Kopā ar savu audzināmo klasi agrā rīta stundā devos ekskursijā. Bija rudens, līņāja, tomēr audzināmajiem garastāvoklis priecīgs, jo ne jau katru dienu visi kopā dodas brīvsolī. Nebijām braukuši ne pusstundu, kad šoferis strauji piebremzēja autobusu.
Stāstu konkurss: Roka ar sārti nolakotiem nagiem... Skolotāja
Labajā pusē skatam atklājās stāva nogāze, un lejā skaidri saskatāms auto, kura tālāku ripošanu bija atturējis kāds koks. Lejā pie auto rosījās cilvēki– citi autobraucēji. Ne ātros, ne policiju vēl nemanīja. Tātad avārija bija notikusi samērā nesen.
Skatiens kā piekalts palika pie zemē uz asfalta guloša, nu jau ar brezentu pārsegta ķermeņa. Lija lietus. No brezenta bija redzama slaida, balta roka ar sārti nolakotiem nagiem.
Autobusā valdīja kapa klusums. Nebija ne šausmināšanās, ne komentāru Pārāk smags bija šis mirklis, lai kāds spētu ko bilst.
Ir pagājuši gandrīz 10 gadi, bet man joprojām acu priekšā šī baltā, slaidā roka ar sārti nolakotajiem nagiem.
Kāds varbūt teiks, ka tas bija liktenis. Cits paraustīs plecus un sacīs: «Ko meklē, to atrod...» Bet es domāšu par to, cik ļoti liela atbildība ir jāuzņemas tam autobraucējam, kurš savā mašīnā ir uzņēmis līdzbraucējus. Arī stopētājus...