Mans bērns nelasa jeb Disleksija

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: CC licence

Viena no būtiskām tēmām, kas satrauc ģimenes, kurās aug bērni ar lasīšanas traucējumiem jeb disleksiju, ir izglītības iespējas, attieksme pret šādiem bērniem skolā un sabiedrībā. Un ne velti – gan internetā, gan sarunās ar vecākiem ir daudz stāstu par to, kā bērnu atstumj ne tikai klasesbiedri, bet arī pedagogi un skola. Ir jāmaina attieksme. Visiem.

Disleksija ir specifisks lasīšanas procesa traucējums, kam ir neirobioloģiska izcelsme. Cilvēkiem ar disleksiju ir grūti sapludināt vārdus zilbēs, zilbes vārdos, precīzi un/vai ātri lasīt. Cilvēkiem ar disleksiju parasti ir arī grūtības rakstīt – viņi izlaiž burtus, jauc to kārtību, jauc vārda skaņu un zilbju sastāvu; tā ir disgrāfija. Lasīšanas traucējumiem nav nekāda sakara ar intelektu; vairumam cilvēku ar specifiskiem lasīšanas traucējumiem ir vidējs vai augstāks par vidējo intelekts.

Stāsts no dzīves

Kārlis šobrīd mācās 8. klasē un pamazām savu lasītprasmi ir uztrenējis līdz labam līmenim. Taču sākums nebija viegls. Kad zēns sāka mācīties dzīvesvietai tuvākajā sākumskolā un tika konstatēta problēma, sākotnējā skolas darbinieku reakcija nebija patīkama. Tika doti mājieni, ka zēnam šajā skolā vietas nav, ka pedagogi nav gatavi strādāt. Tolaik gan arī Latvijā vēl praktiski nebija informācijas par disleksiju. Vecāki izlēma mainīt skolu. Tikai vēlāk, kad Kārļa mamma pati ieguva maksimāli daudz informācijas un sāka aktīvi strādāt, zēna lasītprasme strauji uzlabojās. Kārļa mamma stāsta, kā sākotnēji kopā pildījuši mājas darbus: «Liku viņam vienu reizi izlasīt tekstu pašam un atstāstīt man, cik daudz atceras. Pēc tam vēl pāris reizes skaļi to pašu tekstu lasīju viņam priekšā.» Toties tagad par lasītprasmes uzlabošanos gandarījums ir visiem. Zēns mācās 8. klasē, un par disleksiju zina vien nedaudzi skolotāji. Pamazām lasītprasme ir maksimāli uzlabota, zēns iemācījies sadarboties ar skolotājiem. Šis ir labas sadarbības un neatlaidības piemērs.

Situācija Latvijā

Disleksija ir samērā nesen atklāta problēma, par kuru joprojām mūsu valstī trūkst informācijas, metodikas, kā strādāt ar cilvēkiem, kuriem tā piemīt. Tā ir joma, kurā pedagogiem nepieciešams attīstīties un iegūt informāciju.

Joprojām Latvijā nav iespējams atšķirt disleksiju no citiem lasīšanas traucējumiem, jo valstī nav tam nepieciešamo testu un instrumentu. Par situāciju varam spriest vien pēc starptautiskajiem datiem, kas vēsta, ka aptuveni 20% jauniešu mūsdienās ir bez funkcionālas lasītprasmes. Iespējams, tieši tik liela skolēnu daļa šobrīd pabeidz pamatskolu bez lasītprasmes atbilstošā līmenī.

Disleksijas atbalsta biedrības mājas lapā vēstīts: «Latvijā specifiskus lasīšanas traucējumus visprecīzāk var noteikt pedagoģiski – analizējot cilvēka noturīgās lasīšanas un rakstīšanas kļūdas. To var izdarīt zinoši skolotāji – latviešu valodas, svešvalodu skolotāji un logopēdi. Diemžēl ir arī daudz logopēdu, kuriem nav ne mazākās izpratnes un zināšanu par lasīšanas traucējumiem – kādi ir to simptomi un kā efektīvi un specifiski strādāt ar skolēnu, kas uzrāda disleksijas riska faktorus.«

Realitātē vecāki, kas saskārušies ar disleksiju, un arī biedrības pārstāvji uzskata, ka palīdzība, ko problēmas risināšanai mūsu valstī iespējams saņemt, ir haotiska un sporādiska. Par labākajiem piemēriem varot uzskatīt gadījumus, kad bērns skolā netiek vajāts un aktīvi atstumts. Pagaidām Latvijā nav metodikas, kā sistemātiski mācīt bērnu ar lasīšanas traucējumiem. Tādējādi pamatots šķiet Evas Birznieces, kura pārstāv disleksijas bērnu atbalsta biedrību «Pro Futuro», apgalvojums, ka «runāt par kvalitatīvu un sistēmisku izglītību cilvēkiem ar disleksiju šobrīd nevaram vispār».

Speciālā vai vispārizglītojošā skola?

Latvijā vecāki formāli var paši izvēlēties, kādā skolā bērnu laist. Disleksijai pašai par sevi vien nav jākļūst par iemeslu, lai bērnam būtu obligāti jāmācās speciālajā skolā. E. Birzniece noraida nepieciešamību bērniem, kuriem konstatēta disleksija, mācīties pēc speciālām programmām: «Kāpēc vienam bērnam, kurš lasa lēnāk, drīkst līdzēt tikai speciāla programma? Šāds bērns varbūt teicami mācās matemātiku un dabaszinātnes, iespējams pat, ka viņš pēc uzvedības un sekmēm ir labākais skolēns savā klasē. Ja cilvēks tikai lasa lēnāk, tas nav iemesls viņu nošķirt un meklēt ko speciālu. Šāda nostāja Latvijā ir pārpratums. Pasaulē līdz pat 20% skolēnu klasēs sastopas ar kaut kādas pakāpes lasīšanas traucējumiem. Tieši tāpēc ir svarīgi, lai katrs pedagogs prot strādāt ar bērniem. Tā nedrīkst būt izvēle – ar 20–30% skolēnu savā klasē skolotājs izvēlas nestrādāt.«

Arī Valsts izglītības satura centra (VISC) Speciālās izglītības nodaļas vadītāja Mudīte Reigase piekrīt, ka bērni var mācīties parastajās skolās, saņemot personāla atbalstu: «Skolēniem ar disleksiju vajadzētu mācīties parastās skolās, bet jāapzinās, ka viņiem nepieciešams atbalsts gan stundās, gan ārpus tām. Šiem bērniem ir jāsaņem palīdzība, lai neatpaliktu, nekļūtu stresaini un vēlāk nebūtu jāpaliek uz otru gadu. Ja skolotājs ignorē bērna nepieciešamību pēc īpašas uzmanības, viņš savā veidā nolemj skolēnu nesekmībai. Darbā ir jāiesaista arī logopēds, speciālais pedagogs un vecāki.» M. Reigase uzskata, ka vienlaikus vecākiem ir jāapzinās, ka lielās klasēs bērnam ir mazāk cerību uz individuālu pieeju: «Laižot bērnu skolā, kurā sākumskolas vienā klasē mācās pat 32 bērni, jāsaprot, ka bērns šādā skolā ikdienā nesaņems tādu uzmanību, kāda būtu, ja klasē skolēnu būtu mazāk. Vienam skolotājam pārraudzīt 32 sākumskolas vecuma bērnus ir milzīgs darbs un nervu sasprindzinājums. Tāpēc uzskatu, ka bērniem ar īpašākām vajadzībām būtu vēlams mācīties mazākās klasēs. Vecākiem ir jādomā, kāds risinājums ir labākais bērnam.«

Speciālo skolu noderīgumu un individuālo attieksmi pret ikvienu skolēnu, kas nepieciešama disleksijas gadījumā, akcentē Irīda Jansone, Rīgas speciālās pamatskolas – attīstības centra direktore: «Mūsu skolā mācās dažādi bērni, un mums ir iespējas ar viņiem darboties. Bērni apmeklē logopēdu, dodas uz konsultācijām, notiek individuālais darbs ar katru, ko nevar nodrošināt vispārizglītojošās skolas. Skaidrs, ka ar šādiem bērniem ir jāstrādā daudz, tāpēc neatstumjam nevienu. Vispārizglītojošās skolās klasē ir līdz 30 bērniem – tur nav iespējams nodrošināt individuālu pieeju. Speciālajās skolās bērnu skaits klasē ir mazāks.» I. Jansone uzskata, ka nereti vecāku izvēle laist bērnu speciālā skolā ir labākais iespējamais risinājums: «Bērns šeit atrodas starp citiem bērniem, kuriem arī ir problēmas, līdz ar to nenotiek atstumšana. Man jājautā, kas vecākiem ir svarīgāk? Laist bērnu skolā, kurā viņš nejūtas labi, vai tādā, kur viņš tiks saprasts?"

Aptaujājot pāris vispārizglītojošo Rīgas skolu pārstāvju, var secināt, ka skolu direktori un tādējādi arī pedagogi ir informēti par disleksiju. Tiesa, lielai daļai skolu lielākais traucēklis darbā ar skolēniem, kuriem ir disleksija, ir nepietiekamais atbalsta personāls. Statistikas dati ir samērā bēdīgi – Latvijā ir 846 skolas, un 334 no tām ir psihologs, 339 – logopēds un 121 – speciālais pedagogs. 2009./2010. mācību gadā atbalsta personāla bija uz pusi mazāk nekā iepriekšējā gadā, jo ticis samazināts finansējums skolu administrācijām. Ir gan labi, gan ne tik labi skolu darbības piemēri. Astrīda Račkovska, Rīgas Ziepniekkalna sākumskolas direktore, atklāj, ka viņas skolā ir viss nepieciešamais atbalsta personāls (logopēds, speciālais pedagogs) un arī šķietami nepieciešamā attieksme: «Iespēju robežās ar katru bērnu darbojamies individuāli. Apzināmies, ka skolotājiem ir jāsadarbojas. Ja skolotāji zina par problēmu, viņi ir saprotoši, ļauj bērnam uzdevumu pildīt ilgāk. Šādiem bērniem nav zems intelekts, taču vislabākos rezultātus iespējams sasniegt, vien labi sadarbojoties skolai un ģimenei.«

Interesējāmies par bērnu ar disleksiju skološanu lauku skolā – Brenguļu sākumskolā. Saruna ar direktori Sandru Kaufmani patīkami pārsteidza – kaut arī šai skolai ir ierobežots finansējums, risinājumi tiek meklēti, izmantojot esošos resursus: «Logopēds mūsu skolā strādā tikai vienu reizi nedēļā, jo vairāk nespējam apmaksāt. Paralēli gan skolotāji ar bērniem, kuriem ir lasīšanas grūtības, strādā individuāli. Lai arī skolā nav speciālā pedagoga, labprāt pieņemam dažādus bērnus, arī ar īpašām vajadzībām, un ļaujam viņiem darboties. Mūsu skola ir maza – vien 32 skolēni. Daži skolēni brauc pie mums no tuvākajām pilsētām un novadiem, jo bērniem šādā mazā skolā, mazās klasēs mācīties ir vieglāk. Pieeja ir individuālāka. Iespēju robežās mēģinām piesaistīt arī palīgpersonālu, piemēram, tagad piesaistījām sievieti ar pedagoģisko izglītību, kura pieteikusies tā dēvētajai simtlatnieku programmai un ir gatava palīdzēt strādāt ar bērniem. Ceru, ka situācija nākotnē uzlabosies un varēsim lūgt lielāku atbalstu no pašvaldības un valsts palīgskolotāju algošanai.«

Kas atbildīgs? Skola vai vecāki?

Disleksija parasti tiek diagnosticēta pirmajās klasēs, kad bērns aktīvi mācās lasīt. Tieši tad arī jādomā, kā tālāk rīkoties un palīdzēt bērnam mācīties iespējami labi. E. Birzniece apgalvo, ka vecākiem galvenais sākotnēji ir saprast, ka tā ir problēma. Ir jāraugās uz to ilgtermiņā, meklējot palīdzību skolā. «Uzsvaram ir jābūt uz skolu. Vecākiem ir jāpanāk, lai viņu bērns tiktu labi apmācīts, lai skolotāji informētu par viņa prasmēm un progresu. Skolotāji ir kvalificēti darbinieki, kuriem, salīdzinot ar vecākiem, ir pieejami lielāki resursi, vairāk zināšanu, kur prasīt padomu. Vecāki var atbalstīt bērnu, lasīt ar viņu kopā, bet nevar prasīt, lai vecāki dara to, ko atsakās paveikt skola ar visu savu kompetenci un pieeju resursiem. Vecāki nav profesionāli pedagogi. Arī saslimstot taču bērnu vedam pie ārsta, nevis ārstējam pašu spēkiem vien. Iemācīt lasīt vai iemācīt labāk lasīt var tikai skola. Mums katram ir jādara savs darbs. Un skolotāja darbs ir mācīt bērnus, pirmkārt jau akadēmiskās pamatprasmes – lasīt un rakstīt,» saka E. Birzniece. Tāpat skolotājiem ir jāatceras, ka lasīšana ietekmē darbību arī citās stundās, tāpēc katram bērnam, kurš prasme lasīt ir sliktāka par vidējo vecuma normu, būtu jāizveido individuālais plāns, un administrācijai jākoordinē tā izpilde. E. Birzniece uzskata, ka pašreiz logopēda darbs un zināšanas par bērnu neiziet ārpus viņa darba kabineta un neuzlabo bērna kopējo izglītības kvalitāti.

M. Reigase aizstāv arī skolotājus: «Aicinu vecākus mēģināt dibināt konstruktīvu dialogu ar skolu. Ir vecāki, kuri pilnīgi neieklausās tajā, ko saka skola. Un otrādi. Ir gadījumi, kad vecāki jau pēc mēneša mācīšanās nāk un prasa skolotājiem rezultātu, taču šī ir problēma, ko jārisina ilgākā laika periodā. Jebkurā situācijā var rast risinājumu, ja runājam bez uzstādījumiem un prasībām, bet mēģinot kopā meklēt labākos variantus. Situācijas ļoti reti ir viennozīmīgas, tāpēc attieksme ir jāmaina visiem.«

Kārtējā naudas problēma

Darbs ar disleksijas bērniem ir ilgs, vajadzīga pacietība, kvalitatīva apmācība jebkurā stundā, dažkārt arī atbalsta personāls, kurš diemžēl ir ne visās skolās. Tādēļ ir kārtējā problēma mūsu valstī, kura nav atrisināta galvenokārt finansējuma trūkuma dēļ. M. Reigase atzīst: «Salīdzinot ar pagājušo mācību gadu, algojamā atbalsta personāla skaits ir ļoti samazinājies. Speciālās Izglītības programmās bērniem parastajās klasēs finansējumam piemēro koeficientu 1,47, kā to nosaka Ministru kabineta noteikumi. Ir daudzi novadi, kuros skolēniem nav pieejams nekas no atbalsta personāla. Ministrija ir apņēmusies mainīt finansējuma nosacījumus, cerams, ka tas notiks drīz. Pedagogu atalgojuma fonds ir samazināts. Mums ir valstiskā līmenī jāsaprot, ka tā tiek taupīts kaut kas, kur līdzekļus būs jātērē vēlāk, piemēram, paliekot bērnam klasē uz otru gadu. Man ir arī labie piemēri – skolas, kuras daudz dara arī bez finansējuma, un ir arī tādas, kuras nedara neko, par ko tām netiek samaksāts.«

E. Birzniece savukārt uzskata, ka ir neizprotams naudas sadalījums: «Pie mums ir bezatbildības sistēma, jo ministrija patiesībā atbildību neuzņemas. Latvijā mēs piekaram birkas, nevis sniedzam vajadzīgo palīdzību. Ministrija starptautiskām organizācijām un dažādu ES projektu ziņojumos raksta, ka palīdz katram bērnam, taču reāli tā nenotiek, un Latvijā ir bērni, kuri nesaņem nekādu valsts atbalstu. Valsts finansējums ļoti tiek koncentrēts speciālajās skolās, kurās mācās tikai aptuveni 4% skolēnu. Parastās skolas bērniem ar specifiskām vajadzībām no valsts nesaņem pat konstruktīvas konsultācijas. Arī Eiropas Savienības struktūrfondi dod finansējumu dažādām aktivitātēm, tās ir lielas summas, taču bērnu līmenī pakalpojums netiek nodrošināts. Maksāt ierēdņiem un skolotājiem vēl nenozīmē, ka no tā iegūst arī bērns. Tāda ir Latvijas situācija. Pasaulē palīdzība ir skolas līmenī – ja kāda no pusēm (skolotājs, bērns, vecāki) saskata problēmu, tiek meklēti risinājumi, un par to nodrošināšanu vienādi ir atbildīga katra skola, nevis tikai tās, kas ir izskaitļojušas, ka tām par savu pamatfunkciju veikšanu gana samaksāts.«

Ieteikumi vecākiem

Saskaroties ar disleksiju, pirmā reakcija visbiežāk ir apjukums un neizpratne, kā rīkoties tālāk. Speciālisti aicina tēmu risināt, sākot sarunas ar skolas pārstāvjiem, ar tās vadību. Ja skolā izmaiņas tomēr netiek panāktas, vecāki var vērsties pašvaldībā vai Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM). Sūdzības var iesniegt IZM Valsts izglītības satura centra Speciālās izglītības nodaļā. Tās vadītāja atzīst: «Kad no skolām tiek pieprasīta oficiāla informācija, jautājumi tiek sākti risināt citādi. Arī šobrīd pie mums izskatīšanā ir divi gadījumi, ievācam informāciju no skolām. Konkrētu sūdzību gan pēdējos gados ir bijis ļoti maz. Mēs no šejienes nevaram problēmu atrisināt pilnībā, bet varam dot konkrētus ieteikumus abām pusēm, kā sadarboties un rast labākos rezultātus.«

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu