Aivars Tarvids: Kāpnes uz debesīm

Cik jauki daždien būt visvarenam, vismaz infantilam! Klaigāt, ka «Dievs ir miris», bet «reliģija – opijs tautai». Saukāt kāda ebreju sludinātāja pielūgsmi par perfektu tirgzinības triku 2000 gadu garumā un pavēstīt, ka baltu ciltīm, lūk, svešo maldu mācību reiz „ar uguni un zobenu” atnesuši paverdzinātāji krustneši. Tāpat iespējams vainot kristietību krusta karos un ķeceru sārtos, vai demonstrēt kaktu ateismu ar ņirdzīgiem jautājumiem – piemēram, vai Dievs spēj radīt tik smagu akmeni, ko pats nevar pacelt?..

Lieldienu gaidās neatceramies vien senus, daudzu laikabiedru vērtējumā izdomātus notikumus. Mēs alkaini gaidām ziemas bezierunu kapitulāciju un gaismas galīgo uzvaru pār tumsu, lai mēģinātu lieku reizi atbildēt vai – gluži pretēji! – atkal izvairīties no atbildes uz dažiem jautājumiem, kuri visiem cilvēkiem obligāti, tie nepazīst izņēmumus un saudzēšanas režīmu.

Kas esmu es – cilvēks? Kāda ir mana sūtība – šodien un mūža kopgarumā? Vai - kas ir patiesība? Man pēc tās tiekties vai labāk to nezināt? Šie vaicājieni reizumis moka gan patiesus kristiešus, gan pārliecinātus bezdievjus, gan aizrautīgus pagānus. Laimīgi varbūt izrādās viendienīši, jo viņu alfa un omega, gals un sākums nozīmē ne esības sūrumu, bet vienīgi fizioloģisko vajadzību iespējami ērtu apmierināšanu.

Dzīvība taču trausla kā olas čaumala, bet laicīgā dzīve - acumirklīga kā saules zaķēna pavasara gaismas skrējiens Atklājumi mikro un makro kosmosā, civilizācijas kultūras mantojuma koloss, cilvēces nopelnītā iespēja izdarīt kolektīvo pašnāvību kodolkarā vai perspektīva kopīgi agonēt ekoloģiskajā katastrofā, arī cilvēku karojošā tumsonība, viņu bravūra, zaimi un divkosība neatceļ nāves bailes un izmisīgu vēlmi augšāmcelties. Nemirstības kārdinājums allaž daudzveidis – tas piemeklē gan paģiru mocībās, gan skaitot «vārnu kājiņas» iepretī spogulim, gan vadot dzīves finiša taisni «vēža korpusa» nāvinieku gultā...

Jēzus, izpērkot cilvēku grēkus, piedāvā dzīvajiem glābiņu un sola debesu valstību. Recepte ir barga savā vienkāršībā un smagumā – elementārāka par olu krāsošanas paņēmienu sīpolu mizās. Proti, atteikties no melu komforta, vērtēt sevi un pārējos ar vienu morālo olekti. Apjēgt grēku nezūdamības likumu. Uzstādījumu «Dievs ir mīlestība» pārvērst humānā rīcībā, ne prezervatīvu reklāmas sauklī. Cilvēka dzīvībai piemīt absolūta vērtība, tālab ik cilvēks – ne līdzcilvēki vai apstākļi! – atbildīgs par viņa vienīgās šīszemes dzīves patieso CV. Tik vien, un tik daudz! Visbeidzot – Golgātas atgādinājums māca, ka katram atvēlēts savs sāpju ceļš, savs ciešanu biķeris. Uz Via dolorosa kaskadieri neaizsūtīt, savam nāves brīdim dublieri nenoalgot. 

Tā nu Dievs un Sātans mainīgām sekmēm karo ik cilvēkbērna grēcīgajā dvēselē, savā labā un ļaunā mūžīgajā vēlmē uzlikt viņam, radības kronim, galvā svētā nimbu vai iestrādāt gēnos trīs sešinieku kombināciju.

Pasaule allaž kārdinājumiem bagāta un mazdūšība tik omulīga. Skaudība jau ļaunumu dzemdē bez ķeizargrieziena. Bauslības nav kredītprocenti, ar tām it kā var nerēķināties. Savukārt Kalna sprediķa tekstu grūti konvertēt XXI gs. domāšanas programmai. Bet ārējais ienaidnieks izrādās tik noderīgs, jo saudzē iekšējo - attaisno paša dvēseles gļēvuma okupāciju un gribasspēka atrofiju. Tā ir izdevīgāk un mierīgāk – vienatnē mazgāt rokas nevainībā vai kopkorī bļaut, ka citādais ir jānomētā akmeņiem un beidzot jāsit krustā.

Golgāta bija Pestītāja kāpnes uz debesīm. Ticība viņa vārdiem un darbiem nozīmē atpestīšanu no šaubām un neziņas. Vien ticība nav nauda – to viltot neiespējami. Debesu iespēju netirgo internetā kā aviobiļetes. Dieva vārda valkāšana un liekulīgas svētulības erzacs nepasargā cilvēku no paša niecības apjausmas un melnām, lipīgām nāves baiļu šaušalām.

Redzot Pestītāja mokas krustā un viņam cirstās brūces, tā gribētos patiesi teikt – mums viena asinsgrupa, Jēzu!

Kristus ir augšāmcēlies! Priecīgas Lieldienas...