Sievietes, ātras mašīnas, laba pokera partija, dārgi dzērieni, izsmalcināta ironija un miljonāra cienīgs dzīvesveids. Tas nevar būt neviens cits kā Bonds, Džeimss Bonds, kura kinogaitas iestiepjas teju pusgadsimta garumā, līdz ar varoņu un tehnikas attīstību ļaujot izsekot pārmaiņām ne tikai kino attīstībā, bet arī pasaules sociālajā un politiskajā struktūrā - aukstā kara nomaiņai pret karu ar terorismu, attieksmes maiņai pret dzimumu sociālajām lomām, multikulturālismu, minoritātēm.
«Austrumi, Rietumi, tās ir tikai atzīmes kompasā, abas vienlīdz stulbas»1
Kad Harijam Saltsmenam un Albertam Brokoli radās ģeniālā ideja ekranizēt Jana Fleminga spiegu romānu, neviens pat nenojauta, ka tas varētu izvērsties par vienu no populārākajiem filmu cikliem kino vēsturē, radot spiega – pleiboja ikonu Džeimsu Bondu. Pēc pirmās Bonda filmas Doktors Nē / Dr. No (1962) negaidītajiem finansiālajiem panākumiem, abi šo tēlu izvēlējās nostiprināt, apzināti izvairoties no aukstā kara noteiktā Amerikas politiskā noskaņojuma atspoguļojuma, lai gan tas ir uzkrītoši klātesošs Fleminga darbos, kur Bonds lielākoties cīnās tieši ar Padomju Savienības aģentiem. Producenti centās Bondu padarīt apolitisku, liekot viņam cīnīties ar trešās puses pārstāvjiem - lielākoties ambicioziem, varaskāriem miljonāriem, kas, izmantojot saspringto Rietumu–Austrumu situāciju, cer uzurpēt varu pasaulē. Filmas veidotāju motivācija ir skaidra – ja Džeimss Bonds tiešā veidā necīnīsies ar krieviem, tad skatītāju loks neaprobežosies tikai ar anglo-amerikānisko pasauli, padarot viņa tēlu par starptautiski konvertējamu ikonu un līdz ar to nodrošinot ievērojami lielākus ienākumus.
Pirms un pēc aukstā kara
Vadoties pēc Džeimsa Bonda cikla skartā tēmu loka un to uzņemšanas laika politiskajām un sociālajām aktualitātēm, filmas var iedalīt divās grupās, kuru robežu iezīmē aukstā kara beigas.
Pirmajā Bonda filmā Doktors Nē galvenais antagonists ir trakais zinātnieks Doktors Nē, kas savus pasaules iekarošanas plānus gatavojas īstenot, izmantojot aukstā kara situāciju, taču pats nav nevienas puses angažēts. Līdzīgi veidots arī slavenākais Bonda pretinieks Ernsts Stravo Blofelds vai viņa līdzinieks Karls Strombergs nākamajās filmās. Šo antivaroņu darbību nemotivē ideoloģija, tomēr viņu sacensība ar Bondu iezīmē aukstajā karā izmantotās cīņas metodes, kuru pamatā bija sāncensība tehnoloģiskajās, militārajās un ekonomiskajās sfērās. Pat ja galvenais ļaundaris Bonda filmās vienmēr izrādās kāds pustraks vientuļnieks, kas nedarbojas nevienā no karā iesaistītajām pusēm, tomēr krievu aģenti parādās visai bieži un pastarpināti ieskicē to PSRS tēlu, kādu tajā laikā pazina Rietumu sabiedrība. Padomju Savienība tiek pretnostatīta Lielbritānijai un ASV, tā ir attēlota kā zeme, kurā valda zvēriskums, manieru un elegances trūkums, un tās aģenti nogalina sava prieka, nevis nepieciešamības dzīti. Taču, lai izvairītos no klaja politisma, filmu veidotāji izmantojuši savstarpēji izslēdzošus tēlus, izteikti negatīvajam krievu varonim pretnostatot pozitīvu Padomju Savienības pārstāvi, tādējādi didaktiski norādot, ka galu galā visi esam cilvēki un visur līdzīgi – gan Amerikā, gan Krievijā. Vārdu sakot, ne visi krievi ir pēc definīcijas ļauni, vien tie, kuru rokās ir vara.
Šādi ļaunā – labā pāri atrodami, piemēram, filmā Ar mīlestību no Krievijas / From Russia With Love (1963) – jaunā, izskatīgā aģente Tatjana un cietsirdīgā, aseksuālā nodevēja Roza, vai filmā Astoņkājis / Octopussy (1983) – zvērīgais ģenerālis Orlovs un salīdzinoši miermīlīgais ģenerālis Anatols Gogols. Izvairoties no tieša ideoloģiska ASV/ Lielbritānijas – PSRS pretnostatījuma, filmās tomēr jūtama Rietumu–Austrumu vērtību sistēmu sadursme; galu galā Bonds tomēr ir un paliek izteikts kapitālisma cīnītājs, kaut vai ar savu dzīvesveidu vien. Turklāt autori, izvairoties attēlot Krieviju kā ļaunuma perēkli, nebūt nevairās par tādu padarīt sociālistisko Ķīnu, kas 60. un 70. gadu filmās paguva līdzdarboties mēģinājumā lietot atomieročus pret ASV militāro bāzi - Knoksas fortu filmā Zelta pirksts / Goldfinger (1964), sadarbojās ar SPECTRE (terorisma un noziedzības apvienība Bonda filmās), lai sāktu Trešo pasaules karu filmā Tu dzīvo tikai divreiz / You Only Live Twice (1967) un bija algotā slepkavas Skaramangas mecenāti filmā Vīrs ar zelta ieroci / The Man With The Golden Gun (1974).
Interesanti, ka līdztekus Rietumu–Austrumu vērtību sistēmu pretnostatījumam atsevišķās ironiskās epizodēs opozīcijā tiek nostādītas arī ASV un Lielbritānija. Lai gan par Fleminga radītā Bonda tēla ikonizāciju jāpateicas tieši Amerikai, Džeimss Bonds tomēr ir un paliek britu izlūkdienesta pārstāvis, kurš cīnās «karalienes un karaļvalsts» vārdā. Ironijas pamatā ir stereotipiskais vecās Britānijas un ASV tikumu un paražu pretnostatījums. Tā piemēram, filmā Dzīvās ugunis / Living Daylights (1987) Q. rada šaujamieroci, kas iemontēts tā saucamajā Ghetto Blaster (uz pleca nēsājama magnetola, kas bija populāra 80. gadu beigās un 90.gados), sarkastiski piebilstot: «Tas ir priekš amerikāņiem». Šī humora pamatā ir Amerikas un Lielbritānijas paražu un tikumu pretnostatījums – izplatītā klišeja par amerikāņu vulgaritāti un prastumu pretēji britu izsmalcinātībai, gaumei un aristokrātiskajai elegancei.
Pret vispārinātu ļaunumu
Bonda filmu tēmas un tēlu interpretācija mainījās līdz ar aukstā kara beigām un PSRS sabrukumu, nākamajās filmās uzkrītoši atspoguļojot jaunā laikmeta paranojas. Pirmā šā perioda filma ir Zeltacs / GoldenEye (1995), kas klaji atšķiras no iepriekšējām bondiānas filmām vairākos aspektos. Pirmkārt, šajā filmā Bonds pirmo reizi pats spēra kāju Krievzemē, otrkārt, šeit viņa tiešie ienaidnieki bija krievu mafija. Treškārt, mainoties laika garam un skatītāju prasībām, filmā lielāka nozīme tika piešķirta Bonda misijām, līdz ar to mainoties kaujas un mīlas ainu proporcijai par labu pirmajām, šai tendencei konsekventi saglabājoties arī nākamajās Bonda filmās.
Ievērojamas ir arī ļaundaru tēlu modifikācijas. Ja iepriekšējās filmās Bonds cīnījās pret atsevišķu indivīdu megalomāniskajām fantāzijām, tad līdz ar filmu Rītdiena nemirst / Tomorrow Never Dies (1997) iezīmējas tendence abstrahēties no konkrēta ļaundara tēla, kurš tagad kalpo kā vispārināta ļaunuma jēdziena personifikācija. Filmā Rītdiena nemirst risināta informācijas laikmetam aktuālā problēma par mediju varu, to objektivitāti un spēju manipulēt ar pūļa viedokli, jūtamas arī Rietumu sabiedrības bažas par iespējamo Ķīnas ekspansiju pasaulē. Filmas Ar pasauli nepietiek / The World Is Not Enough (1999) centrā ir cīņa par naftas plūsmas kontroli Kaspijas jūrā, Mirsti citu dienu / Die Another Day (2002) – par iespējamiem draudiem no Ziemeļkorejas puses, Kazino «Royale» / Casino Royale (2006) – par terorisma finansēšanu pasaulē pēc 11.septembra, bet jaunākā Bonda filma Mierinājuma kvants / Quantum Of Solace (2008) risina iespējamās ekoloģiskās krīzes problemātiku.
Salīdzinot ar iepriekšējo dekāžu filmām, mūsdienās Džeimss Bonds vairs nevairās reflektēt par sociālpolitiskām aktualitātēm - protams, ASV ideoloģisko vadlīniju ietvaros, sniedzot ne tik daudz objektīvu informāciju par reālajām politiskajām un ideoloģiskajām finesēm, kā reprezentējot Rietumu sabiedrības vērtību sistēmu un vispārējo noskaņojumu.
[1] Citēts Doktora Nē izteikums filmā Doktors Nē: “East, West, just points of the compass, each as stupid as the other.”
Turpinājumu lasies žurnāla «Kino raksti» novembra/decembra numurā>>>