Samazinās to celtniecības kompāniju skaits, kuras piedalās konkursos par tiesībām realizēt jaunu objektu celtniecību. Tam par iemeslu ir konkursu noteikumu aizvien drastiskākās prasības. Turklāt cīniņā par savu vietu zem saules bieži tiek likti lietā nelikumīgi paņēmieni.
Nozares perspektīvas ne tuvu nav spožas: jādomā, ka izdzīvot spēs tikai kādas 10-12 lielākās kompānijas.
Starptautiskais vērtējums
Lai Latvijas celtniecības nozares pārstāvji, cik ilgi grib, izrāda savu neapmierinātību ar presē izskanējušajām aizdomām par viņu negodīgo spēli, tāmju uzskrūvēšanu un administratīvo resursu izmantošanu konkursu uzvarētāja goda iegūšanai... Tā teikt, visus nevajadzētu mērīt ar vienu mērauklu. Taču fakti ir neapgāžami: starptautiskie pētījumi liecina, ka viskorumpētākie legālie biznesi veido šādu ainu: pirmajā pozīcijā – ieroču tirgus, bet otrajā – celtniecības nozare. Un diez vai mēs varētu apšaubīt to, ka Latvijas uzņēmēju bizness varētu veidot savādāku, no pasaules kopainas atšķirīgāku ainu. Lai kā arī nenotiktu pretēji tikko kā minētajam, pie mums celtniecības pasūtījumu saņemšanas procedūra bieži vien ir aizplīvurotāka un lobētāka nekā Rietumos. To netieši apstiprina skandāli, kas saistīti ar Dienvidu tilta un Latvijas Nacionālās bibliotēkas celtniecības izmaksu nelikumīgo palielinājumu.
Turklāt celtniecības biznesa iekšējās izmaksas parasti tiek rūpīgi slēptas no nepiederošo acīm. Pat tagad, kad šim biznesam pienākuši grūti laiki un risinās ļoti sīva cīņa par izdzīvošanu. Nelaime tikai tā, ka cīņā par izdzīvošanu tiek pielietotas nevien tirgus metodes, bet arī citas, pat negodīgas metodes. Firmu vadītāji un galvenie menedžeri reti kad atklāj publikai savus nodomus, lai nejauši nepateiktu kaut ko tādu, kas nostādītu viņus vai celtniecības konkursu organizatorus neizdevīgā gaismā. Un šādā gadījumā pasūtījums aizietu viņiem gar degunu. Tāpēc kataloga «m2»redakcija bija ar mieru saglabāt sava sarunu biedra anonimitāti, kurš piekrita pastāstīt par saviem novērojumiem attiecībā uz celtnieku patreizējo dzīvi. Tikai piemetināsim, ka mūsu sarunu biedrs ir viens no tās kompānijas vadošajiem speciālistiem, kura ierindota mūsu valsts vislielāko celtniecības uzņēmumu divdesmitniekā.
Maksājiet paši!
m2: «Latvijā krasi samazinās celtniecības darbu apjoms. Cik lielā mērā ir palielinājies celtniecības konkursu dalībnieku skaits?»
«Dalībnieku skaits ir nevis palielinājies, bet gan samazinājies… Kādas divas-trīs reizes. Jo kas notiek? No privātajiem būvētājiem patlaban reti saņemam pasūtījumus. Firmu vairākums turpina strādāt pie agrāk saņemtajiem pasūtījumiem. Turklāt, pēc pasūtītāju pieprasījuma, pārrēķinām cenas, tas ir, samazinām tāmes izmaksas. Jaunu darbuzņēmuma līgumu var saņemt tikai no valsts vai municipālās struktūras. Bet tās visas izvirza aizvien stingrākus noteikumus pretendentu atlasei. Agrāk par pretendentu atlases kritēriju kalpoja uzņēmuma apgrozījums. Turpretī tagad konkursa organizatoru kontā ir jāieskaita naudas depozīts. Parasti tie ir 3-5%, bet reizēm pat 10% no pieteikumā norādītās tāmes. Ja minētā naudas summa netiek ieskaitīta, tad netiek atļauta līdzdalība konkursā. Tikai lieta tā, ka ne jau katrs no pretendentiem var atļauties ieguldīt naudu depozītā. Īpašas grūtības izjūt nelielās kompānijas. Iedomājieties, ka, ja objekta tāme tiek lēsta 4 miljonu latu apmērā, tad būtu jāiesaldē 200 000-400 000 latu. Ir ļoti labi, ja tu vinnē. Bet ja nē, tad uz ieguldītās naudas atgūšanu nāksies gaidīt ne vienu vien mēnesi. Nezinu, ko tur ar šo naudu dara municipalitātes, varbūt nogulda to bankā uz procentiem (smaida. – «m2»). Zaudējot vienā no konkursiem, mēs paši savu depozītu atguvām pēc vairāk kā pusotra mēneša. Nelielu uzņēmumu ekonomikai šāds termiņš ir ļoti smags trieciens.
Jārunā par vēl vienu konkursa jaunievedumu: parādās objekti, kur izpildītājam pašam ir jāfinansē pirmais darbu posms, tas ir, nulles cikls. Citos gadījumos, kā, piemēram, konkursā par tiesībām vienlaikus uzsākt četru bērnudārzu celtniecību Tukumā, Ogrē, Ķekavas un Mārupes pagastos, vispār tiek pieprasīts, lai celtnieks veiktu darbus uz sava rēķina. Turklāt vēl lai noslēgtu līgumu par šo pirmsskolas iestāžu telpu iznomāšanu pašvaldībām uz 20 gadiem. Un tikai pēc šiem 20 gadiem tiek veikti galīgie norēķini ar galveno darbuzņēmēju. Pēc mūsu aptuveniem aprēķiniem, šī projekta tāme lēšama ap 10 miljonu latu apmērā. Rodas jautājums: kuram no celtniekiem ir šāda nauda, kuru viņš turklāt varētu atgūt kaut kad nepārredzamā nākotnē?! Bankas arī negribīgi aizdod naudu. Tāpēc arī šis konkurss par bērnudārzu celtniecību tiek pastāvīgi atlikts, jo neviens nevēlas nosaukt cenu.»
m2: «Senāk celtnieki nevarēja žēloties par naudas trūkumu. Jūs ar saviem kolēģiem noteicāt tirgum spēles noteikumus. Kur palikuši tie līdzekļi, kurus tagad varētu izmantot savai līdzdalībai konkursos?»
«Nauda tika ieguldīta attīstībā, jo neviens neparedzēja, ka viss tik strauji apstāsies. Sava ietekme, neapšaubāmi, bija arī tā saucamajiem treknajiem gadiem, kad celtniecības kompāniju vairākums ņēma kredītus. Tātad, daļa no peļņas tika novirzīta aizņēmumu segšanai, bet attīstītājiem procenti parasti ir augstāki nekā privātpersonām, turklāt arī naudas atmaksas termiņš tiem ievērojami īsāks. Šeit jāņem vērā arī algu pastāvīgais pieaugums un celtniecības materiālu pieaugošās izmaksas. Nācās arī ar to saskarties. Mūsu tāmē bija fiksēta viena cena betona kubikmetram, bet objekta celtniecības gaitā betona ražotne to pusotras reizes sadārdzināja. Starpību nācās apmaksāt pašiem, jo pasūtītājs, pamatojoties uz līgumu, atteicās segt papildu izmaksas.»
m2: «Tomēr, neraugoties uz to, kāds konkursā uzvar... Tātad, nauda kādam, vienalga, tomēr ir?»
«Šie varianti ir dažādi. Neapšaubāmi, ir arī tādas kompānijas, kurām nav bijis problēmu ar naudas līdzekļiem. Taču ne vienmēr tās ir konkursu uzvarētājas. Jāatzīst, ka pēdējā laikā vinnētāja ir zemā cena. Un bieži tā ir dempinga cena.»
Vecās-jaunās shēmas
m2: «Celtnieku vidē popularitāti bija iemantojusi sekojoša konkursu uzvarētāju iepriekšējās noteikšanas shēma. Pēc iepazīšanās ar konkursa noteikumiem satiekas četras-piecas lielākās kompānijas un vienojas par to, kas un kādu cenu nosauks. Un vismazākās cenas ieguvējs pārējiem garantē, ka pēc viņa uzvaras tie saņems noteiktu daļu no darbuzņēmuma līgumiem.»
«Teorētiski arī patreiz nav izslēgta šādas shēmas piemērošana. Tikai, manuprāt, tas rada zināmas grūtības. Neaizmirstiet, ka vienmēr tiek sastādīta kontroltāme. Tas ir, projekta izstrādātājs jau iepriekš aprēķina, cik aptuveni izmaksās viens celtniecības kvadrātmetrs. Šis, vienīgi organizatoriem zināmais skaitlis arī kalpo par sava veida indikatoru. Pretendenti, to nezinādami, vadās tikai pēc saviem matemātiskajiem aprēķiniem. Un, cik man zināms, pēdējā pusgada laikā gandrīz visu konkursantu pieteikumos cenas ir ievērojami zemākas par šo, pašvaldības vai valsts iestādes rīcībā esošo kontrolskaitli...»
m2: «Piedodiet, ka Jūs pārtraucu. Cik liels parasti ir viena kvadrātmetra vērtības kontrolskaitlis?»
«Nu, atkarībā no tā, kas ir projekta pasūtītājs. Piemēram, bērnudārziem un skolām, tas ir 400-450 latu par kvadrātmetru. Turklāt šeit jāpieskaita arī ārējie un iekšējie inženiertīkli.
Tas būtu attiecībā uz vienošanos. Patreiz, šķiet, tiek iedzīvināti jauni cīņas paņēmieni par uzvaru konkursā. Tā, esam noteikuši galveno darbuzņēmēju Baložu vidusskolas rekonstrukcijai. Interesants projekts, liels celtniecības apjoms - gandrīz 5 000 kvadrātmetru. Mēs savu tāmi divreiz pārrēķinājām, ietaupīdami samērā lielu summu – vairākus simtus tūkstošu. Visu samazinājām – gan materiālu izmaksas, gan arī darbuzņēmēju atalgojumu. Rezultātā mūsu, tāpat kā arī konkursa dalībnieku vairākuma, piedāvātā cena par vienu kvadrātmetru (neskaitot inženiertīklu izmaksas) bija aptuveni 300 latu.
Taču konkursā uzvarēja Merks, kura nosauktā kopējā cena bija 2,4 miljoni eiro, kas ir par vairāk kā vienu miljonu eiro mazāka nekā pretendentam-reālās cenas piedāvātājam, par kuru iespējams veikt celtniecību, nebankrotējot tās gaitā.»
m2: «Vai varētu būt tā, ka pēdējais vienīgi ar saviem spēkiem gatavojās rekonstruēt minēto objektu?»
«Nē. Šim nolūkam bija paredzēts piesaistīt darbuzņēmējus. Būdams profesionālis, es tā īsti neizprotu, kā varēja rasties šāda cena. Mūsu piedāvātajā cenā transporta izmaksām nekāda peļņas daļa netika izlietota, celtniecības materiālu iegāde bija paredzēta par vairumtirdzniecības cenu, bez jebkāda uzcenojuma. Šeit – minimāls ienesīgums, kas nepārsniedz 2%. Tas viss arī ļāva mums noteikt 300 latus par kvadrātmetru (neskaitot ārējos un iekšējos inženiertīklus). Turpretī Merks piedāvāja kaut kur ap 220-240 latiem par kopējo celtniecības darbu kvadrātmetru. Detalizēti pārzinot visus mūsu cenas veidošanas posmus, varu apgalvot, ka tas ir nereāli un, visdrīzāk, atgādina tīra ūdens dempingu.»
Vairāk nav iespējams ietaupīt
m2: «Vadoties pēc matemātiskajiem aprēķiniem, konstatējam, ka lētāk kā par 280-290 latiem par kvadrātmetru, nekādu celtniecību nav iespējams īstenot. Tad kādā veidā no nelāgās situācijas, kuru radījusi zemāk noteiktā cena, izkļūst šīs zemās cenas piedavātāji? Vai tad viņi strādā pa nullēm?»
«Pēc tam tie cenšas visvisādi izgrozīties. Vai nu līgumā tiek iekļauti jebkādi papildu darbi, vai tāmē konstatēta kļūda. Piemēram, visi aprēķini tiek veikti nedaudz mazākā apjomā, kādā tie būtu jāveic. To atklājot, konkursa komisija nosūta uzvarētājam vēstuli: vai jūs atzīstat savu kļūdu, vai ne? Ja viņš kļūdu neatzīst, tad zaudē uzvarētāja statusu, un konkurss tiek no jauna organizēts. Taču parasti kļūda tiek atzīta. Un tāme tiek pieaudzināta, jau zinot konkurentu piedāvātos skaitļus. Tas ir, ja līdz šim tu biji par vienu miljonu lētāks, tad tagad vari piesviest vēl kādus 500 000-600 000, un, vienalga, paliksi pats lētākais. Ja tavs mērķis bija izdzīvot no tirgus savus konkurentus, tad pielietotā taktika ir sasniegusi savu mērķi. Mūsu firma šādu taktiku neizmanto. Nesaskatām nekādu jēgu tādā rīcībā, kad tiek ņemti objekti, kuru celtniecības realizēšana būs jāveic uz parāda. Īpaši ietaupīt jau nekādi vairs nav iespējams. Varam minēt piemērus no tirgus prakses, kad dempingu piemērojusī firma bija vinnējusi konkursā, taču tā bankrotēja vēl pirms darbu uzsākšanas brīža. Konkurss bija jāorganizē no jauna.»
m2: «No kādiem izdevumu posteņiem celtnieki gūst savus pamatienākumus?»
«70% no objekta cenas veido materiālu izmaksas, bet 20-25% -- firmas izmaksas... Senāk peļņa tika gūta, pirmām kārtām, uz materiālu rēķina. To cenā tika iekļauts PVN, pēc tam tai pieskaitīja visus uzskrūvējumus un vēlreiz aplika ar PVN. Uzsveru, ka tagad šī prakse aizgājusi nebūtībā. Celtniecības firmas pat nemēģina pelnīt uz materiālu rēķina, jo pretējā gadījumā visi konkursi tām aizies gar degunu.»
m2: «Cik lielā mērā kopumā ir kļuvuši lētāki celtniecības materiāli?»
«Es neteiktu, ka tie ir kļuvuši ievērojami lētāki. Tas pats betons ir kļuvis tikai par 15-20% lētāks. Kaut arī daudzas betona ražotnes vispār tiek slēgtas labāku laiku gaidās, tomēr cenas tās nepazemina. Piemēram, Rudus Latvija. Reti no kādām betona šķirnēm tagad cenas ir samazinātas par 30-40%. Tāpēc, kad jau realizējamo objektu pasūtītāji pieprasa samazināt tāmi par 50%, mēs viņiem paskaidrojam, ka nav reāli iespējams to izdarīt.»
m2: «Tajā pašā laikā celtnieku darbs ir kļuvis uz pusi lētāks.»
«Tā tas patiešām ir. Tikai darba alga vairs nav objekta vērtības pamatdaļa. Tā bija senāk, kad betonētāji, stiegrotāji vai apdares darbu veicēji saņēma pa 1 500-1 700 latiem mēnesī. Tagad viņi neiebilst, ja tie nopelna divus latus stundā.»
m2: «Tomēr darba ir maz. Ko pašlaik dara milzīgā celtnieku armija, kas agrāk pie jums strādāja?»
«Kāds no tiem sēž mājās, kāds cits strādā... Daudzi piepelnās ar dzīvokļu remontu. Īstie darbarūķi atrod sev darbu Latvijā. Ir arī tādi, kuri meklē savu laimi ārzemēs. Man ir zināms, ka pirms mēneša ļoti daudz celtnieku darba meklējumos devās uz Holandi. Pašlaik daudzi nogaida, vai darbarokas netiks pieprasītas Itālijā, kuras centrālo daļu nopostījusi zemestrīce. Klīst baumas, ka atjaunošanas darbiem tiks piešķirti milzu līdzekļi, tātad, būs vajadzīgas arī darbarokas.»
m2: «Kura no firmām vēl turas virs ūdens? Un kāds ir Jūsu viedoklis par celtniecības biznesa nākotnes perspektīvām Latvijā?»
«Patreiz ar darbu zināmā mērā ir nodrošināti Re&Re, RBS SKALS, Skonto būve, BMGS, MŪSU MĀJA, Siguldas Būvmeistars, NCC constractoin, tas pats Merks... Grūti pateikt, kas būs nākotnē. Protams, ka izdzīvos visstiprākie, to skaitā arī tie, kuriem ir labi administratīvie resursi. Pēc manām prognozēm, tirgū kopumā paliks ne vairāk kā 10-12 lielo kompāniju.»
***
m2: «Kāpēc gan «Gaismas pili» nepadarīt vēl lētāku?»
«Valsts aģentūras «Jaunie trīs brāļi» pārstāvji aprīlī ziņoja sabiedrībai, ka Latvijas Nacionālās bibliotēkas celtniecības kopējās izmaksas varētu tikt pazeminātas par 30 miljoniem latu. Tas ir, ja agrāk runa bija par 114 miljoniem latu, tad tagad varam rēķināties ar 84 miljoniem latu. Cita starpā, ja orientējamies uz to, ka patreiz notiekošajos konkursos par jaunu administratīvo objektu celtniecību piedāvātā cena sastāda 300 latus par kvadrātmetru, loģiski būtu, ja minētā tāme tiktu ievērojami samazināta. Pat ja mēs ņemtu vērā to faktu, ka «Gaismas pils» celtniecība ir trīskārt sarežģītāka par jebkuras skolas celtniecību (vēl jāpieskaita arī dārgie materiāli), varētu izrēķināt, ka viena kvadrātmetra vērtība nekādi nepārsniegs 1 000 latus. Kaut arī šis skaitlis patreizējos tirgus apspstākļos šķiet ievērojami paaugstināts, tomēr mēs tieši pēc tā orientēsimies. Ņemot vērā to, ka Latvijas Nacionālās bibliotēkas platība sastāda 40 705 kv.m, iegūstam tāmi 40,705 miljonu latu apmērā. Neapšaubāmi, tie ir diezgan vienkāršoti aprēķini, tomēr tie liecina, ka valsts varētu viegli ietaupīt vēl desmitiem miljonu latu. Ja vien to gribētu!»
Interesanti skaitļi
Galvenā darbuzņēmēja novirze no tāmes vērtības vai tās atlaide par tiesībām saņemt darbuzņēmuma līgumu «treknajos gados» sastādīja aptuveni 3% no uzticētā darbu apjoma tāmes.
Materiālu sagādes menedžeru papildu ienākumi varēja ievērojami pārsniegt viņu darba pamatalgu. Menedžerim izmaksāja noteiktu procentu no iepirkto materiālu vērtības. Šādu stimulēšanas metodi pielietoja «vairumtirgotāji».
Rūpes par bērniem
Municipalitātes patreiz organizē konkursus par jaunu skolu un bērnudārzu celtniecību, kā arī pirmsskolas iestāžu virtuves bloku renovāciju, kuros tiek «iebāztas» ārkārtīgi dārgas virtuves iekārtas - par 100 000-150 000 latu. Konkursu organizatori uzreiz iekļauj noteikumos konkrētus aprīkojuma brendus, kas ir obligāti jāiepērk galvenajam darbuzņēmējam. Turklāt, pēc ekspertu teiktā, šādu tehniku, kuru uzstāda bērnudārzos, var sev atļauties ne jau katrs augstas klases restorāns.