Sveiki!
Saka jau, ka no visa ir kāda izeja, bet no manas problēmas, patiešām nav. :(
Man nepatīk dzīvot Anglijā!
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Es nezinu vairs nevienu, pie kā griezties pēc palīdzības.Nu tad tā-man problēma ir tā, ka dzīvoju es Anglijā.
Mana mamma atbrauca te strādāt. Pagājušo vasaru es atbraucu pie viņas, un man bija jāpaliek. Protams, vēl nebiju saskārusies ar šāda veida dzīvi. Nu jau drīz būs gads, kopš es dzīvoju te. Es zinu, ka neesmu vienīgā, kurai piespiedu kārtā nākas dzīvot prom no draugiem, un pats galvenais – no mājām, īstajām mājām. Es laikam visu atdotu, lai atkal varētu dzīvot Latvijā. Jā, man ir radinieki, man ir tētis, pie kura es nodzīvoju pusotru gadu, kamēr mamma dzīvoja te. Bet mana rakstura dēļ es vairs nevarēju palikt. Es nemācījos, mana istaba bija pastāvīgā bardakā, to vien darīju, kā sēdēju internetā. Tētim ir cita ģimene, un tāpēc man tieši vairāk vajadzēja klausīt un respektēt viņa sacīto, bet es to saprotu tikai tagad, kad man nekā no visa tā vairs nav. Es taču varēju dzīvot, mācīties, tikties ar draugiem, būt laimīga, man ir tikai 16 gadu, turpretī tagad es katru dienu sēžu mājās aiz garlaicības, te nav ko darīt, te nav jāmācās, un te dzīvot ir grūti.
Man nepatīk iet uz skolu, tāpēc, ka angļu attieksme ir drausmīga. Man nav īpaši labas angļu valodas zināšanas, un pateikt pretī es neko nevaru. Latvijā biju viena no labākajām klases meitenēm, tagad esmu atstumtā.
Es patiešām nevēlos vairs dzīvot. Man ir tikai viena doma - dzīvot Latvijā, un, ja man tā nav, tad man nevajag neko. Pret Angliju man iekšā ir sakrājies liels naids, ka pat ar mammu normāli nekontaktējos, es saku, ka viņa pie visa ir vainīga, kaut vai zinu, ka nav, bet man gribas, lai viņai sāp, lai sāp tāpat, kā sāp man.Es zinu, ka tas nav pareizi, un, ka mamma man ir vienīgā, bet… Viņa nevar atgriezties Latvijā, jo nav kur dzīvot, viņa negrib atkal strādāt divos darbos, lai samaksātu par īri, elektrību, un visu to, kas jāmaksā, pašai neatliekot ne santīma.
Es negribu nodzīvot visu savu bērnību te, kamēr mani draugi Latvijā priecājas. Man taču arī gribas tusēties, satikties ar puišiem.
Uz Latviju braukt man nav liegts, brīvlaikos braucu, bet tas nav tas, es gribu dzīvot tur visu laiku. Nespēju noticēt, ka tagad es vairs neesmu nekas, mana dzīve ir izpostīta, mana izglītība, un mana jaunība. ;(
Sveika! Šķiet, tu visu lieliski saproti, tomēr tev grūti ietekmēt savas izjūtas. Un izjūtas tev šobrīd liek iebilst visam, kas ar tevi notiek. Tu ilgojies pēc jebkuras situācijas, kas vairs vai vēl nav realitāte. Dzīvojot Latvijā, tu droši vien teici tētim, ka labāk gribētu doties pie mammas uz Angliju. Tagad, esot Anglijā, tu ilgojies atgriezties. Varbūt labāk mēģini no katras situācijas, kuru nevari ietekmēt, iegūt to labāko. Esi spiesta dzīvot Anglijā? Atrodi veidu, kā valodu iemācīties perfekti! Un tas nav noteikti jādara skolā – atrodi vasaras darbu, kur daudz saskarsmes ar cilvēkiem. Vai arī – atgriezies vasarā Latvijā un pierādi, ka esi mainījusies, ka ap tevi nav bardaks un bez interneta interesē arī kas cits. Nevienā no tevis minētajām situācijām nav nekā nemaināma, ja vien… beigsi žēlot sevi un ķersies pie aktīvas rīcības.