Dažas no mītiskākajām pasaules vietām un celtnēm, kuru nozīmi, radītājus un radīšanas laiku cilvēce vēl nav līdz galam noskaidrojusi. «GEO» piedāvā dažas jaunākās teorijas, atziņas un atklājumus par šīm noslēpumainajām vietām ar neizskaidrojamo pievilkšanas spēku.
Kijaiktio stūpa, Mjanma
Elpu aizraujošā balansā, pretojoties fizikas likumiem, pāri bezdibenim paceļas Zelta klints — it kā to tur būtu novietojuši maģiski spēki. Leģenda vēsta, ka līdzsvaru akmens bluķis notur, pateicoties vienam, zem klints paslēptam Budas matam. Uz klints ierīkota stūpa, kura kā dievišķs mājiens norāda debesu virzienā. Budistiem šī vieta ir svēta. Tomēr skulptūra veidojusies ne jau pārdabisku spēku, bet gan ģeoloģiska procesa rezultātā: gar klints spraugām un plaisām erozija iespiežas aizvien dziļāk iezī, līdz beidzot izveidojas atsevišķi bluķi noapaļotām malām, kas kā sakrauti kaudzē guļ cits virs cita. Īpaši iespaidīgi tas izskatās šajā — granīta klints — gadījumā.
Naska, Peru
1936. gada septembrī netālu no Andu pakājē esošās pilsētas Naskas arheologi pampas augsnē uzdūrās dažām līnijām, kas bija tik taisnas kā sveces. Toreiz arheologi līnijas interpretēja kā apūdeņošanas kanālus. Pāris gadu vēlāk vēstures profesors Pols Kosoks no Ziemeļamerikas un vācu ģeogrāfe Marija Reihe atrada vēl neskaitāmas līnijas — daudzas no tām bija nevis taisnas, bet veidoja spirāles.
Zinātnieki bija pamatīgi pārsteigti, kad atklāja: raugoties uz līnijām no gaisa, tās, savienojoties cita ar citu, veido milzīgas figūras: kolibri, suni, zirnekli, pērtiķi un kondoru ar gandrīz 50 metru garu asti. Kopumā milzu zīmējumi aizņem teju 400 kvadrātkilometru lielu platību. Vai tiešām tie kalpoja apūdeņošanai?
Pols Kosoks uz šo pieņēmumu raugās skeptiski. 1941. gadā viņš atklāj, ka saulgriežos Saule noriet tieši pār vienu no līnijām. Profesors secina: arī pārējām līnijām jābūt kādā saistībā ar zvaigžņoto debesjumu, un apgalvo, ka Naskas zīmējumi ir «pasaules lielākā astronomijas grāmata». Marija Reihe sper vēl vienu soli tālāk, apgalvodama: figūras ir noteiktu zvaigžņu konstelāciju simboli. Zinātniece pieļauj, ka attēlotais zirneklis attiecināms uz Oriona zvaigznāju. Viņa uzskata, ka Naskas zīmējumi ir milzīgs kalendārs, kas ticis izmantots lauksaimniecības mērķiem. 1968. gadā līnijas vēlreiz kartē astronomijas profesors un pārbauda, vai tās ir orientētas pēc zvaigznājiem, kā apgalvo Kosoks un Reihe. Astronomisku attiecību profesors atrod tikai dažos gadījumos.
Tostarp arheologi vismaz spējuši noskaidrot, kā šie zīmējumi radušies: dēdēšanas procesā Naskas apgabala tuksneša ieži pārklājušies ar brūni melnu kārtu. Lai ainavā iezīmētu gaišās līnijas, visticamāk, laika posmā no 100. gada p. m. ē. līdz 600. gadam Peru teritorijā dzīvojošajiem indiāņiem bija jānokasa nodēdējusī zemes kārta un zem tās jāatsedz balti zeltainā smilts augsne. Tikai kam gigantiskais darbs bija nepieciešams?
Viena no patlaban aktuālajām teorijām pieņem, ka tālā senatnē indiāņi iezīmēja līnijas, lai svinīgās procesijās tās apstaigātu. Īpaši svarīgi bijuši dzīvnieku attēli, kuri šamaņiem kalpoja kā maģisko ceremoniju rituālās takas. Daži pētnieki tomēr netieši atgriežas arī pie mūžvecā pieņēmuma — līnijas kalpojušas apūdeņošanas kanāliem.
Gīzas piramīdas, Ēģipte
Nīlas kreisajā krastā tuksneša smiltīs uz kaļķakmens plato slejas vienīgais no antīkās pasaules uzskaitītajiem septiņiem pasaules brīnumiem, kas pārdzīvojis vēsturi. Lielākā no Gīzas piramīdām slejas pret debesīm 146 metru augstumā. Tiek uzskatīts, ka tā veltīta 2500 gadus p. m. ē. dzīvojušajam faraonam Heopsam un gadu tūkstošiem saglabājusies kā augstākā planētas celtne.
Piramīdas ir ne tikai pieminekļi, bet, domājams, arī kapenes. Heopsa piramīdas iekšienē atrodas granīta sarkofāgs, tiesa gan, tukšs, turklāt nekas neliecina, ka tajā kādreiz būtu atradusies mūmija. Pētnieki pieļauj, ka piramīdas iekšienē noteikti jābūt arī citām, vēl neatklātām telpām, kas celtas pēc slepeniem plāniem dziļi masīvās celtnes iekšpusē.
Atsevišķi zinātnieki joprojām paliek pie alternatīviem skaidrojumiem: daži uzskata, ka šīs telpas bija paredzētas kā observatorijas debesjuma novērošanai, savukārt citi pieļauj, ka telpām bija jāpiedāvā patvērums no Bībelē aprakstajiem grēku plūdiem, vēl citi uzskata, ka piramīda bijusi spēkstacija, kas izmanto ģeomagnētisko enerģiju.
Vispopulārākā teorija vēsta, ka divus miljonus akmens bluķu, kuru katra vidējais svars mērāms divarpus tonnās, vienu uz otra sakrāvuši ēģiptiešu vergi. Tiek pieļauts, ka cauri tuksneša smiltīm varenos akmens bluķus vīri vilkuši virvēs uz koka kamanām. Taču kā bez modernām celtņu iekārtām cilvēki kvadrus varēja pacelt vairāk nekā simts metru augstumā, tas līdz pat šai dienai ir diskutējams jautājums. Saskaņā ar kādu no teorijām akmeņu celšanai uz augšu celtnes ārējās malās tika ierīkotas milzīgas rampas.
2007. gadā franču arhitekts Žans Pjērs Hudēns, tiesa gan, datorsimulācijā, nevis praksē, apgalvoja: lai monumentu uzceltu divās desmitgadēs, būtu pieticis jau ar 4000 strādnieku, nevis 100 tūkstošiem, kā to apgalvoja sengrieķu vēsturnieks Hērodots. Savā apgalvojumā Hudēns balstās uz to, ka tikai apakšējā Heopsa piramīdas trešdaļa tikusi būvēta, izmantojot rampu ārējā malā, savukārt pārējie 130 metri — izmantojot ar velvi pārsegtu iekšēju rampu, kas gar sānu virsmu cauri piramīdas iekšējam pildījumu gājusi uz augšu. Hodēns apgalvo, ka šī iekārta pāris metru aiz piramīdas mūru ārējās kārtas saglabājusies līdz šodienai.
Meoto-Iwa, Japāna
Savienotas ar masīvu virvi, savītu no rīsu salmiem, Meoto-Iwa jeb Precētās klintis guļ Klusajā okeānā netālu no Japānas dienvidaustrumu piekrastes. Kāda ir to vēsture? Sintoistu ticīgie Isas līča akmens pāri godā kā svētumu, jo, pēc senas japāņu tradīcijas, tas simbolizē vīrieti un sievieti, kā arī abu dievišķo savienību. Teju tonnu smagā tā sauktā šimenava virve svētā ceremonijā tiek nomainīta trīs reizes gadā — maijā, septembrī un decembrī. Runā, ka mūžīga būšot tā pāra savienība, kuri agrā vasaras rītā redzēs sauli uzlecam starp akmens sievu un tās divas reizes lielāko akmens dzīvesbiedru.
Stounhedža, Anglija
Netālu no britu mazpilsētas Solsberijas esošais akmens aplis, ko veido septiņarpus metrus augsti un 50 tonnu smagi vertikāli akmens stabi, ko augšpusē savieno horizontālas pārlikas. Tiek uzskatīts, ka to radījuši akmens laikmeta iemītnieki, taču neviens neņemas izskaidrot, kā tas paveiks un kāpēc.
Vai sakrālie apļi kādreiz bijuši ķeltu druīdu tempļi? To pieļāva jau 17. gadsimta vēsturnieki. Vai runa ir par «akmens laikmeta skaitļojamo mašīnu», ar kuras palīdzību varēja paredzēt Mēness aptumsumus? Šo ideju savukārt 1965. gadā savā grāmatā «Stonehenge Decoded» aizstāvēja amerikāņu astronomijas profesors no Bostonas Džeralds Hokinss. Vai arī Stounhedža bijusi aizvēstures laika apbedījumu vieta?
Nesen britu arheologs Maiks Pārkers Pīrsons nāca klajā ar apgalvojumu, ka akmeņu tuvumā atrasto skeletu daļu vecums ir aptuveni 5000 gadu. 2008. gada rudenī zinātnieks savu versiju papildināja ar vēl dažiem faktiem — viņš uzskata, ka tajā pašā laikā savās vietās nolikti arī pirmie Stounhedžas akmeņi. Šis atklājums būtībā apgāž druīdu tēzi, jo šajā reģionā ķeltu priesteri parādījās tikai tūkstoš gadu vēlāk.
Vairāk nekā četras desmitgades neviens zinātnieks nebija veicis izrakumus loku iekšpusē. 2008. gada pavasarī tur arheoloģisko izpēti sāka britu arheologs Timotijs Dorvils un Džefrijs Vainraits. Zinātnieki pastiprināti pievērsa uzmanību tā sauktajiem zilajiem akmeņiem (blue stones). Neskaitāmas leģendas vēsta par dziedinošām spējām apveltīto zilo bazalta iezi, kas savu zilo nokrāsu iegūst saskarsmē ar mitrumu.
Arheologi izvirzīja savu versiju: Stounhedža bijusi svētceļojumu galamērķis. Akmens krāvumu tuvumā atrastie skeleti šo hipotēzi tikai apstiprina. Veiktās kaulu analīzes uzrādīja ievainojumus un slimības, piemēram, kaulu lūzumus vai iekaisumus, savukārt mirstīgo atlieku zobu emaljas analīzes atklāja, ka daži apmeklētāji cēlušies no pavisam tāliem apgabaliem — svētceļojumā uz Angliju daži devušies pat no Alpu reģiona. Zinātnieki uzskata, ka viņi ir pierādījuši: Stounhedža bijusi viena no pasaules vēsturē senākajām sanatorijām, kas saglabājusies līdz pat mūsdienām.
Maču Pikču, Peru
Nereti miglas vālu ieskauta, senā inku pilsēta vienlaikus mēdz būt gan skaista, gan noslēpumā tīta. Uz 1000 metru garās un 500 metru platās kalna muguras stiepjas piļu un tempļu kompleksi, dzīvojamās mājas, bruģētas ielas, plaši laukumi, ūdensbaseini. No galvenā tempļa, kurā atrodas lielais upuraltāris, līdz augstākajam kompleksa punktam 2350 metru augstumā ved kāpnes. Tur atrodas noslēpumains granīta bloks, no kura paceļas trapeces formas akmens. Daži arheologi pieļauj: šī vieta bija paredzēta astronomiskiem mērķiem, tiek izvirzīta pat hipotēze, ka dīvainais akmens savulaik kalpojis par postamentu kādai sarežģītai ierīcei. Zem nobirām un mūžameža augiem Maču Pikču bija slēpta modernā cilvēka acīm daudzus gadsimtus, līdz 1911. gadā drupas atklāja amerikāņu arheologs Haiarams Bingems. Ieraudzītā diženuma pievārēts, viņš drupas nodēvēja par inku impērijas pēdējo galvaspilsētu.
Bingems tam gan nevarēja atrast nekādus pierādījumus. Tā vietā viņš atrada mūmijas, gandrīz tikai sieviešu dzimtas. Vai te varēja būt runa par milzīgu Saules jaunavu klosteri? Vai priesterienēm, kas cildināja Saules dievu? Tikai vēlāk, 20. gadsimta 80. gados, mūmijas tika izmeklētas, izmantojot modernas metodes, un tad tika noskaidrots, ka starp tām vienlīdzīgā daudzumā ir gan vīriešu, gan sieviešu dzimtas pārstāvji.
Antropologs Ričards Bērgers savukārt uzskata, ka inku impērijas uzplaukuma laikmetā Maču Pikču atradās karaliskā rezidence. Domājams, toreizējais Amerikas kontinenta varenais valdnieks Pačakuteks lika kompleksu uzbūvēt sev un saviem padotajiem. Tā viņam kalpoja kā ziemas rezidence. Jo šeit klimats aukstajos ziemas mēnešos ir maigāks nekā 110 kilometru attālajā Kuzko, kur atradās Pačakuteka pastāvīgā rezidence.
Bermudu trijstūris, Sargasu jūra
Mīts par jūras reģionu, kura stūrus veido Floridas dienvidu rags, Puertoriko un Bermudu salas, aizsākās 1945. gada 5. decembrī. Šajā dienā no netālu izvietotās Amerikas Savienoto Valstu Jūras spēku bāzes Fortloderdeilā treniņlidojumā izlidoja piecas torpēdlidmašīnas. Eskadriļa novirzījās no kursa, bet radiokontakts ar to izbeidzās. Meklēt pazudušos lidaparātus devās vēl viena lidmašīna. Taču drīz pārtrūka sakari arī ar šā lidaparāta apkalpi. Nākamajā dienā sarīkotajā meklēšanas akcijā piedalījās 300 ASV bruņoto spēku lidmašīnas, desmitiem kara kuģu un zemūdeņu. Bez panākumiem. Atrasts netika nekas.
Pasaules slavu Bermudu trijstūris ieguva 20. gadsimta 70. gados, kad Čārlzs Berlics publicēja savu grāmatu «The Bermuda Triangle». Grāmata tulkota 20 valodās, sasniedzot kopējo tirāžu pieci miljoni eksemplāru. Aizraujošā stāstījumā Berlics atklāj, kā jūra sevī iesūc zvejnieku kuģus, kara lidmašīnas un pasažieru lainerus — no 19. gadsimta sākuma fiksēti vairāk nekā 100 gadījumi. Taču, kas slēpjas aiz šā varenā dzelmes virpuļa? Berlics pieļauj, ka kuģus un lidmašīnas nolaupījuši citplanētieši, savukārt grāmatas kritiķi norāda uz tās nepilnībām un kļūdām. Daudzi Berlica pieminētie kuģi un lidaparāti patiesībā gājuši bojā pavisam citā reģionā. Vairāk nekā 50 šķietami mistiskās avārijas izcēlušās tehnisku problēmu, vētru vai navigācijas kļūdu dēļ.
Tā 20. gadsimta 80. gados lielā ažiotāža ap Bermudu trijstūri pieklusa. Taču citu ticamu skaidrojumu pēc Berlica neviens nav sniedzis. Vārgs mēģinājums bija 20. gadsimta 90. gados izvirzītā teorija, kas pamatojās uz reģionā sastopamajām metāna hidrāta atradnēm. Uz okeāna gultnes izceļoties zemestrīcei, varētu mainīties spiediena un temperatūras attiecība un uz augšu celtos metāna burbuļi. Tā rezultātā pazeminātos ūdens celtspēja un kuģi nogrimtu jūras dibenā. Tas gan neizskaidro lidmašīnu pazušanas faktu. Patlaban gan tradicionālā zinātne atmetusi centienus izpētīt mistisko trijstūri un apgalvo, ka lidmašīnu un kuģu avārijas Bermudu trijstūrī tiek novērotas ne īpaši biežāk kā citos reģionos ar augstu satiksmes noslodzi.
Ieteikumi ceļotājiem, apmeklējot mītiskās vietas
Kijaiktio stūpa: Mjanmā neskaitāmi daudz senu budistu svētvietu, taču valstī valda barga militārā hunta. Bet, ja tas jums nav šķērslis šīs zemes apceļošanai, būtu ieteicams to darīt privāta gida pavadībā. Vairāk nekā 2000 gadu vecā Zelta klints atrodas piecu stundu braucienā uz ziemeļaustrumiem no lielpilsētas Jangonas, un turp var nokļūt arī uz savu roku. Sākot no Kinpunas, privāti pārvietošanās līdzekļi vairs netiek atļauti, tālāk jāmeklē vietējās satiksmes iespējas. Pēdējie 600 metri kalnup jāmēro kājām. Ja ir vēlēšanās, var noīrēt mantu nesēju vai pat ļaut sevi uznest līdz Zelta klintij palankīnā. Nakšņot iespējams: «Mountain Top Hotel» (tālr. +95-58/701 74). Viesnīca atrodas tiešā Zelta klints tuvumā. Tās pieticīgās, bet spodrās istabiņas nudien karājas pie pašas klints nogāzes.
Naska: No lidmašīnas var saskatīt tikai pērtiķi, suni un kondoru. No zemes pampas augsne Kahuači izskatās tāpat kā citur. Skaidrā laikā lidojumi tiek organizēti vairākas reizes dienā. No Naskas lidostas ekskursijas izmaksas ir aptuveni 55 eiro (cena atkarīga no vienošanās!). Vislabāk ceļā doties priekšpusdienā, jo tādā gaismā figūras saskatāmas vislabāk.
Gīzas piramīdas: Monumenti atrodas tikai 15 kilometru attālumā no Kairas pilsētas centra, un tie ir viegli sasniedzami gan ar sabiedrisko transportu, gan taksometru. Protams, piramīdu apskate jāiekļauj ikviena Ēģiptes apmeklētāja programmā. Lai apskatītu Heopsa piramīdas iekšieni, jārēķinās, ka apmeklētāju skaits ir ierobežots — divreiz pa 150 cilvēkiem dienā. Biļetes piramīdas apskatīšanai var iegādāties no plkst. 8.00 līdz 13.00 kasē, kas atrodas iepretim monumentam.
Meoto-Iwa: Apkārt Isei — pilsētai, kas atrodas uz Šimas pussalas, var doties kopā ar visu ģimeni. Sākumā Ises pludmalē var apmeklēt «vecākus» — radošās dievības Idzanagi un Idzanami, ko simbolizē Meoto-Iwa — akmens laulātais pāris. Vislabāk turp doties paisuma laikā, jo, iestājoties bēgumam, svētie akmeņi atrodas sausumā. Nelielas pastaigas attālumā (turp kursē arī autobusi) var apskatīt «meitu» — Saules dievieti Amaterasu.