Darba likums, kurš Saeimā pieņemts 2001. gada 20. jūnijā, ir spēkā kopš 2002. gada 1. jūnija, taču izglītības iestādēs vēl līdz šim brīdim ir tendence neievērot vairākas šī likuma normas. Raksta autore vēlas pievērst uzmanību izglītības iestādēs pieļautajiem Darba likuma pārkāpumiem un piedāvāt variantus, kā sakārtot darba tiesiskās attiecības izglītības iestādēs atbilstoši Darba likumā noteiktajām prasībām. Šoreiz par virsstundu darbu.
Ar izglītības iestādi noslēgtajos darba līgumos pedagogiem pārsvarā tiek noteikts normālais darba laiks un darba alga. Darba likums nosaka, ka darbinieka normālais dienas darba laiks nedrīkst pārsniegt astoņas stundas, bet normālais nedēļas darba laiks – 40 stundas (DL* 131. panta pirmā daļa), bet, ja dienas darba laiks kādā no nedēļas darba dienām ir īsāks par normālo dienas darba laiku, citā nedēļas darba dienā normālo dienas darba laiku var pagarināt, bet ne vairāk kā par vienu stundu (DL 131. panta otrā daļa).
Katram, kurš jelkad ir strādājis izglītības iestādē, ir skaidrs, ka ievērot šīs Darba likuma normas nav iespējams izglītības iestādes darba specifikas dēļ. Darbs ar vecākiem (vecāku sapulces), ārpusstundu pasākumi (diskotēkas, koncerti, interešu izglītības nodarbības, klases vakari, ekskursijas) dažādu iemeslu dēļ nemaz nevar notikt pirms plkst. 17.00. Taču tas nenozīmē, ka ir pietiekams pamats, lai neievērotu Darba likuma normu, kas prasa nepārsniegt 40 stundas darba nedēļā. Darba likumā noteikts, kā jārīkojas, ja darbiniekam pienākumu veikšanai jāstrādā vairāk nekā 40 stundas nedēļā.
Stundas, kas nostrādātas virs šīm 40 stundām nedēļā, ir virsstundas, un tās ne tikai jāapmaksā, par šo laiku maksājama arī piemaksa – 100 procenti no noteiktās algas likmes (DL 68. panta pirmā daļa). Izglītības iestāžu vadītāji atrunājas, ka viņiem nav līdzekļu, lai samaksātu par virsstundu darbu. Savukārt pedagogi samierinās ar situāciju, jo baidās, ka, protestējot pret šādu kārtību, varētu krist nežēlastībā un nesaņemt nekādas piemaksas, kas, lai arī nav nekādas lielās, tomēr pašreizējā finanšu situācijā ir nozīmīgas. Lai atrisinātu šo problēmu, autore piedāvā ieviest izglītības iestāžu specifikai un Darba likumam atbilstoša pedagogu darba laika organizēšanas modeli.
Jārēķinās ar vairākām izmaiņām
Par izglītības iestāžu specifikai atbilstošu darba laika organizēšanas formu autore uzskata Darba likumā paredzēto summēto darba laiku (DL 140. panta pirmā daļa). Nosakot summēto darba laiku, gan jāņem vērā, ka tā izvēlei jābūt pamatotai ar īpašu darba specifiku, kas liedz iespēju ievērot normālo dienas vai nedēļas darba laiku, pie tam par summētā darba laika ieviešanu jākonsultējas ar darbinieku pārstāvjiem (arodbiedrību; DL 140. panta pirmā daļa). Praksē to varētu realizēt kā izglītības iestādes vadītāja pārrunas ar arodbiedrības pārstāvi. Šīs pārrunas, protams, jāprotokolē, un protokolā jāatspoguļo gan nepieciešamība ieviest summēto darba laiku, gan arodbiedrības atbalsts summētā darba laika ieviešanai.
Nosakot summēto darba laiku, ir jārēķinās arī ar vairākām izmaiņām, kuras nepieciešams ieviest gan izglītības iestādes administrācijas ikdienas pienākumos (darba grafiku izstrāde), gan iekšējos normatīvajos dokumentos. Taču priekšrocības, ieviešot summēto darba laiku, ir ļoti lielas. Ieviešot summēto darba laiku, Darba likums atļauj vienoties (ar arodbiedrību) par periodu, kurā uzskaitīt virsstundas (DL 140. panta otrā daļa). Izglītības iestādēm par piemērotāko autore uzskata Eiropas Savienības valstu praksē veiksmīgi piemēroto gada darba laika modeli. Īstenojot gada darba laika modeli, darba laiku nosaka kā konkrētu stundu skaitu gadā. Parasti gadā nostrādājamo stundu skaitu aprēķina, balstoties uz 35 līdz 40 stundu darba nedēļu un reizinot to ar nedēļu skaitu gadā, atskaitot no kopējā skaita ikgadējo atvaļinājumu un svētku dienas.
Tā kā gadā ir 53 nedēļas, pareizinot šo skaitli ar 40 (pieļaujamais stundu skaits darba nedēļā darbiniekiem, strādājot normālo darba laiku), iegūst 2120 stundas. No šī skaitļa atņemot ikgadējo atvaļinājumu, kas pedagogiem ir vismaz 8 nedēļas, tātad 320 stundas, kā arī svētku dienas, kas gadā ir maksimums 11 dienas, tātad 88 stundas, iegūstam, ka stundu skaits gadā nedrīkst būt lielāks par 1712 stundām.
Svarīgi, ka, īstenojot šādu darba laika organizēšanas modeli, kā virsstundas uzskaitāmas un atbilstoši atmaksājamas tikai tās stundas, kas pārsniedz šo skaitli (1712 stundas). Tā kā gada laikā darbs mācību stundu vadīšanai, kad pedagoga darba laiku nav iespējams saīsināt, aizņem tikai 35 nedēļas, tad pārējā laikā (skolēnu brīvlaikos) pedagogu darba laiku var diferencēt, skolēnu brīvlaikos nosakot īsāku dienas darba laiku – pat līdz 0 stundām (nosakot atsevišķas dienas par atpūtas dienām). Tādā veidā kopējo nostrādāto stundu skaitu izlīdzina, lai tas nepārsniegtu noteikto robežu. Autore uzskata, ka šāds modelis sakārtotu darba tiesiskās attiecības izglītības iestādēs atbilstoši Darba likuma prasībām un nebūtu jāuztraucas par iespējamu virsstundu apmaksu, kuru pedagogi ir tiesīgi prasīt pat tad, ja tam nav paredzēti līdzekļi.
Protams, ieviešot summēto darba laiku, ir precīzi jāuzskaita nostrādātās stundas, bet šādu pienākumu Darba likums darba devējam uzliek neatkarīgi no izmantotās darba laika organizēšanas formas, tikai, kā zināms, īstenojot normālā darba laika organizēšanas formu ar laika darba algu, darba laika uzskaite ir ļoti formāla, par katru darba dienu darbiniekam, kuram noteikts normālais darba laiks, ierakstot 8 nostrādātās stundas.
Kā tieši uzskaitīt pedagoga nostrādātās stundas
Autore uzskata, ka, ieviešot summēto darba laiku, viens no nozīmīgākajiem jautājumiem izglītības iestādēs ir par to, kā tieši uzskaitīt pedagoga nostrādātās stundas, īpaši tāpēc, ka daļa darba pienākumu (rakstu darbu labošana, gatavošanās mācību stundām, metodiskais darbs) tiek veikti ārpus izglītības iestādes (mājās). Šāda prakse nav pretrunā ar Darba likumā noteikto, kā arī atbilst Eiropas Savienības valstu pieredzei, īstenojot tā saucamos elastīgos darba laika modeļus. Tikai jāņem vērā, ka izglītības iestādes iekšējos normatīvajos aktos (darba kārtības noteikumos) būtu jānosaka arī darba laika uzskaites kārtība. Autore iesaka noteikt 8 stundu darba pamatlaiku, piemēram, no plkst. 8.00 līdz 16.30 ar 30 minūšu (vai 2 reizes pa 15 minūtēm) pusdienu pārtraukumu, papildus nosakot laiku, kad pedagogiem jāatrodas izglītības iestādē (mācību stundu vadīšanai saskaņā ar nodarbību sarakstiem, pasākumos saskaņā ar pasākumu plānu – atbilstoši izglītības iestādes vadītāja rīkojumam), kā arī nosakot, kādos gadījumos pedagogam jāsaskaņo sava prombūtne ar izglītības iestādes vadītāju, pārējā laikā atļaujot pedagogiem savus darba pienākumus pildīt pēc saviem ieskatiem izglītības iestādē vai ārpus izglītības iestādes.
Šādā gadījumā pedagogiem par katru darba dienu darba laika uzskaites tabelē uzskaitāmas 8 nostrādātas darba stundas, bet laiks, kas saskaņā ar izglītības iestādes vadītāja apstiprinātiem darba plāniem vai izglītības iestādes vadītāja rīkojumiem veltīts darba pienākumiem pēc noteiktā darba pamatlaika, uzskaitāms par darba papildlaiku. Piemēram, ja izglītības iestādē notiek diskotēka un saskaņā ar darba plānu vai izglītības iestāžu vadītāja rīkojumu pedagogam jādežūrē izglītības iestādē no plkst. 18.00 līdz 22.00, darba laika tabelē uzskaitāmas astoņas darba pamatlaika stundas un četras darba papildlaika stundas, tātad kopā ierakstāmas 12 stundas.
Ja pedagogs strādā konkrētajā izglītības iestādē tikai pēcpusdienās, ar viņu var vienoties par citu darba pamatlaiku, to fiksējot darba līgumā, piemēram, no plkst. 12.30 līdz 21.00, vai proporcionāli nolīgtajai slodzei noteikt citu maksimālo gada laikā nostrādājamo stundu skaitu, kas nedrīkst pārsniegt jau iepriekš norādītās 1712 stundas. Savukārt, ja pedagogs strādā izglītības iestādē, pasniedzot maksimālo stundu skaitu, un vēl vada interešu izglītības nodarbības pēc noteiktā darba pamatlaika, tad viss šis laiks interešu izglītības nodarbību vadīšanai uzskaitāms kā darba papildlaiks.
Īstenojot gada darba laika organizēšanas modeli, ir stingri jākontrolē, lai papildlaika stundas būtu kompensējamas ar laiku skolēnu brīvlaikos. Kā rāda autores aprēķini, lai neveidotos virsstundas, piemērojot gada darba laika modeli, papildlaika stundu skaits gadā nedrīkst būt lielāks par 312 vai 8,9 stundām nedēļā mācību laikā.
Autore izglītības iestāžu vadītājus aicina pārdomāt pašreizējo darba laika organizēšanas praksi izglītības iestādēs un veidot Darba likumam atbilstošu tiesiski sakārtotu darba vidi.
Apzinoties, cik daudz vēl ir ar darba tiesiskajām attiecībām saistītu problēmu izglītības iestādēs, autore labprāt turpinātu iesākto tēmu, piedāvājot arī citu aktuālu problēmu risināšanas variantus un varbūt pat konkrēti atbildot uz lasītāju interesējošiem jautājumiem.
*Darba likums.