Nav jābrīnās, ka pēc vēlēšanām pagājušajās dienās no valdības un Finanšu ministrijas nākošā informācija par atkal un atkal no jauna sadomātajiem budžeta grozījumiem ir šokējusi desmitus, droši vien simtus tūkstošu cilvēku. Pazīstu šo valsti sen — gluži kā krietnais kareivis Šveiks leitnantu Dubu — gan no labās, gan sliktās puses, taču zināmu pārsteigumu pēdējo dienu murgs Dombrovska, Repšes un Co izpildījumā spējis sagādāt arī man.
Domāju, ka šādā situācijā katram Latvijas iedzīvotājam, kuram nav vienaldzīga viņa paša, ģimenes, radu un draugu tuvāko mēnešu dzīve, svarīgāk nekā jelkad iepriekš ir vismaz tagad skaidri atsijāt jau sen par šo valsti un tās valdītājiem labi zināmo no tā, kas pilnīgi skaidrs kļuvis pēdējās dienās, un konsekventi ņemt to vērā. Tāpēc pastāstīšu, kā to redzu es, varbūt kādam noder.
Sāksim ar to, kas nav nekā jauna. Protams, pēcvēlēšanu «500 miljonu ietaupīšanas atklājums» uzskatāmi pierādījis, ka «Jaunā laika» pārstāvji māk noklusēt un melot tikpat veikli kā viņu kritizētās «treknās partijas», bet tam sekojošā panika — ka bļaustīšanās viņiem joprojām padodas daudz labāk par reālu darbu.
Protams, arī valsts maka uzticēšana cilvēkam, kurš spējis piedzīvot faktisku personisko bankrotu pat treknajos gados un nav kautrējies paziņot, ka valsts naudas apkopšana viņam padodoties krietni labāk, devusi tieši tos rezultātus, kādi bija gaidāmi.
Protams, arī šīs valsts valdītāju ētika ir evolucionējusi — iepriekš viņi vēl stomījās, kad bija pieķerti melos, un nevēlēšanos pēc sastrādātā atklāšanas pamest ērtos krēslus skaidroja ar atbildības uzņemšanos; pašlaik visi šie Dombrovski un Repšes pat neuzskata par nepieciešamu atvainoties par melošanu vai desmitus un simtus miljonu izmaksājušām kļūdām — iztiek ar mulsu plecu paraustīšanu, sak, vai tad nu jūs nesaprotat. Vārdu sakot, viss šis nav nekas jauns. Bet ir pāris lietu, kas attiecībā uz šo valsti (kura vairs nemēģina pat izlikties par mūsu valsti) jāņem vērā.
Pirmā: ir pilnīgi un absolūti veltas cerības, ka šī valsts jums pēkšņi beigs melot, ka vienkārši jānomaina viena partija pret otru un meli beigsies. Šajā valstī jums melo un melos arī visgaišākie spēki — vienalga, cik skaļi to pārstāvji būtu slavējuši godīgumu, atklātību un visu pārējo. Un tas savukārt nozīmē: ja jūs kādam no viņiem noticēsiet vienkārši tāpat, uz skaistu acu pamata, paši vien vainīgi.
Jūsu valsti vada cilvēks, kurš bez sarkšanas un mļemļīšanas (kas pārsniegtu ierasto) spēj paziņot, ka valdības priekšvēlēšanu meli un pēcvēlēšanu «pārsteigums» vērtējams pozitīvi, jo esot taču jāpriecājas, ka valdība beidzot rīkojas. Un ar šādu šīs valsts un tās valdītāju attieksmi jums jārēķinās.
Otrā: no tā automātiski izriet, ka jums nav ne mazākā pamata naivi ticēt, ka piepildīsies kaut kas no viņu solītā. Tieši otrādi, jūs, pēc definīcijas, varat uzskatīt, ka nekas no solītā nepiepildīsies, un būt patīkami pārsteigti, ka kaut kas tomēr ir īstenojies, taču nekādā gadījumā nerēķināties, ka kaut kas tiešām īstenosies.
Trešā: pirmās divas patiesības attiecas ne tikai uz šodienu un rītdienu. Tās attiecas labākajā gadījumā uz vairākiem mēnešiem, sliktākajā — uz nenosakāma ilguma nākotni. Un ne tikai tāpēc, ka šīs valsts valdītāji melo. Vēl sliktāk ir tas, ka viņi vienkārši nespēj domāt tālāk par savu degungalu.
Pašlaik viņiem eksistē tikai un vienīgi budžeta griešana, kuras dēļ viņi ir gatavi uz pilnīgi visu — govs nokaušana slaucamā aparāta līzinga apmaksai viņiem šķiet normāls risinājums. Un nekas neliecina, ka kaut kas mainīsies arī pēc tam, visticamāk, nemainīsies nekas. Ar to jārēķinās: šīs valsts valdītāji pārskatāmā nākotnē nestrādās ne ar skatu uz priekšu, ne sistemātiski, ne pārdomāti.
Ceturtā: mēs dzīvojam laikā, kad pat «visgaišāko» spēku pārstāvji ij nemēģina slēpt, cik sīkas viņiem ir šīs valsts un tās iemītnieku intereses salīdzinājuma ar personiskajām vajadzībām. Kur vēl jaukāku piemēru kā stāsts par Sandru Kalnieti, kura budžeta grozījumu laikā sēž teātrī, atdevusi savu balsošanas karti citam, un pēc pieķeršanas kā adekvātu attaisnojumu min to, ka «nav viegli dabūt biļetes».
Un piektā, iespējams, galvenā. No pirmajām četrām patiesībām neizbēgami izriet: jūs būsiet nelgas, ja savu pašu, savu bērnu, vecāku, citu radu un draugu likteni un nākotni jel kādā veidā saistīsiet ar pārliecību, ka šī valsts taču teiks jums patiesību, turēs savus solījumus un palīdzēs jums vai vismaz pati sev.
Jūs, protams, varat skaļi vai klusi protestēt, dauzīt logus vai vicināt plakātus, sarīkot vēl pārdesmit pingvīnu biedrības, uzspļaut uz ielas satiktam Godmanim (kuru, rau, par viņa varoņdarbiem «Pareksa» glābšanā esat ievēlējuši Eiroparlamentā), diskutēt par vardarbīgu vai nevardarbīgu valsts varas gāšanu vai izmēģināt tajā spēkus. Bet tas viss jums dos jau nu vienīgi nelielu gandarījumu.
Toties jūs izdzīvosiet, ja ne tik daudz skaidrosiet attiecības ar šo valsti, bet pirmām kārtām paļausieties tikai paši uz sevi, savu ģimeni, radiniekiem un īstiem draugiem. Viņi ir vienīgie, kas jums patiešām palīdzēs. Un nevis šī valsts, kas faktiski visa pēdējā gada laikā mums visos iespējamos veidos saka: rūpējieties katrs par sevi, jo uz šo valsti jūs nevarat paļauties pat sīkumos, kur nu vēl lielās lietās.
Jūsu pašu izlemšanā ir tas, cik lielā mērā jūs gribat barot šo valsti ar saviem nodokļiem, nodevām vai kādā citā veidā. No vienas puses, no jūsu naudas tiek uzturēti pensionāri un visdažādākie dzīves pabērni. No otras — šī nauda, kā redzam, vienalga aizgājusi un aiziet dažādu Karginu un Krasovicku vajadzībām un dažādu Godmaņu un Repšu finanšu eksperimentiem.
Domājiet paši. Taču jebkurā gadījumā — ja jums ir reāla izvēle, vai, nesaasinot attiecības ar šo valsti, ar savu naudu atbalstīt kādu konkrētu cilvēku, labu lietu, paturēt to sev un savējiem vai tomēr samaksāt to šai valstij, viennozīmīgi ieteicams iespēju robežās izmantot jebkuru variantu, tikai ne pēdējo. Jo — atkārtošu vēlreiz — pašlaik katrs no mums var paļauties tikai uz sevi un saviem tuvajiem, bet nekādā gadījumā ne uz šo melīgo, nožēlojamo, izkurtējušo valsti un tās varu, kura ir bankrotējusi ne tik daudz finansiāli, cik kaut jel kādas uzticamības ziņā.