Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris noslēdz sezonu ar spožiem akordiem!
LNSO šīs sezonas noslēguma akords — Bēthovena 9. simfonija un spožu solistu balsis
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
22. maijā plkst. 19.30 sezonas noslēguma koncertā viesosies soprāns no ASV Takiša Mešē Kizāra — prestižāko vokālistu konkursu laureāte, kura uzstājas pasaules slavenākajos opernamos, mecosoprāns Elīna Garanča, ko iepriekš kopā ar LNSO dzirdējām K. M. Šišona iestudētajā koncertuzvedumā «Kapuleti un Monteki» šā gada martā, itāliešu tenors Valters Borins, ar ko tikāmies 2007. gada pavasarī LNSO koncertuzvedumā «Toska», bass Egils Siliņš, Valsts akadēmiskais koris «Latvija» un LNSO Goda viesdiriģents Karels Marks Šišons. Koncerta programmā Hektora Berlioza «Vasaras naktis» un Ludviga van Bēthovena 9. simfonija re minorā, op. 125.
Hektors Berliozs dziesmu ciklu «Vasaras naktis», op. 7 sarakstījis laikā, kad viņa skaņdarbi bija kļuvuši ļoti populāri. 19. gs. trīsdesmitajos gados un četrdesmito gadu sākumā Berliozs sarakstīja savus slavenākos darbus — gan «Fantastisko simfoniju», gan simfoniju «Harolds Itālijā», tāpat arī dramatisko simfoniju «Romeo un Džuljeta» un «Lielo mirušo mesu» (Rekviēmu). Mūziku viņam pasūtināja vijoļspēles virtuozs un komponists Nikolo Paganīni; viņa mūzikas koncertus apmeklēja Viktors Igo, Aleksandrs Dimā (tēvs), Heinrihs Heine, Francis Lists, Frideriks Šopens, Žorža Sanda, Teofils Gotjē... «Vasaras naktis» ir sešu Teofila Gotjē dzejoļu apkopojums, kura partitūra, sākotnēji balsij ar klavierēm, pabeigta 1841. gadā. Orķestra versija izveidota 1856. gadā. Nosaukumā rodams mājiens uz Viljama Šekspīra lugas «Sapnis vasaras naktī» nosaukumu franču valodā — Berliozs bija kvēls Šekspīra talanta cienītājs. Koncertā dziesmu ciklu dzirdēsim latviešu spilgtākā mecosoprāna Elīnas Garančas sniegumā.
Ludviga van Bēthovena Devītā simfonija re minorā, op. 125 pabeigta 1824. gadā. Tas ir viens no vispopulārākajiem darbiem Rietumu mūzikas vēsturē, viens no Bēthovena dižākajiem meistardarbiem, kā arī pirmais slavenais piemērs, kur solistu un kora balsis pielīdzinātas orķestra instrumentiem simfonijā. Sevišķi populārs šis opuss kļuvis, pateicoties «Odai priekam», Frīdriha Šillera dzejolim ar Bēthovena veiktajām izmaiņām simfonijas pēdējā daļā, kuru dzied solisti un koris un kuras melodija mūsdienās zināma kā Eiropas Savienības himna.
Oriģinālais darba manuskripts «Sotheby’s» izsoļu namā 2003. gadā pārdots par 3,3 miljoniem ASV dolāru, un izsoļu nama manuskriptu departamenta vadītājs to nodēvējis par vienu no dižākajiem cilvēces sasniegumiem līdzās Šekspīra «Hamletam» un «Karalim Līram».
Bēthovens gribēja, lai pirmatskaņojums notiktu Berlīnē, jo, viņaprāt, Vīni pārlieku bija ietekmējuši itālieši ar dzirkstošo Rosīni stilu, un viņš apšaubīja vīniešu spēju adekvāti novērtēt viņa darbu. Tomēr draugi un finansētāji pārliecināja komponistu nedoties uz Berlīni. Devīto simfoniju pasaule pirmoreiz izdzirdēja 1824. gada 7. maijā Vīnē. Zāle bija pārpildīta — tā bija Bēthovena pirmā publiskā uzstāšanās pēc 12 gadiem. Leģendārs ir stāsts par dubulto diriģentu sastāvu šajā koncertā. Tā kā Bēthovens bija jau pilnīgi kurls, teātra kapelmeistars Mihaels Umlaufs, kas pāris gadus iepriekš bija piedzīvojis totālu Bēthovena izgāšanos operas «Fidēlio» mēģinājumā, lika mūziķiem ignorēt Bēthovena žestus. Oficiāli koncertu diriģēja Umlaufs, kamēr Bēthovens pie skatuves katras daļas sākumā uzdeva tempu, pāršķīra partitūras lapas un diriģēja orķestri, kuru nedzirdēja.
Lai gan pirms koncerta notika tikai 2 (!) mēģinājumi un, pēc pašu dalībnieku liecībām, arī skanējums nebijis vienlīdz spožs, pirmatskaņojums izpelnījās lielu piekrišanu.
Slavens ir stāsts par to, kā, atskanot aplausiem, Bēthovens vēl turpinājis diriģēt, jo iekavējis dažas taktis, nedzirdot reālo skanējumu. Tāpēc viena no solistēm piegājusi pie komponista, lai pagrieztu viņu pret publiku un ļautu izbaudīt aplausus un ovācijas.
«Oda priekam» Leonarda Bernsteina vadībā skanēja 1989. gadā, svinot Berlīnes mūra krišanu, pārsaucot to par «Odu brīvībai» un aizvietojot vārdu «prieks» ar vārdu «brīvība» arī pārējā tekstā. Japānā to bieži atskaņo kā obligātu Jaunā gada sagaidīšanas mūziku. Bet 2001. gada septembrī, tikai dažas dienas pēc teroristu uzbrukuma Pasaules tirdzniecības centram Ņujorkā, Bēthovena Devītā simfonija BBC Simfoniskā orķestra un diriģenta Leonarda Slatkina interpretācijā tika atskaņota BBC Promenādes noslēgumā, aizstājot ierasti vieglo un dzīvespriecīgo programmu.
Ar himniskām prieka notīm LNSO noslēdz šo koncertsezonu, bet arī vasarā klausītājiem būs iespēja dzirdēt orķestri dažādos koncertos, viens no lielākajiem — «Veltījums Dziesmu svētkiem» jau 14. jūlijā…