Zaļie kārklu žogu risinājumi šobrīd ir ļoti populāri Vācijā, Holandē, Šveicē un citās Eiropas valstīs, kur sabiedrība arvien vairāk pievēršas videi draudzīgam dzīvesveidam. To popularitātes iemesls – žoga dabiskums, neilgais laika periods tā izveidošanai, kā arī variēšanas iespējas, ko panāk ar tā kopšanu. Žogu var aizaudzēt blīvāku vai izveidot caurskatāmāku, vienu gadu turēt divus metrus augstu, bet pēc gada nocirpt līdz viena metra augstumam.
Un būs tev žogs, kāds nav kaimiņam!
Kam gan negribas, lai viņa īpašums būtu norobežots no apkārtējo ziņkārīgajiem skatiem? Šādu savrupību var panākt tikai ar žogu, turklāt risinājumi var būt dažādi. Var būvēt pamatīgu, kalēja kaltu žogu, var izmantot vieglus stiepļu risinājumus, var izvēlēties ko nebūt no ļoti plašā koka nožogojumu piedāvājuma. Bet ko darīt, ja sirds alkst kaut ko jaunu, oriģinālu, kaimiņiem neesošu, turklāt viegli uzstādāmu un lēti uzturamu?
Viens no piedāvājumiem, kas atbilst visām minētajām prasībām, – pīts žogs no kārkliem. Turklāt ne etnogrāfijā labi zināmais pītais zedeņu jeb reķu žogs, kur egles rāmī iepin sausas kārklu klūgas, bet gan dzīva, zaļojoša pīta sēta no kārkliem.
Stādīšanas prasības
Šāda dzīvžoga izveidošanai nebūs nepieciešama liela vieta. Izmantotās šķirnes kārkli, atšķirībā no sugas brāļiem, nedod sānu atvases, līdz ar to ir izslēgta iespēja, ka pie slinkākas kopšanas sēta pēc pāris gadiem izskatīsies pēc grāvju vai ceļu malās vērojamās ainavas.
Lai kārklu žogs labi ieaugtos, ļoti liela uzmanība jāpievērš stādīšanas laikam – šāda sēta veidojama agri pavasarī, tūlīt pēc sniega nokušanas un zemes atsalšanas. Noteicošais faktors ir mitruma pakāpe zemē. Ja stādīšana būs atlikta uz vēlāku laiku – saule jau būs pārāk karsta, nāksies ļoti daudz laistīt un var gadīties, ka daļa vicas neieaugsies.
Šāda dzīvā žoga radīšanai labi izstrādāta melnzeme nav obligāta, jo kārkli ir viena no dzīvotspējīgākām kultūrām. Tomēr sagatavot augsni, to uzirdinot, būtu nepieciešams, lai stādāmajam materiālam būtu vieglāk ieaugties.
Šāda veida žogs piemērots arī lauku norobežošanai – nogriezts pietiekamā augstumā, tas būs šķērslis dažādiem meža zvēriem. Pats žogs viņiem nebūs derīgs kā iespējamā maltīte, jo, kā zināms, kārklus nelabprāt grauž pat bebri.
Kā to dara?
Tiklīdz zeme pēc garās ziemas ir atsalusi, vicas precīzi sprauž zemē 50 grādu leņķī pret augsnes virsmu apmēram 20–25 cm dziļi. Lai žogu varētu sapīt, vicas sprauž pretējos virzienos. Tālāk iespraustās maikstes sakrusto – sapin, lai izveidotos rombi, krusteniskās vietas sastiprinot ar stieplīti. Žogam sprauž pa vienai, divām, trim vai četrām vicām, rombus veidojot stāvākus vai platākus – tas atkarīgs no vēlmes un ieceres. Lai dzīvžogs būtu pietiekami blīvs, uz vienu metru sprauž līdz 10 vicām.
Lai sākotnēji neapsakņotās vicas labāk turētos, stabilitātei ik pēc pieciem sešiem metriem ierok mietus un starp tiem novelk divas stieples 50 un 100 cm augstumā virs zemes. Pie šī pagaidu balsta piestiprina jaunveidoto pinumu.
Darbu nobeidzot, atkal katrs var rīkoties pēc ieskatiem – nogalotņot vicas vienādā augstumā vai arī ļaut tām augt taisnām uz augšu, lai pēc tam turpinātu pīt, atkal sastiprinot ar stiepli.
Kopšana minimāla
Šāds dzīvžogs prasa daudzkārt mazāk pūļu, kā jebkurš cits regulāri kopjamais stādījums. Kad žogs sazaļo, tukšie rombi aizpildās ar lapām. Ja gribas saglabāt sākotnējo rombu rakstu, zaļajā žogā jāizgriež lodziņi. Ja tīkamāka zaļa siena, var pielīdzināt tikai galotnes un ļaut žogam dzīvot savu dzīvi. Šāda zaļa žoga mūžs sasniedz 30 gadus. Varbūt tas nav salīdzināms ar kalta metāla žoga mūžību, bet dēļu žogi gan tik ilgi nekalpo.
Var gadīties situācija, kad mainās īpašuma plānojums un žogs jādemontē. Lai no žogu atbrīvotos, jaudīga tehnika nav nepieciešama. Pietiks, ja pavasarī, kad izplaukušas lapas, kārklus nopļaus un žoga vietu apstrādās ar frēzi, kas sarauj sakņu sistēmu. Nākamajā gadā kārkli vairs neataugs.
Citas interesantas iespējas
Iegādājoties vicas žogam, varat nopirkt mazliet vairāk materiāla un sameistarot savam dārzam pašdarinātu skulptūru. No lunkanajām kārklu maikstēm, izmantojot tikai stiepli, var sapīt iedomāta priekšmeta karkasu – tas var būt krēsls, arka, sols, kāda dzīvnieka siluets. Galus tāpat kā žogam iesprauž zemē. No vicām var veidot arī zaļojošas pergolas. Kārkli ieaugs un salapos. Tad tos izcērp, kā pašam tīk. Zaļā skulptūra, to regulāri kopjot – apcērpot, zaļo gadiem ilgi. Šādi zaļie objekti ir ārkārtīgi populāri Dānijā un Vācijā.
Gaužām vienkārši, bet interesanti ir pīti koki. Divas kārklu vicas sapin, un pēc diviem trim gadiem būs izaudzis stumbrs rokas resnumā, kuram stumbrs savīts kā striķis. Vainagu nofrizē pēc vēlēšanās – kā apaļu bumbu vai kubu, vai rombu. Līdzīgā veidā var pīt bizes ar zaļu lapu pušķi galotnē!
Par stādmateriālu
Latvijas grāvmalēs pa pilnam augošie kārkli šādam žogam diemžēl NAV piemēroti. Tie veido zemu, zarainu vainagu ar platiem atzarošanās leņķiem. Vispiemērotākie ir Zviedrijā selekcionētie kārklu kloni, kas izceļas ar ātraudzību, ļoti maz zarojas un lapas tiem ir smalkas kā vītoliem. Šos kārklus beidzot arvien plašāk arī Latvijā sāk iepazīt kā enerģētisko stādmateriālu šķeldas ražošanai.
Postu stādījumam nevar nodarīt ne zaķi, ne stirnas, ne brieži. Ienaidnieki ir daudz sīkāki – dažādi tinēji un pangodiņi. Tiem patīk kārklu jaunās lapiņas un pumpuri. Ja šie kaitēkļi ir uzmetušies, stādījumu nomiglo ar pesticīdu – Fastaku vai Deci. Rudenī nobirušās lapas noteikti jāsavāc un jāsadedzina, lai izvairītos no kaitēkļu savairošanās.
Kur iegādāties?