Ceļojums apkārt pasaulei. Vienpadsmitais stāsts

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Mārtiņš un Dagmāra.

Portāls «Apollo», sadarbojoties ar diviem aktīviem un uzņēmīgiem jauniešiem, vienu reizi nedēļā - ceturtdienās - piedāvā jums nelielu bilžu un stāstu seriālu «Apkārt pasaulei». Mārtiņš un Dagmāra patiesi vienā jaukā dienā sapakoja somas un startēja no viena punkta, kurā plāno atgriezties, pēc tam, kad viņu ceļojums būs apmetis loku apkārt zemeslodei. Un vienpadsmitā sērija sākas:

FOTOGALERIJĀ

«Jau kādu laiku ir nomocījis jautājums- kā ir, kad Ziemassvētkos nesnieg sniegs. Kur nu sniegs - kad Jaunā gada sagaidīšana notiek pludmalē un lielveikalu reklāmās figurē vārdi - bārbekjū sezonas speciālais piedāvājums, bet peldkostīmus var iepirkt ar sniegpārsliņām un Santaklausa attēliem. Tāda nu aptuveni aina mūs sagaidīja pēdējās 2009.gada decembra dienās iebraucot Sidnejā. Mārtiņa austrāļu draugs bija laipni atstājis savu Sidnejas dzīvokli mūsu lietošanā, kur visi seši letiņi arī ievācāmies. Bezmaksas dzīvesvieta ievērojami atviegloja finansiālo šoku, redzot cik oziju dolārs ir stiprs šajos globālās krīzes laikos. Arī citi mugursomnieki no Eiropas un Amerikas sūkstīdamies savilka jostas un vīnu iepirka 3 litru kartona tetrapakās.

Katram no mūsu bara bija savas prioritātes, ko īstenot šajā salīdzinoši īsajā laikā esot Austrālijā - cits gribot operu redzēt, cits sērfot pamēģināt, cits vīnus nogaršot, cits koalas apčamdīt. Pēdējo gribēja visi, tāpēc brauciens uz koalu parku tiek iekļauts kolektīvajā aktivitāšu plānā. Grāmatā par koalām lasām: «Koalas pārtiek no eikaliptu lapām. Dabā Austrālijā aug ap 800 eikaliptu veidu, no kuriem koalas ēd tikai dažas. (Sak, ja nav īsto lapu, tad labāk nomirst badā). Eikaliptu lapās ir toksiskas vielas, tāpēc pēc maltītes koalas patērē ap 70% no saņemtās enerģijas, lai sevi detoksificētu. Pastāv uzskats, ka koalas nav inteliģenti zvēri, bet patiesībā tās dienas lielāko daļu ir vienkārši apdullinājušās un nevar atļauties uzturēt lielas smadzenes». Bez tā, kas rakstīts grāmatā, koalas ēdot daudz siekalojās un ož pēc eikaliptu sulas (viens izteicās - kā pēc turku pirts), pretēji sagaidāmajam - koalu kažociņš ir vairāk līdzīgs aitai nevis kaķim. Veltīgi arī ir meklēt kādu dzīvības refleksu koalas skatienā - tur acīmredzami neviena nav mājās.

Kolektīva interese bija arī tuvplānā redzēt Sidnejas operas ēku. Par nelaimi decembra beigās operas repertuārs lielākoties sastāv no ģimenes Ziemassvētku koncertiem cenās, kas nav pa mūsu kabatai, tādēļ apmierināmies ar arhitektūras baudīšanu bezmaksas. Vēlāk gan mani gaida pārsteigums un saņemu savu dzimšanas dienas dāvanu - biļeti uz moderno baletu janvāra vidū, kad arī var novērtēt ēkas akustiku.

Pēdējo mēnešu vēsais klimats ir padarījis mūs nemierīgus doties okeāna virzienā un iegūt kādu pigmentu uz savas blāvās ziemeļnieku ādas. Pirmā pietura - Bondi pludmale. Smiltīs izlaidušies ideālu miesas būvju cilvēki, sērfa dēļi šķel zilos viļņus un ik pa laikam no pludmales patruļas torņa ruporiem atskan: Vīrieti zilajos šortos, NEKAVĒJOTIES atgriezieties marķētajā pludmales zonā! Apstulbums, neveiklība un neizlēmība par apmešanās pleķīti - esam mazliet gausi šai videi. Tomēr drīz vien saules staros atkausējamies un atgūstam dzīvības pazīmes.

Vietējiem ir ierasts pavilkt tūristus uz zoba gan medijos, gan saviesīgās sarunās par viņu peldēšanas iemaņām. Paši oziji jau piedzimst ar sērfa dēli padusē, kamēr tūristi pat īsti nezin, ko nozīmē okeāna straumes. Skaidrs, ka mēs neesam daudz savādāki. Pēc neveiksmīgas epizodes ar okeāna vilkmi un izmisīgu kulšanos pa ūdeni, dabūjam mācību no Deivida Haselhofa paskata vīrieša: NEVER SWIM AGAINST THE RIP! (Nekad nepeldiet pret straumi!).

Pēc ellīgi laba «Editors» koncerta un sekojošas ballēšanās cauru nakti, pamostoties Vecā gada rītā bija skaidrs, ka pretēji vēlmei ierakties spilvenos un izslēgt saulei spuldzīti, ir jāceļas un jādodas iepirkt šampanietis un piknika lietas, jo pēcpusdienā visas bodes veras ciet. Bijām jau laicīgi noskatījuši nelielu pludmalīti blakus zooloģiskajam dārzam, ar skatu gan uz ostas tiltu un operu, kam vajadzēja nozīmēt labu salūta redzamību. Aizstiepušies un izklājušies, tāpat kā visi pārējie apkārtējie, sākām uguņošanas gaidīšanu. Diemžēl stundu vēlāk apsardzes vīri mums laipni izstāstīja, ka līdz pulkstens deviņiem šī pludmalīte būs zem paisuma ūdeņiem. Tad nu sākās nesekmīgā operācija - atrodam alternatīvu placīti. Protams ap šo laiku visa piekraste jau bija cilvēku pilna un dabūjām samierināties ar to, kas bija palicis pāri.

Neskatoties uz visam loģistikas klapatām - 2010.gada sagaidīšanas salūts tika izbaudīts godam ar šampanieša izlaistīšanu un visu pārējo. Naktī ejot mājās un skandējot: Eglīte smaržo un mirdz!, mūs smaidīgi sadzirdēja garāmejošie latvieši, kuri te ieradušies uz svētkiem. Abpusēji tika novēlēts prieks, laime un veselība.

Latviešu draugiem atvaļinājums gāja uz beigām un bija jāatgriežas mājās, kamēr mums ap šo laiku bija jādodas tālāk uz Melburnu. Pie sevis ciemos bija uzaicinājuši mūsu izbijušie austrāļu kolēģi, kā arī gribējām satikt tur dzīvojošos latviešu draugus. Vasaras svelme pat nakts vidū, tikko maltas kafijas smarža omulīgajās kafejnīcās, plašās un koku apēnotās avēnijas un nebeidzamas ballītes. Šeit atbraukuši mācīties un vēlāk arī strādāt - letiņi ir smaidu pilni. Braucam peldēties? Jūs paņemt mašīnā? Nav tādu rūpju, ko saule un jūra nevarētu atrisināt.

Pusgadu ceļojot, bijām nedaudz saguruši no sarunām: No kurienes esiet? - Latvijas - Kas? Tā ir valsts? - Jā, maza valstiņa Eiropā, starp Krieviju, Zviedriju un Spāniju. - Ā, tas uz robežas ar Horvātiju, ja? - Aha. Tieši tā. Nonākot Austrālijā šī saruna gāja apmēram šitā: No kurienes tad jūs?- Latvijas - Ooooo, mans dakteris arī ir latvietis un mana vīra boss arī ir latvietis.Te ir daudzi latvieši. Viņiem patīk dziedāt un dejot. Imigrācijas muzejā viena no zālēm ir veltīta tieši iebraucējiem no Latvijas un telpas vidū stāv lielas vecas stelles. Uz austiņām var klausīties dzimtas stāstus latviešu valodā, un pabirdināt asariņu esot 24 stundu lidojumā no mājām.

Arī mūsu ģimene, tāpat kā daudzas citas, ir tikusi izsvaidīta pa pasauli. Omītes brālis dzīvo Tasmānijā - Latvijas lieluma salā uz dienvidiem no Melburnas. Lidmašīnā dīdos un nevaru saprast - kā tad tas nu būs - satikties. Alberts dzīvo pārdesmit minūtes no Hobartas, mājai apkārt zaļš mauriņš, glīti apgriezti krūmi, avenes un plūmes. Arī omīte Latvijā audzēja avenes un plūmes un arī viņai bija tas pats šķelmīgais un jokus dzenošais smaidiņš. Visu pieaugušo dzīvi dzīvojot otrā pasaules malā, Alberta mīļākais ēdiens ir sagriezti sīpoli ar skābētiem kāpostiem. Gandrīz deviņdesmit gadu vecumā, viņš pats rāpjas uz trepēm un apgriež krūmus, labo tekošo jumtu un šķendējas uz vietējo policiju, kas negrib viņam auto tiesības pagarināt. Vakaros sēžam pie tējas un stundām runājamies. Gan par kara gaitām un bēgšanu no Eiropas, gan pirmajiem gadiem Austrālijā.

Sākotnēji, rezervējot biļetes braucienam uz Tasmāniju, bijām to iecerējuši kā apciemojuma vizīti. Pēc divām nedēļām prombraucot lidostā secinu, ka pakrūtē dīvains smagums un acis siltas un izvairīgas. Uz ceļiem stāv Alberta dzejoļu un stāstu grāmatas - lielākoties par tēvzemi un dzimtas mājām Daugavas krastā.»

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu