. gadsimta pirmajā pusē. Ja atceraties televīzijā rādīto filmu «Pēdējais imperators», tad Cinu – sauktas arī Mandžūru – dinastijas norieta laikā, kad Ķīna bija vāja un franču, angļu, krievu un japāņu impēriju plosīta, doktors Suņs Jatsens 1912. gadā pasludināja Ķīnas Republiku. Protams, tas mieru neatnesa. Šajā ziņā Ķīnas vēsture nav vienkāršāka un vieglāk izskaidrojama kā tas laiks, kad tika dibināta Latvijas valsts. Katrā ziņā nākamajos gados nostiprinājās nacionālistiskā kustība, kuras piekritējus sauca par gomindāņiem. Ar laiku par tās līderi izvirzījās karavadonis Čans Kaiši, kurš pēc japāņu padzīšanas tika saukts par ģenerālisimusu, un komunisti, kuru līderis bija «lielais stūrmanis» Mao Dzeduns. Abu titānu savstarpējās cīņās gāja bojā miljoniem ķīniešu, bet ne gluži bez Staļina atbalsta Mao 1949. gada 1. oktobrī Pekinā tika pasludināta Ķīnas Tautas Republika. Komunistu nāvīgākie ienaidnieki – Gomindāna valdība un tās atbalstītāji, apmēram 1,5 miljoni cilvēku – kopā ar Čanu Kaiši pārcēlās uz Taivānu un iedibināja, diplomātiski sakot, stingru kārtību, kuru galvenokārt balstīja amerikāņi ar savu slaveno Maršala plānu. Katrā ziņā valsti, kuru dibināja Čans Kaiši, var uzskatīt par īstu «aukstā kara» bērnu, jo citur pasaulē ap to laiku tika celts Berlīnes mūris, sašķelta Koreja un tamlīdzīgi.
Spogulis vai apgriezts spogulis
Par Čana Kaiši (1887 – 1975) valdīšanas laiku Taipejā atgādina īpatnēja celtne, kurā var atrast kaut ko no Pekinas imperatoru rezidences – Aizliegtās pilsētas – mūru elementiem, kaut ko no Pekinas Debesu tempļa, kas ķīniešiem ir gandrīz tas pats Padebešu impērijas jeb pasaules centrs, un vēl šo to monumentālu. Tā ir Tautas demokrātijas piemiņas halle. To savulaik licis uzcelt Čana Kaiši dēls, Maskavā mācījies inženieris, lai iemūžinātu tēva piemiņu. (Čana dzīvesbiedre gan ir bijusi pieticīgāka un sevi tautas atmiņā iemūžinājusi ar greznu viesnīcu Taipejā.) Hallē ir viss – fotogrāfijas un dokumenti par vectēvu Čanu kā republikas dibinātāja doktora Suņa Jatsena līdzgaitnieku. Abi kopā redzami attēlā, kura paraksts vēsta, ka titānus vienojusi draudzība un dvēseļu tuvība. Tur ir arī divi milzīgi amerikāņu dāvināti kadiljaki, ar kuriem braukājis vadonis Čans, ordeņu klāsts, kurus viņš saņēmis no dažādu, eiropiešu izpratnē no demokrātijas patālu stāvošu valstu vadītājiem. Ir arī paša līdera marmora tēls. Nu ārēji stipri jau līdzīgs tam, ko var redzēt Mao Dzeduna mauzolejā Pekinā. Zīmīgi, ka arī tolaik ar Čanu tikušies daudzu valstu, sacīsim, morālie vai bijušie, bet ne faktiskie līderi. Vietām Tautas demokrātijas halle no ārpuses ir ieskauta stalažās. Mani pavadoņi rāda uz vietu celtnes beletāžā, kur agrāk uz laukumu halles priekšā un prezidenta pili aiz memoriāla vārtiem raudzījusies dižā vectēva Čana statuja. Tā it kā nodota remontā vai tamlīdzīgi, bet laikam jau atpakaļ neatgriezīšoties.
Parlamentā, runājot ar senatoru Džordžu Liu no valdošās koalīcijas, dzirdu atziņu, ka nekāds demokrāts Čans Kaiši savos 43 valdīšanas gados neesot bijis, bet gan ķīniešu – japāņu kara varonis. Savukārt avīzes izvērsušas debates par to, vai, mainot halles nosaukumu, bet saturu pamatā atstājot to pašu, netiek piesmieta demokrātijas ideja. Tā gan gluži nav, ka nekas nemainītos. Hallē vietu atradušas planšetes ar foto, kuros redzami demonstranti, kas protestē pret Gomindāna valdīšanu, kura beidzās 70. gados. Tagad valstī ir daudz partiju. Vairākas no tām – demokrātiskā progresa partija, Gomindāns, Pirmā tautas partija, Jaunā partija, Taivānas solidaritātes partija un vēl dažas – ir pārstāvētas parlamentā jeb likumdošanas juaņā ar 23 deputātiem. Valstī kopš 1996. gada ir prezidents, un martā atkal būs vēlēšanas. Reizē ar vēlēšanām būs valdošās Demokrātiskā progresa partijas ierosināts referendums, kurā taivāniešiem jāizsaka vēlēšanās, vai viņi nevēlētos atgriezties ANO, no kuras Taivāna galvenokārt Pekinas spiediena dēļ tika izsviesta 1971. gadā. Zinātāji apgalvo, ka 70 procenti balsstiesīgo būšot par atgriešanos Apvienoto Nāciju paspārnē. Pārējiem, visticamāk, ir labi tā, kā ir pašlaik, vai viņi pat domā par atgriešanos Pekinas klēpī. Viena tauta – haņi – taču, un viena – mandarīnu – valoda arī. Bet vai ar to pietiks, nav zināms. Tā kā Taipejā nav ārvalstu diplomātisko misiju, bet tikai dažādi kultūras, ekonomikas un tirdzniecības biroji – tos parasti vada it kā ar diplomātiju tieši nesaistītas personas, kas tomēr taivāniešiem izsniedz vīzas uz valstīm, kuras te ir pārstāvētas. Eiropas valstis vien tādas ir divdesmit. Tad nu līdz ar runām par to, ka 2008. gada martā vienlaikus ar prezidenta vēlēšanām būtu jārīko referendums, atskan arī, sacīsim, balsis no malas. Tā, piemēram, Amerikas institūta direktors Taivānā Stīvens Jangs skaidri un gaiši saka: «Referendums ir vairāk nepieciešams nekā noderīgs.» Patiesībā jau diplomātu valodā tas skan: «Rīkojiet referendumu, bet padomājiet, ko par to teiks Pekinā.» Varbūt kaut kādas izredzes atgriezties ANO būtu ar Taivānas vārdu, bet ne jau visi politiskie spēki ir gatavi atteikties no nosaukuma «Ķīnas Republika». Tad, piemēram, opozīcijā esošajiem gomindāņiem nāktos nodot savus svētākos principus par 1912. gadā dibinātās Ķīnas Republikas pēctecību. Tiesa, nu jau vismaz 30 procenti valsts iedzīvotāju sevi arī sākot uzskatīt tieši par taivāniešiem, bet ne ķīniešiem. Taču Taivānā vēl arvien dzīvo pēc sava kalendāra. Pašlaik ir 96. gads kopš Ķīnas Republikas pasludināšanas. Gadi mainās 10. oktobrī. Protams, te nav runa par ķīniešu Jauno gadu pēc Mēness kalendāra.
Taivānas ekonomiskais uzplaukums sākās 70. gadu sākumā, kad beidzās Maršala plāns. Tad taivānieši strādājuši čaklāk nekā iepriekš, dibinot nelielus, bet ar zinātnes sasniegumiem saistītus ražošanas uzņēmumus. Iesākumā pasaules tirgus ticis iekarots ar lētiem lietussargiem, bet vēlāk ar augsto tehnoloģiju ražojumiem. Līdz ar turību augušas arī naudas plūsmas prom no salas. Politiķi apgalvo, ka nauda plūstot uz Laosu, Taizemi un citurieni, kur tagad ir daudz lētāks darbaspēks nekā pašā Taivānā. Tomēr nopietnākās problēmas rada ieguldījumi lielajā Ķīnā. Kontinentālais tirgus ir neatvairāms vilinājums. Tiesa, runā, ka tur ieguldījumi neesot visai droši, jo kādu dienu varot tikt politisku iemeslu dēļ zaudēti, un ka esot jāuzmanās, lai pārāk daudz naudas no ĶTR nenonāktu Taivānā. Taču patiesība ir citāda. Nauda straumēm vien plūst abos virzienos, un ne jau velti valsts prezidenta kandidātiem priekšvēlēšanu runās ir jāuzsver, ka bizness ir bizness, taču ceļam uz bagātību nav jābruģē ceļš uz neatkarības zaudēšanu.
Ja reiz par politiku, tad kaut kāds rūgtums taivāniešu sirdīs tomēr ir. «Austrumtimoras neatkarību pasaule atzina tūdaļ pēc atšķelšanās no Indonēzijas, tā runāja ar teroristu Arafatu, bet kāpēc mums pat Pasaules Veselības organizācija tieši nevarēja pateikt, ka Āzijai uzbrukusi putnu gripa. Mēs neesam teroristi, mums ir parlaments, valdība, ir augsts dzīves līmenis,» teic ne viens vien ārlietu resora darbinieks. Taču pasaule raugās pāri Taivānai un dziļdomīgi klusē.
Nobeigums sekos.