Pāru attiecības jau tūkstošiem gadu ir galvenais attiecību modelis. Parasti tā bija vienošanās, ka vīrietis paturēja savu iemīļoto sievieti un, ja vien viņš varēja atļauties, drīkstēja uzturēt vēl vairākas mīļākās, kā arī dažādus unikālus seksuālās izklaides objektus ārpus mājas.
Mūsdienu laulības modelis attīstījies samērā nesen. Zināms, kad vien cilvēku darbību pavada pārdomāti rituāli un publiskas deklarācijas, tas ir pretēji mūsu bioloģijai, jo paredz cilvēkiem pildīt to, ko viņi dabiskā ceļā nemaz nedarītu.
Tas nenozīmē, ka laulībai nav vietas modernā sabiedrībā, bet ir svarīgi saprast tās vēsturi un saistību ar mūsu bioloģisko uzbūvi. Ir vēl viens svarīgs jautājums, uz kuru būtu jārod atbilde: kāds vīrietim labums no laulībām? Skatoties no evolucionārās attīstības viedokļa — nekāda.
Vīrietis ir kā gailis, kuram ir nepieciešams izplatīt savu sēklu, cik plaši un bieži vien iespējams. Tomēr lielākā daļa vīriešu joprojām precas, šķīrušies vīrieši to dara atkārtoti vai dzīvo civillaulībā. Tas apliecina sabiedrības ievērojamo spēju ierobežot vīrieša bioloģisko vajadzību pēc gadījuma attiecībām.
Kad līgavaiņi dodas pa baznīcas eju uz altāra pusi, daudzi to uzskata par sākumu nebeidzamam nodrošinājumam ar seksu pēc pieprasījuma, bet šī vēlme, ko nekad nepārrunā pirms laulības, nesaskan ar sievietes redzējumu.
Sievietei stāties laulībā nozīmē paziņot pasaulei, ka vīrietis viņu atzīst par «īpašu» un gatavojas uzturēt ar viņu monogāmas attiecības. Uzticība ir viena no pirmajām lietām sieviešu prioritāšu sarakstā, tāpēc daudzas sievietes ir gatavas pārtraukt attiecības vīrieša neuzticības dēļ.
Tā ir atšķirība, ko daudzi vīrieši nekādi nevar saprast. Lielākā daļa vīriešu tic, ka sānsolis neietekmēs viņu attiecības, jo vīriešiem ir zināmas grūtības nošķirt seksu no mīlestības. Sievietēm sekss un mīlestība ir cieši saistīti jēdzieni. Seksuāls sakars ar citu sievieti var tikt uzskatīts par visbriesmīgāko nodevību un labu iemeslu, lai izbeigtu attiecības.