Šis raksts nebūt nav domāts kā nosodījums vai apsūdzība. Drīzāk jau šis ir mēģinājums izprast iemeslus, kādēļ notiek tas, kas notiek. Es negribu mērot visu skolās notiekošo vardarbību un savstarpējo necieņu ar vienu mērauklu. Situācijas mēdz būt dažādas, un arī iemesli var būt dažādi.
Savus novērojumus varu balstīt galvenokārt uz to, ko skolā esmu pieredzējis pats, būdams skolnieks, uz savu visai nelielo pieredzi darbā ar pusaudžiem, kā arī uz atziņām, kuras esmu guvis, kontaktējoties ar dažādu vecumu jauniešiem un pedagogiem.
Pēdējā laikā plašsaziņas līdzekļos atspoguļotie incidenti, kā arī virspusējas sarunas ar pedagogiem un pašiem skolēniem liecina, ka situācijai skolās ir tendence aizvien pasliktināties. Šajā gadījumā uzmanību gribu vērst uz aizvien pieaugošo neiecietību, naidu un agresiju pašu skolēnu savstarpējās attiecībās un arī viņu attiecībās ar skolotājiem. Un te nu ir jāsaka, ka pašreiz skolās notiekošās lietas var uzlūkot pat kā savā ziņā pozitīvu parādību. Lai arī cik ļoti gribas problēmu aizmālēt, «pabāzt zem deķa», tā tomēr spītīgi lien ārā un pieprasa sev uzmanību.
Lai pēc iespējas saprotami varētu izklāstīt savu domu, vēlos sākt ar vispārēju skolas būtības un nozīmes aplūkojumu. Un svarīgākais — kā visā šajā procesā, ko sauc par iešanu skolā, jūtas pats skolēns.
Un tātad — mūsu priekšā ir pirmklasnieks, kurš pirmo dienu dodas uz skolu. Man šķiet ļoti svarīgi novērtēt visas tās pārmaiņas, kas vienlaikus notiek viņa dzīvē.
Ja viņš ir gājis bērnudārzā, tad drošību un komfortu tur ir nodrošinājušas divas audzinātājas un viena auklīte, tātad uz visiem, aptuveni divdesmit bērniem, ir bijušas trīs mātei līdzīgas būtnes. Tagad viņš ir spiests pāriet uz vidi, kurā ir tikai viena klases audzinātāja, turklāt pavisam sveša. Viņš pēkšņi zaudē iespēju meklēt palīdzību un atbalstu tā, kā viņš ir pieradis to darīt līdz šim. Pati skolas ēka ir daudz lielāka. Apkārt ir gana daudz nepazīstamu, tātad potenciāli bīstamu cilvēku. Te ir jauni noteikumi un jauna dienas kārtība. Nu vairs ne vecāku pavadībā, bet gan pašam jāmēro ceļš uz skolu un atpakaļ. Arī pati skola, iespējams, atrodas pavisam citā nezināmā pilsētas daļā.
Droši vien tās vēl nav visas pārmaiņas, kuras notiek ar bērnu pēkšņi — vienas dienas laikā. Jau atkal es vēlos atgādināt, ka runa ir par cilvēku, kurš ir tikai septiņus gadus vecs. Nav vērts pat mēģināt iedomāties, kā es patlaban varētu justies šā septiņgadīgā bērna vietā, jo diez vai izdosies padarīt par neesošu daudzajos dzīves gados uzkrāto pieredzi. Tomēr arī bez visa tā jāatzīst, ka pēkšņās pārmaiņas ir visai ievērojamas, pat traumējošas.
Tālāk gribu pakavēties pie skolēna ierastā dienas ritma.
Ar lielām grūtībām no rīta ir jāpieceļas, pusaizmigušam jāpaēd brokastis, vecāku steidzinātam jāsapošas, jāpaņem plecos smagā soma un jādodas uz skolu. Visa šā procesa laikā kaut kur iekšā nepārtraukti smeldz vēlēšanās neiet uz skolu, bet gan pēc iespējas ātrāk atgriezties siltajā gultā un drošajā vidē. Pieņemsim, ka tādēļ, lai plkst. 8.30 mūsu skolēns varētu nokļūt skolā, viņam jāceļas vismaz pulksten septiņos. Kad nu viņš ir nokļuvis skolā, tad nākamās sešas, astoņas stundas viņam ir pietiekami smagi jāstrādā, lai varētu apgūt pilnīgi jaunas, iepriekš nezināmas lietas. Es gribu īpaši uzsvērt to, ka mācīšanās ir ļoti smags darbs, kas nogurdina varbūt pat vairāk nekā fizisks darbs.
Kad nodarbības skolā ir beigušās, atkal plecos tiek ņemta smagā soma un tiek mērots mājupceļš. Kad skolēns ir sasniedzis mājas, pulkstenis droši vien varētu rādīt 16.30 vai 17.00. Ar to viņa darba diena vēl nebeidzas. Tagad viņam vēl jāsagatavo mājasdarbi un jāsakrāmē soma rītdienas nodarbībām. Iespējams, jāpaveic arī kādi «mājas soļa» darbi. Visi šie procesi varētu aizņemt aptuveni divas trīs stundas.
Tagad ir laiks veikt vienkāršus matemātiskus aprēķinus. Rezultāts ir visai īpatnējs — bērna faktiskais darba dienas garums ir vismaz 10 stundas. Vērā vēl būtu jāņem arī ceļš uz skolu un atpakaļ, stiepjot smago somu. Šajā gadījumā nav tik svarīgi, vai tās ir desmit vai deviņas stundas. Svarīgi, ka viņš taču ir bērns. Šeit nav vietā nekādi iebildumi, ka tas ir normāli. Redz, mēs paši to esam pieredzējuši, esam paši tam izgājuši cauri, un tagad mūsu bērnu pienākums ir darīt to pašu. Šādi iebildumi neiztur saprātīgu kritiku, jo ir balstīti uz izdomātām un vispārpieņemtām (drīzāk — vispāruzspiestām) normām.
,
Vēlos piebilst arī to, ka atmosfēra skolā lielākoties ir agresīva, pat bīstama. Uzturēšanās šādā vidē arī prasa ne mazumu iekšējās enerģijas.
Tagad gribu aplūkot īpaši interesantu tēmu. Proti, kas tad skolā tiek mācīts, kādas metodes tiek lietotas. Lai izprastu, kā darbojas izglītības sistēma, nepietiek vien ar to, ka skatāmies uz bērniem un mēģinām analizēt, kas viņiem būtu vai nebūtu vajadzīgs. Mums jāatgriežas vismaz par vienu paaudzi atpakaļ. Vērošana jāsāk tieši tajā laikā, kad paši bijām skolēni. Šķiet, ka īpaši lielas pārmaiņas skolas programmā un mācīšanas metodēs, salīdzinot ar to laiku, kad paši bijām skolēni, nav novērojamas arī tagad.
Jautājums, kas mani ir urdījis visu to laiku, kamēr biju skolnieks un biju spiests apgūt visas obligātās zinības, — kam tas viss ir vajadzīgs? Es daudzkārt esmu uzdevis šo jautājumu skolotājiem, tomēr neko prātīgāku, kā «tas ir tādēļ, lai attīstītu prātu», neesmu dzirdējis.
Te būs pārdomas par izglītību manā dzīvē.
Esmu ieguvis pamatizglītību. Ar lielām grūtībām un skolotāju žēlastību esmu ieguvis arī vidējo izglītību vakara nodaļā. Laikā, kad vēl mācījos pamatskolā, nereti dzirdēju frāzi «kad būsi pabeidzis skolu, tavai dzīvei visas durvis būs vaļā». Vēlāk gan izrādījās, ka durvis ne tikai nav vaļā, bet nav arī pašu durvju. Ar to gribu teikt: tika radīta ilūzija, ka tad, ja es būšu ieguvis labāku izglītību, man būs iespējas atrast labāku darbu. Mana pieredze gan liecināja, ka es tā īsti nebiju nevienam vajadzīgs nedz ar izglītību, nedz bez izglītības. Tomēr manī bija mesta zināšanu sēkla, un tā bija devusi savus augļus. Proti, man bija stabila pārliecība, ka es esmu gudrs. Nu, ne jau pats gudrākais, bet pietiekami gudrs. Gudrāks par daudziem citiem.
Kādu laiku, pēc skolas beigšanas, man radās neskaidra doma, ka vajadzētu atkārtot 11. un 12. klases vielu. Vislabāk jau visu vidusskolas kursu. Un pēc tam, ja pietiks laika, pieķerties arī pamatskolas mācību kursam. Visai ilgi nespēju atrast saprātīgu izskaidrojumu šādām utopiskām idejām, līdz nesen mani pārņēma apskaidrība. Idejiskā gaisotne, kurā augu es un kura būtiski nav mainījusies arī tagad, ir šāda. Ja gribi dzīvot labi, tomēr tev nav bagātu vecāku, kuri varētu par tevi nepārtraukti rūpēties, tad vienīgais, ko vari savā labā darīt, ir — iegūt pēc iespējas labāku izglītību. Tad tu varēsi dabūt labi atalgotu darbu un būsi spējīgs uzturēt ģimeni. Tad tevi cienīs un godā turēs. Tad tu būsi laimīgs. Citiem vārdiem sakot, ja gribi būt laimīgs, iegūsti izglītību. Jau pamatskolas pirmajās klasēs man skolotāji mācīja, ka lielākais mūsdienu cilvēces sasniegums esot tas, ka cilvēki var iegūt izglītību. Tik tālu viss ir ļoti jauki. Kad biju ieguvis pamatskolas izglītību un nejutos īsti ar sevi apmierināts, tad sevišķi daudz par to neskumu, jo atcerējos skolotāju teikto, ka vidējā izglītība esot ļoti svarīga. Tā esot gluži kā cilvēka attīstības stūrakmens. Vēl pēc kāda laika biju ieguvis arī vidējo izglītību. Tomēr laimes un pašapmierinātības izjūta tā arī neiestājās. Nav jau arī brīnums, ka gribēju vēlreiz pārlasīt vidusskolas grāmatas. Man taču teica, ka būšu laimīgs tad, kad būšu izglītots. Varbūt tiešām kaut ko būšu palaidis garām, jo, godīgi sakot, mācību grāmatas nebiju lasījis diezin cik uzmanīgi.
Man gadījies redzēt Krievijas televīzijas spēli «Kurš ir gudrāks par piektklasnieku?». Tā ir intelektuāla cīņa starp pieaugušiem un piektās klases skolēniem. Atbildes uz visiem spēles jautājumiem var atrast piektās klases mācību grāmatās. Nezinu, ko īsti ir gribējuši parādīt šīs televīzijas spēles idejas autori. Varbūt to, cik stulbi mēdz būt pieaugušie un cik gudri ir viņu bērni. Varbūt viņi vēlas parādīt, kā pazemojumu piedzīvo pieaugušais, kuru spēlē ir sakāvis bērns. Tomēr mani pārsteidza kāds cits atklājums. Gandrīz nekas no tām intelektuālajām zināšanām, par kurām tik izmisīgi (lai arī ar smaidu sejā) cīnījās šīs spēles dalībnieki, man nav bijis vajadzīgs ne piektajā klasē, ne arī manā turpmākajā dzīvē. Tā ir bijusi tikai iestāstīta pārliecība, ka šādas zināšanas man palīdzēs dzīvē. Faktiski šīs zināšanas ir bijušas augstākā mērā bezjēdzīgas. Un nav jābrīnās, ka neilgi pēc skolas beigšanas lielākā daļa no šīm gudrībām vienkārši tiek aizmirstas — padarītas par nederīgām.
Šāds apgalvojums droši vien prasa sīkākus paskaidrojumus. Tūdaļ mēģināšu tos sniegt.
Līdz šim man dzīvē nav vajadzējis lietot nekādas matemātiskus vienādojumus, kas būtu sarežģītāki par vienādojumu ar vienu nezināmo. Man ir nācies praktiski lietot Pitagora teorēmas vienādojumu, bet tas nenozīmē, ka man būtu kāda sajēga par šo teorēmu vispār. Es praktiski lietoju lasītprasmi un rakstītprasmi. Tomēr esmu spējīgs uzrakstīt kaut vai šo pašu rakstu nevis tāpēc, ka atcerētos jebko no savulaik skolā mācītā konjugāciju un deklināciju murga. Man ir pamatotas aizdomas, ka rakstītprasmi var attīstīt uz atdarināšanas spējas rēķina. Ja bērnu mēģinātu iemācīt staigāt, tikai piebāžot viņa galvu ar dažādām līdzsvara teorijām, tad visticamākais ir tas, ka viņš nespētu nostāties uz savām kājām nekad. Pie šā vēl gribu piebilst, ka valoda ir radusies vispirms. Tā ir radusies kā dabiska nepieciešamība. Tikai pēc tam ir nākuši gudrinieki, kuri ir mēģinājuši un joprojām mēģina to pakļaut dažādiem likumiem.
Līdzīgai analīzei es varētu pakļaut katru mācību priekšmetu, bet tas prasītu pārāk daudz laika un novirzītu mani no šā raksta būtības.
Turpmāk vēl...