«Dzīvā zeme» – Kamčatka

Septiņreiz lielāka par Latviju

Atceros skolas laikus, kad pēdējo solu rindu klasē mēdza saukt par Kamčatku, ar to uzsverot kaut ko tālu, grūti sasniedzamu. Līdz 1990. gadam tā arī bija – ārvalstniekiem šī zeme bija slēgta, bet PSRS pilsoņiem tika prasītas speciālas iebraukšanas atļaujas. Mūsu 12 cilvēku lielās grupas ceļojuma maršruts bija pārlidojums Rīga – Maskava (lidosta Šeremetjevo-2) – Petropavlovska–Kamčatska. Lidošana ir vienīgais veids, kā nokļūt Kamčatkā, jo uz turieni neved ne autoceļi, ne dzelzceļš.

Pussalā, kas ir 1200 kilometrus gara, platākajā vietā 450 kilometru plata un vairāk nekā septiņas reizes lielāka par Latviju, nav pat vietējā dzelzceļa, bet autoceļi savieno tikai svarīgākos punktus. Asfaltēta tikai piektā daļa – 300 kilometri seguma. Īpaši sarežģīta situācija ziemās, kad ērtākie pārvietošanās līdzekļi ir sniega motocikls un sniega traktors, bet nereti – vienīgi helikopters. Cik tālu šī «vientuļā sala» atrodas no Latvijas, var spriest jau pēc lidojuma ilguma – no Maskavas deviņas stundas. Lidojot pretī saulei, cauri naktij izskrējām dažās stundās, un šajā laikā zem lidmašīnas tikai pāris reizes pamanīju uguntiņas, kas liecināja par civilizācijas klātbūtni. Tas atstāja neizdzēšamu iespaidu. Atceļā, milzīgos taigas plašumus skatot dienas gaismā, emocijas vairs nebija tik spēcīgas.

Tuvojoties Kamčatkai, vispirms ieraugāmi Ohotskas jūras ledus lāsmeņi, un tad aiz iluminatora stikla parādās arī pirmās apsnigušās sopkas un vulkāni. Kamčatka. Vienīgā, kas spēj pieņemt tādus gigantiskus gaisa lainerus kā mūsu aerobuss IL-96 ar deviņām sēdvietu rindām, ko pārdala divas ejas, ir Jeļizovas lidosta. Tā atrodas kilometrus 40 no Kamčatkas galvenās pilsētas Petropavlovskas–Kamčatskas. Tiesa, reģionā ir vairākas vietējās lidostas. Mēs iepazināmies ar vienu no tām – Ačinskas helikopteru lidlauku, no kura devāmies kalnos. Pati lidostas ēka ir tikai neliela koka guļbūve, toties pārbaudes, pirms tikām ielaisti lidaparātu teritorijā, bija tādas pašas kā Maskavā, vienīgi apavi nebija jānoauj. Tuvākā centrālajai lidostai līdzvērtīga atrodas 2500 kilometru tālu.

Lielākā daļa Kamčatkas ekonomiskā potenciāla – apmēram 94 procenti – koncentrēta pussalas dienvidu daļā. Šeit arī lielākā no trim pussalas pilsētām – Petropavlovska–Kamčatska. Tas sniedz atbildi arī uz populārāko man uzdoto jautājumu: «Vai čukčas arī tur redzēji?» Vietējās tautas – korjaki, eveni un itelmeņi, kurus uzskata par pussalas pirmiedzīvotājiem, kā arī čukči un aleuti – joprojām saglabā tēvutēvu dzīves veidu: audzē ziemeļbriežus, medī jūras dzīvniekus un zvejo zivis, tādēļ apdzīvo civilizācijas mazāk skartos apvidus, galvenokārt pussalas ziemeļus. Taču arī tur viņu palicis daudz mazāk nekā pirms «neskarto zemju apguvēju» ierašanās 17. gadsimtā.

Pēc Krievijas Federācijas valsts komitejas statistikas datiem, korjaku visā Kamčatkas reģionā ir 7190, čukču – 1530, evenu – 1489, itelmeņu – 1441, bet aleutu tikai 390. Pirmie atnācēji no austrumiem tika uzņemti ne visai jūsmīgi, un, kā liecina hronikas, paši kareivīgākie bijuši tieši daudz aprunātie čukči. Taču globāls karš pussalā nav izcēlies, jo kas gan būtu bultas un lingas pret šautenēm. Turklāt, ņemot vērā mazo apdzīvotības blīvumu, vieta te atradās visiem. Arī tagad pussalā dzīvo tikai vidēji 0,7 cilvēki uz kvadrātkilometru (Latvijā – 36). Ja godīgi – krāsainos tautas tērpos ģērbušos «aborigēnus» redzēju tikai neskaitāmās skatu kartītēs…

Īss ieskats vēsturē

Jau 15. gadsimtā krievi izteica pieņēmumu, ka eksistē jūras ziemeļu ceļš, kas savieno Atlantijas un Kluso okeānu. Viņi pat mēģināja šo ceļu atrast. 1648. gadā jūras šaurumā starp Āziju un Ameriku iepeldēja Fedota Aleksejeva un Semjona Dežņeva ekspedīcijas kuģi. 1650. gadā ceļotājs Mihails Saduhins pa sauszemi sasniedza Kamčatkas slieksni – Pendžinas upes krastus, bet no 1658. līdz 1661. gadam Krievijas pētnieks Ivans Kamčatijs veica pirmo pārgājienu pa pussalu. Kamčatijs sasniedza lielu upi, ko itelmeņi sauca Uikoal. Vēlāk to nosauca par Kamčatku.

Lieli nopelni pussalas apgūšanā bija Vladimiram Atlasovam un Ivanam Kozirevskim. Pēdējais izpētīja salas Kamčatkas tuvumā, arī mūsdienās tik daudz strīdu starp Krieviju un Japānu izraisījušās Kuriļu salas. Savāktos materiālus viņš 1726. gadā nodeva leģendārajam jūras ceļotājam Vitusam Bēringam, kurš pēc Krievijas cara Pētera I

rīkojuma vadīja pirmo lielo ekspedīciju uz šo reģionu. Ekspedīcijas guvums vienlaikus bija liels devums zinātnei: tika iegūts daudz vērtīgas informācijas par Sibīrijas austrumu piekrasti, tostarp jaunas kartes ar precīzām koordinātēm.

Panākumu spārnota, Krievijas valdība pieņēma lēmumu par nākamās ekspedīcijas organizēšanu Bēringa un Čirikova vadībā, viens no mērķiem bija netālā Amerikas krasta sasniegšana un izpēte. Vēlāk jūras šaurums starp abām lielvalstīm tika nosaukts Bēringa vārdā. Otrā ekspedīcija sākās 1733. gadā un ilga desmit gadus. 1740. gadā kuģotāji piestāja no vētrām labi pasargātā līcī pie Aušinas ciema, lai pārlaistu skarbo ziemu. Šeit viņi uzbūvēja cietoksni, kas mazpamazām izauga par pilsētu. Par godu abiem ekspedīcijas kuģiem, ko sauca «Svētais apustulis Pēteris» un «Svētais apustulis Pāvils», pilsēta tika nosaukta par Petropavlovsku.

Jau 19. gadsimta sākumā Petropavlovska kļuva par Tuvo Austrumu galveno ostu un Kamčatkas administratīvi saimniecisko centru. Tā kā viena Petropavlovska bija arī Kazahstānā, tās Kamčatkas «māsu» 1924. gadā pārdēvēja par Petopavlovsku–Kamčatsku (turpmāk rakstā Petropavlovska).

Petropavlovska

Kādā interneta mājas lapā izlasīju šādas rindas: «Ziemā šeit ir tik daudz sniega, ka cilvēki iziet no mājas pa otrā stāva logu. Bet, ja ciklons pārsteidz darbā, ir tikai trīs varianti: doties uz mājām ar slēpēm, pārnakšņot pie darbavietai tuvākajiem draugiem vai palikt darbā…"

Ka tas nav joks, pārliecinājos pats – Petropavlovskas ielās sniega valnis starp ietvi un ielas braucamo daļu vietām sasniedza pat triju metru augstumu. Braucēji un gājēji te dzīvo it kā katrs savā pasaulē, apkārt redzot vien baltu tuneli. Vismaz iebraucējam orientēšanās ieputinātajā pilsētā sagādā gana daudz problēmu – lai orientētos telpā un laikā, man nereti nācās uzrāpties šādā valnī. Vietās, kur ielas šaurākas, ietvju esamību var tikai nojaust. Reiz, uz ietves aiz kaut kā aizķeroties, secināju, ka tā bijusi sola atzveltne ielas malā.

Taču sniega apstākļi šajā zemē var atšķirties visai jūtami. Piemēram, tikai nieka 30 kilometrus attālajā Jeļizovā sniega nebija tikpat kā nemaz! Kamčatkas klimatu kopumā var raksturot kā nepastāvīgu un mitru. Klusā okeāna piekrastē ziemas ir garas un relatīvi siltas, bet vasaras – lietainas. Toties ziemeļu un centrālajā daļā klimats ir kontinentāls: vasaras karstas, bet ziemas bargas. Apmākušos dienu pussalas vidusdaļā ir vidēji 80, piekrastē pat 130. Siltākie mēneši ir jūlijs un augusts, kad vidējā temperatūra turas 15 – 17 grādu robežās pēc Celsija.

Uzdrošinos apgalvot, ka vairākumam Kamčatkas, arī Petropavlovskas transportlīdzekļu stūre ir labajā pusē. Japāna tuvu… Neparasts ir pilsētas fons – trīs milzu «kurmju rakumi» austrumu pamalē. Avačinskas, Korjaku un Kozeļskas vulkāni atrodas pilsētas administratīvajā teritorijā, un vietējie tos mīļi dēvē par mājas jeb pieradinātajiem vulkāniem. Viens no daudzajiem Kamčatkai piedēvētajiem epitetiem ir «dzīvā zeme». Pamatoti: šejienes vulkāni ietilpst Klusā okeāna «uguns riņķī», veidojot Kuriļu salu – Kamčatkas loku.

Kamčatkas vulkāni izvietojušies divās meridiānu virziena joslās pussalas austrumu un dienvidaustrumu daļās 3,4 miljonus hektāru platībā. Tajā ietilpst valsts rezervāts un trīs dabas parki. Kā unikāls dabas objekts 1966. gadā šī teritorija iekļauta UNESCO pasaules kultūras mantojumu sarakstā. Kamčatkā kopumā ir 160 apdzisuši un 28 joprojām darbojošies vulkāni, no kuriem augstākais – Kļuču sopka – ir ne tikai Kamčatkas, bet arī visu Tālo Austrumu augstākais punkts. Aktivitātes dēļ tā augstums ir mainīgs. Pēc izvirduma 2005. gadā vulkāna jaunizveidotā virsotne sasniedza 4822 metrus, bet pēc tam sākās tās nosēšanās par vairākiem desmitiem metru, kārtējo reizi sagādājot galvassāpes kartogrāfiem.

Arī divus no minētajiem Petropavlovskas «pieradinātajiem vulkāniem» – Avačinskas un Korjaku vulkānu pieskaita pie darbojošamies. Avačinskas vulkāna pēdējais izvirdums notika 1991. gadā, bet Korjaku – 1956. – 1957. gadā. Vulkāniskie pelni ir kaitīgi veselībai, to dēļ kamčatkieši biežāk sirgst ar plaušu slimībām. Taču zemei, tieši otrādi, pelni ir labs mēslojums. Abu nosaukto vulkānu pakājē pilsētnieki ierīkojuši savus mazdārziņus, un dārzeņi te aug griezdamies!

Pilsēta atgādina pakavu – tā ir izliekta un sastāv it kā no divām daļām: jaunās augšējās un senās apakšējās, pie līča.

Abām daļām pa vidu iespraucies privātmāju rajons, kur virs sniega blāķiem paceļas vienīgi «biezo» piļu augšējie stāvi un baznīcu torņi. Vairākums ir necilas būdeles. Daudziem būdeļniekiem, kuri, jaušams, jau sen atmetuši cerības cīnīties ar dabas spēkiem, pieticis vien centības atšķipelēt durvis un sniegā izrakt tuneli līdz vienam logam.

Vēstot par pilsētas dibināšanas laikiem, Avačinskas līča krastā slejas, manuprāt, vērtākais apskates objekts pilsētā – piemineklis pilsētas «patroniem» apustuļiem Pēterim un Pāvilam. Jūrnieki, kas bijuši Avačinskas līča ostā, atzīst, ka tā ir viena no ērtākajām un skaistākajām pasaulē. Tas noteica pilsētas nozīmi tās pirmsākumos un arī tagad.

Petropavlovskā dzīvo puse no visiem pussalas iedzīvotājiem – 240 tūkstoši, un lielākā daļa no viņiem tā vai citādi saistīta ar kādu no pilsētas galvenajām saimnieciskās darbības jomām – zivju ieguvi un pārstrādi vai kuģu remontu. Starp citu, vienā laikā ar mums Kamčatkā uzturējās arī Krievijas premjerministrs Mihails Fradkovs. Vēl vairāk – Krievijas valdības galva par apmešanās vietu bija izvēlējies to pašu viesnīcu. Varu palepoties ar retu iespēju saskrieties ar prominento amatpersonu ēdamzāles durvīs, bet dažiem maniem biedriem palaimējies vienlaikus ar viņu relaksēties viesnīcas termālajā baseinā.

Jāatzīst, kaimiņzemes valdības galvas rūpīgā apsargāšana pārējiem viesiem sagādāja daļējas neērtības. Piemēram, es tiku patriekts no pēdējā – ceturtā stāva gaiteņa logiem, no kurienes vēlējos nofilmēt apkārtni. Vietējie masu informācijas līdzekļi ziņoja, ka Kamčatkas vizītes laikā īpašu uzmanību Fradkovs pievērsis zivsaimniecības nozares attīstībai. Šo jomu jau sen pamanījuši arī jūras lauvas, tie apsēduši līci ap vietējo zivju pārstrādes fabriku. Kā pārliecinājos pats, nedēļas nogalēs uz «šovu» te pulcējas liela daļa pilsētnieku. Bruņojušies ar fotoaparātiem un binokļiem, viņi nolūkojas, kā milzīgie jūras dzīvnieki rēkdami un sprauslādami bičo savu loma daļu.

Petropavlovskas veikalos par 18 rubļiem (36 santīmiem) bija nopērkamas arī daudz aprunātās Latvijas šprotes. Biju liecinieks kādas vietējās pircējas sarunai ar pārdevēju par šo tēmu. Atmetusi atpakaļ viņai pasniegto vietējo šprotu bundžiņu, man par izbrīnu sieva visai skarbā balsī pieprasīja tieši Latvijas ražojumu! Kādā no lielveikaliem pamanīju «Stendera» ziepju stendu, bet nodaļā, kur tirgoja DVD filmas, – Latvijā reiz uzņemtos «Līvsalas zēnus»!

Petropavlovska ir arī ģeologu pilsēta. Daudzajos reģiona purvos rok kūdru, bet kalnos iegūst brūnogles, kaļķakmeni, polimetālus un arī zeltu. Te atrodas dažas augstskolas un institūti, tostarp Vulkanoloģijas institūts, kas ir vienīgais Krievijā un lielākais pasaulē, arī Zivsaimniecības un okeanogrāfijas zinātniskās pētniecības institūts. Pilsētā darbojas vairāki kinoteātri, bibliotēkas un klubi, drāmas un komēdijas teātris, leļļu teātris.

Rezumējot gan jāteic, ka, nerēķinot pāris «biezos» naktsklubus, pilsēta uzdzen nostalģiskas atmiņas par padomju «attīstītā sociālisma» laikiem – starp «hruščovkām» pat galvenās ielas malā plivinās izžauta veļa, uz postamenta kā tumša ēna pret debesīm slejas krievu leģendārais tanks T 34, no pilsētas centrālā laukuma uz savā vārdā nosaukto un tai piegulošo Padomju ielu noraugās milzīgs bronzas Ļeņins. Tādēļ īsts šoks te bija ieraudzīt leģendārās grupas «Deep Purple» solista Glena Hjūza koncerta afišu pie Virsnieku nama ieejas. Kaut gan kāds tur brīnums – Amerika šeit ir daudz tuvāk nekā Maskava…

Nobeigums sekos.