Portāls «Apollo», sadarbojoties ar diviem aktīviem un uzņēmīgiem jauniešiem, vienu reizi nedēļā - ceturtdienās - piedāvā jums nelielu bilžu un stāstu seriālu «Apkārt pasaulei». Mārtiņš un Dagmāra patiesi vienā jaukā dienā sapakoja somas un startēja no viena punkta, kurā plāno atgriezties, pēc tam, kad viņu ceļojums būs apmetis loku apkārt zemeslodei. Un desmitā sērija sākas:
«Decembra sākumā atvadījāmies no Dienvidamerikas un devāmies uz Jaunzēlandi. Gredzenu pavēlnieku gan tā arī nepiespiedām sevi ne izlasīt, ne arī noskatīties.
Jau vairākus mēnešus plānojām šo ceļojuma daļu, jo mums no Latvijas pievienojās četri draugi- tiesa, tikai uz nedaudz vairāk kā mēnesi. Šamējie (ērtības labad turpmāk tekstā saukti par hobitiem) bija atveduši sen kārotos gastronomiskos labumiņus no tēvzemes. Tiesa, ņemot vērā, ka šiem bija sanākusi pārsēšanās Austrālijā, tad turienes robežsargi, kas stingri kontrolē jebkādas bioloģiskas produkcijas klātesamību, nevarēja saprast, kāpēc kāds lai vestu maizi un siļķi no Eiropas. It kā šeit veikali nebūtu.
Tā nu kopīgi atradām noīrēšanai busiņu, bagāžnieku piekrāvām ar savām mugursomām, pārtikas kastēm un devāmies ceļā. Viens Bolīvijā satikts puisis no Velingtonas mums bija pieteicis, lai pēc iespējas mēģinām palikt DOC (Department of Conservation) kempingu vietās. Šī organizācija ir atbildīga par visiem Jaunzēlandes nacionālajiem parkiem un viņu pārvaldītās naktsmītnes ir allaž vai nu pašā okeāna krastā vai kalna piekājē vai kādā citā elpu aizraujošā vietā, kur komerciāli kempingi var tikai sapņot savu biznesu atvērt. Telts vieta maksā pāris dolārus, kurus, ieliekot aploksnē un uzrakstot automašīnas reģistrācijas numuru uz godīguma principa no kastītes kaut kad vakara gaitā savāc parka reindžeris. Pirmās dienas ziemeļu salā pavadījām braukājot apkārt un rēķinot satikto cilvēku pret ganībās esošo aitu proporciju. Vēlāk noskaidrojās, ka aitas šai valstī esot 40 miljoni.
Turpmāko nedēļu plāns bija no ziemeļu salas zigzaga veidā nobraukt līdz pašiem dienvidu salas dienvidiem, kur pilnīgā nomalē Caitlins nacionālā parka nostūrī nosvinēt Ziemassvētkus. Pa lielam plāns tika izpildīts godam, taču nonācām arī pie dažiem vērtīgiem atzinumiem, kuru zināšana iepriekš būtu aiztaupījusi dažus stresa pilnus momentus (iesakām apsvērt, ja dodaties ceļojumā uz Jaunzēlandi)
Turpmāko nedēļu laikā apskatījām Rotarua vulkānisko parku un fjordu ledājus, izstaigājām kalnus un izbaudījām nedaudz no Kvinstaunas aktivitāšu klāsta. Katrs adrenalīna atkarīgais var sev ieplānot svētceļojumu uz šo ekstrēmo izklaižu Meku. Te, ja vien pietiek piķis, var nolēkt, uzšauties, aizlidot un izpildīt dažen dažādas aktivitātes. Pilsēta mudž no jaunatnes ar dzirkstošām acīm un iestingušiem muļķīgas izteiksmes smaidiem sejās. Diena vēlāk un mūsu hobitu bariņš ļoti labi iederas vispārējā noskaņā - ir gan izlēkts ar izpletni no 4000m, gan ar gumiju no 134m.
Jaunzēlande, tāpat kā mūsu iepriekš apceļotās valstis - Argentīna un Čīle, ir atzīta vīna ražotāja. Būtu muļķīgi, ja neķertos vērsim pie ragiem (pudelei aiz korķa) un nenovērtētu viņu piedāvātos labumiņus. Tādēļ bijām gana priecīgi, kad busiņa GPS navigācijas ierīce skaļi paziņoja- «You have reached your destination!» - bijām nonākuši dienvidu salas ziemeļos esošajā Marlborough reģionā, kurā tiek ražots lielais vairums Jaunzēlandes vīnu. Alkohols un auto kopā neiet, tāpēc tikām pie ciešamas kvalitātes velosipēdiem, ar kuriem izveikt savu reibinošo odiseju. Uz lauku ceļiem ik pēc kilometra viesmīlīgas izkārtnes mūs aicināja izzināt un nobaudīt vietējā brūvējuma vīnus. Hobitu vidū izveidojās konsensuss par «Savignon Blanc» un «Pinot Grigio» vīnogām, kā ļoti labām. Jaunzēlandes dāsno sauli un mēreno klimatu izmanto arī citu kultūru audzētāji. Starp vīna darītavām iespiedušies arī augļu dārzi, kas darbojas pēc principa - samaksā noteiktu summu un ēd cik gribi, kā ari vari ņemt uz mājām apmēram kilogramu salasīto ogu. Vēlāk vakarā hosteļa virtuvē tiek cepti ogu pīrāgi, uz dārza grila tiek taisīti steiki un visam pa vidu protams vērtēti jauniegūtie vīni.
Ziemassvētkiem esam jau laikus sameklējuši mājiņu, kura balta un vientulīga stāv dienvidu salas asajos vējos. Tie jau nebūtu Ziemassvēki, ja letiņi nepārēstu jēgu, tāpēc lai uzturētu šo dārgo tradīciju, katrs ķeras pie gatavošanas. Virtuvē tiek mizots, griezts, šķērēts, ietīts, iztīts, mīcīts, maisīts, cepts, sautēts. Visam pa vidu kā Gordona Ramzija TV šovā, atskan aizņemto pavāru izsaucieni un tiek emocionāli diskutēts ar ko aizstāt plātsmaizes cepešpannu krāsnij. Visā šai murdoņā netiek laikus pamanīts, ka pie durvīm kautrīgi klauvē sirmbārdains vīriņš ar ielūgumu rokā. Nē, viņš neesot Ziemassvētku vecītis, bet gan vietējās draudzes pārstāvis, kas te aicinot ļaudis uz Ziemassvētku dievkalpojumu. Astoņos vakarā esot sākums, kas mums iedod tieši tik daudz laika, lai no krāsns izvilktu zivi, saliktu groziņā ciemakukuli un dotos ceļā. Vakars ir organizēts draudzes mājā, kas atrodas klints galā okeāna krastā. Tuvākajā apkaimē ļaužu daudz nav, bet silto namiņu viņi ir pamanījušies piepildīt. Bez mums letiņiem, ieradušies ir arī paprāvs vācu bariņš, taivāniešu meitenes, ļoti skaļi holandieši un pāris neierasti sarkstoši francūži. Draudzes tantuks uz sintezatora spēlē klasiskas melodijas un uz slaidu projektora uz sienas tie izgaismoti ar roku rakstīti dziesmu vārdi. Vakara gaitā visiem ārzemju viesiem tiek lūgts nodziedāt kādu savas valsts Ziemassvētku dziesmu. Turam meldiņu cienīgi un tas nekas, ka pantiņi mazliet sajūk. Vēlāk mācītājs mums ielej vīnu glāzēs un viņa kundze sacienā ar šokolādes pīrāgu, novēlot priecīgus svētkus un labu ceļa vēju turpmākajās gaitās.»