Britu zinātnieki uzskata, ka informāciju par to, kur atrodas garšīgs ēdiens, tarakāni cits citam nodod ar zināmas ķīmiskas apmaiņas palīdzību, vēsta BBC News. Izskatās, ka kukaiņi, kurus reti kurš var ciest, pieņem kolektīvus lēmumus barības ieguves avotu jautājumā - pie šāda secinājuma nonākuši Londonas universitātes struktūrā esošās, Karalienes Marijas koledžas speciālisti.
Zinātnieku secinājumi ļauj labāk saprast dabas mehānismus, pateicoties kuriem, cilvēki nereti naktīs atrod lielus tarakānu pūļus savās virtuvēs.
Izpētes darbu vadītājs Karalienes Marijas koledžas bioloģisko un ķīmisko pētījumu skolā strādājošais zinātņu doktors Matje Lihore atzīmē, ka ļaudis daudz biežāk nogalina tarakānus, nevis nodarbojas ar to izpēti. «Es to ļoti labi saprotu, taču tas noved pie tā, ka mēs ne pārāk labi izprotam viņu uzvedību,» saka Lihore. Kopumā ir uzskats, ka šie nepatīkamie kukaiņi barojas atsevišķi cits no cita. «Taču tā, visnotaļ, nav. Jebkurš, kuram mājās ir tarakāni, pateiks, ka viņi uzturas grupās,» stāsta Lihore.
Lai apstiprinātu vai noliegtu pieņēmumu par to, ka šie kukaiņi savā starpā sazinās, Lihore kopā ar saviem kolēģiem veica testu, kura gaitā tarakāniem piedāvāja barības izvēli. «Mēs izlaidām tarakānus nelielā arēnā, kurā atradās divi identiski barības avoti. Ja viņi savā starpā nesazinātos, tad, visdrīzāk, viņi sadalītos divās līdzīgās grupās,» stāsta Lihore. Taču, patiesībā viss notika savādāk – vairums izsalkušo tarakānu metās pie viena barības avota, kamēr otrs palika, praktiski, neskarts. Bez tam, vērojot atsevišķus īpatņus, pētnieki pamanīja, ka jo vairāk tarakānu sapulcējas pie viena barības avota, jo ilgāk katrs no viņiem pie tā arī paliek.
«Mēs nezinām, kā viņi savā starpā sazinās, taču saprotam, ka viņi izmanto ķīmiskas vielas. Un šāds arī būs mūsu nākošais solis – noteikt tās vielas, kuras viņi izmanto,» saka Lihore. Šie novērojumi notika paralēli ar matemātisku modelēšanu, kura liecina, ka tarakāni savā starpā sazinās tajā brīdī, kad atrodas pie barības avota.
Zinātnieks uzskata, ka tarakāni cits citam nodod signālus izmantojot «barības feromona» – viela, kura, iesējams, atrodas viņu siekalās, jeb viņu organisma izstrādātā oglekļa palīdzību. «Mēs domājam, ka viņi uzgrūžas citam tarakānam, pieskaras tam – un domā: «Aha, tas arī ir tarakāns, un viņš ēd ko garšīgu, tad nu es arī te palikšu,» skaidro pētnieks. Pēc viņa domām, pētījumi šajā jomā var veicināt barības feromona ražošanu. To varēs izmantot cīņā ar kukaiņiem un panākt, lai insekticīdie preparāti un lamatas kļūtu efektīgākas.