Galdautu nost, ēveli rokās

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: «Latvijas Avīze»

Madonas rajona Bērzaunes pagasta «Rutuļi», kur saimnieko pensionētais elektriķis Edgars Kramfts ar kuplo triju paaudžu ģimeni, iespējams, ir vienīgā māja visā Latvijā, kuras virtuvē par otru galdu kalpo simtgadīgs ēvelsols. Mājinieki to dēvē par skrūvbeņķi. Šī varētu būt arī viena no nedaudzajām dzīvojamām ēkām Latvijas laukos, kur ļoti labā stāvoklī saglabāts tik daudz vecā, oriģinālā. Piemēram, visā godībā te var apskatīt vismaz 138 gadus vecos platos griestu dēļus un sijas, 110 gadus veco kumodi un vairākus simtgadīgos skapjus. Un kur tad vēl tādi senču darbarīki un priekšmeti kā sirpis, sētuve, sieks, piesta, abra, pūralāde, stelles!

Neparasti ir arī tas, ka lauku sētā līdz mūsdienām saglabājušās tādas vecas ēkas kā ratnīca, zirgu stallis un klētiņa, kurām lielākā daļa koka konstrukciju un detaļas sastiprinātas nevis ar kaltām naglām, kā varētu iedomāties, bet gan ar koka tapām. Pat latas pie spārēm nostiprinātas ar tām.

«Rutuļu» dzīvojamo ēku E. Kramfta vecvectēvs Andrejs Švauksts uzcēlis 1870. gadā — proletariāta vadoņa Ļeņina dzimšanas gadā, tāpēc mājinieki reizēm ar humoru saka: mēs dzīvojam Iļjiča mājā.

Ievērības cienīgs ir arī fakts, ka 138 gadus vecā ēka ir nevis sakņupusi guļbūve ar zemiem griestiem, bet gan samērā stalta ēka, kuras priekšējā daļa būvēta no skaldītiem akmeņiem ar 275 centimetru augstiem griestiem.

Ēvelsols virtuvē — paaudžu vienotājs

Patiesības labad gan uzreiz jāteic, ka šī nav virtuve tradicionālajā izpratnē, jo ļoti lielā telpa kalpo vairākiem mērķiem — virtuvei, viesistabai un galdnieka darbnīcai. Turklāt reizēm vecajā maizes krāsnī, kas kopā ar pārmūrēto plīti atrodas telpas vidū pie sienas, tiek cepti smaržīgi klaipi.

«Mans tēvs Pēteris Kramfts, kas strādāja ne vien kā lauku saimnieks, bet arī kā būvamatnieks un galdnieks, turklāt pieprata arī kalēja amatu, ar lielu aizrautību meistaroja dažādus koka izstrādājumus, galvenokārt mucas un garenas koka vannas,» stāsta «Rutuļu» saimnieks Edgars Kramfts, kas nav zaudējis ne enerģiju, ne pagātnes vērtību saglabātāja fanātismu. «Mana pirmā bērnības atmiņa ir ēvelsols virtuvē pie loga. Tur tapuši mani pirmie meistarstiķi. Kad no Madonas pārcēlāmies uz šejieni, es nespēju ēvelsolu aizvākt no vietas, kur tas stāvējis gadu desmitiem un kur man savulaik tēvs bija mācījis galdnieka amatu. Sieva sākumā parūca, parūca, vēlāk pierada un pats galvenais — saprata.»

Vija Kramfte vīram piebalso, ka arī dēla Agra apzinīgais mūžs sācies ar veco ēvelsolu. Vecaistēvs dažus gadus veco puiku uzsēdinājis uz skrūvgalda, iedevis dēļa gabalu, āmuru, naglas un ļāvis apgūt pirmās praktiskā darba iemaņas. Vēlāk mazdēlam ierādījis galdnieka noslēpumus — gluži tāpat kā savā laikā savam dēlam Edgaram.

Tagad šajā mājā nereti ir tā — saimniece no ēvelsola novāc virtuves lietas un galdautu, saimnieks vai viņa dēls Agris ņem rokās ēveli un drīz vien visā lielajā telpā virtuves smaržas pārmāc svaigu ēveļskaidu stiprais un patīkamais aromāts. Ik pa brīdim vecajām simtgadīgajām ēkām — mājai, stallim, klētiņai, ratnīcai un šķūnim — kaut kas ir jāparemontē, kaut kas ir jāatjauno. Ne mazāk prasa arī jaunās mūsdienīgās ēkas — pirts, garāža un malkas šķūnis. Turklāt galdnieka iemaņas lieti noder arī nelielajai bišu dravai — saimnieks bitenieka gudrības un prasmi pārņēmis no sava krusttēva Aleksandra Lāča, fiziķa, matemātiķa un liela biškopības speciālista.

«Es visu mūžu esmu turējies pie gadsimtos pārbaudītām vērtībām un šo gudrību mācu arī saviem bērniem un mazbērniem,» uzsver E. Kramfts.

Neparasta atslēga un zirgu pinekļi

Neticami, bet «Rutuļos» saglabājušās arī divas veco laiku oriģinālās metāla lietas, kas paredzētas pret zirgu zagļiem. Pirmā — zirgu staļļa durvju metāla stienis, ar ko durvis pret ielaušanos nofiksē oriģinālas konstrukcijas atslēga — metāla stienis ar vītni, ko ieskrūvē ar īpašas konfigurācijas slēdzeni. Otrā — zirgu metāla pinekļi ar līdzīgas konstrukcijas atslēgu.

E. Kramfts: «Šīs atslēgas man jo īpaši dārgas ir tāpēc, ka tās kalis manas vecāsmātes māsas vīrs — kalējs Polītis. Domāju, ka latvieši pārāk maz interesējas ne vien par savas dzimtas koku, bet arī par savas dzimtas cilvēku labajiem darbiem.»

Saimniece V. Kramfte atzīstas, ka pirms deviņiem gadiem, kad ģimene nolēmusi no Madonas pārcelties uz pastāvīgu dzīvi laukos, kur «Rutuļi» agrāk kalpojuši par vasaras mītni, viņa nevarējusi pat iedomāties, ka pēc gadiem par dzīvi pilsētā vairs negribēs ne dzirdēt.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Aktuālākās ziņas
Nepalaid garām
Uz augšu