«The Guardian» izvērš diskusiju par Staļina un Hitlera represiju līdzvērtību

Diskusija aizsākusies ar britu žurnālista Džonatana Frīdlenda rakstu viedokļu slejā, kas tapis, uzturoties Viļņā, un pēc Lietuvas Okupācijas muzeja apmeklēšanas.

Frīdlends savā rakstā kritizē Baltijas valstīs valdošo Staļina un Hitlera noziegumu smagumu apmēra pielīdzināšanu, ko viņš dēvē par «dubulta genocīda» argumentu un noraida.

«Šī simetrija ir nepareiza. Neviens nevar piekrist, ka tie, kas tika «arestēti, pratināti un ieslodzīti» - citējot Viļņas muzeju - piedzīvoja tādu pašu likteni kā ebreji, kuri tika nogalināti, neskatoties uz muzeja centieniem tos pielīdzināt zem viena termina «zaudējumi». Padomju gadu represijas bija briesmīgas, bet tas nebija genocīds. Tikt arestētam nav tas pats, kas tikt nošautam bedrē,» raksta Frīdlends.

Frīdlenda komentārs izraisījis britu žurnālista un konservatīvo deputāta Daniela Hannana atbildi, kurš savu rakstu «The Guardian» uzrakstījis, atrodoties Rīgā un pēc Latvijas Okupācijas muzeja apmeklējuma.

«[Latvijas] muzeja ekspozīcija arī norāda uz «dubulto genocīdu», kaut arī šis termins netiek lietots. Aiz stikla paneļiem atrodas šausminoši priekšmeti, kurus aiz sevis atstājuši gan nacistu, gan padomju upuri. Starp tiem ir artefakti, kurus izgatavojuši gulaga ieslodzītie. Šeit ir zīmīte, kuru steigā uzrakstījusi kāda māte saviem bērniem, kad viņu aizveda NKVD, lai nekad neatgrieztos. Pārliecināta, ka notikusi kāda birokrātiska kļūda, viņa saviem bērniem piesaka atcerēties aplaistīt puķes istabā. Un, protams, šeit ir nacistu grautiņu šausminoši attēli ar atklātu skaidrojumu, ka vietējie iedzīvotāji piedalījās savu ebreju kaimiņu vajāšanā,» raksta Hannans.

Viņš norāda, ka Latvijas ebreji cieta no abiem okupācijas spēkiem.

«1939.gadā aptuveni 5% no Latvijas iedzīvotājiem bija ebreji, bet no Sarkanās Armijas upuriem desmit procenti bija ebreji. Kāpēc? Tāpēc, ka Latvijas ebreji kopumā bija labāk izglītoti un turīgāki par saviem kaimiņiem, kas viņus padarīja par čekas galvenajiem mērķiem, padomju varai cenšoties iznīcināt kapitālistus, intelektuāļus un citus potenciālos pretpadomju elementus,» raksta žurnālists.

«Tas rada svarīgu morālo jautājumu. Vai cilvēku klasifikācija pēc ienākumiem vai izglītības ir daudz attaisnojamāka par viņu klasifikāciju pēc rases vai reliģijas? Gan nacisti, gan padomju vara nogalināja cilvēkus, vadoties pēc viņu kategorijas, nevis pēc individualitātes. Nevienā gadījumā cilvēku nevainība nebija viņu aizstāvība. Abu ideoloģiju pamatā bija viens un tas pats: lai arī ko tu būtu vai nebūtu izdarījis, tu vari atrasties nāvinieku sarakstā. Es nespēju saskatīt, kā viena šādas kategorizācijas forma atšķiras no otras,» raksta autors.

Attiecībā uz Frīdlenda galveno argumentu, ka deportācijas nevar uzskatīt par tikpat lielu ļaunumu kā slepkavības, Hannans raksta: «Gids, kurš man izrādīja Rīgas muzeju un kurš acīmredzami bija kreisi noskaņots vīrietis, man kaut ko sacīja, kas mani patiesi šokēja: izdzīvošanas iespējas padomju gulagos Otrā pasaules kara laikā bija pat mazākas nekā nacistu koncentrācijas nometnēs. Kaut arī formāli gulagu mērķis nebija cilvēku nogalināšana, tāds bija to praktiskais rezultāts, un to visi saprata. Līdz Staļina nāvei 1953.gadā šajās nometnēs nomira aptuveni 1,6 miljoni cilvēku. No tiem, kas atgriezās, reti kurš atguva savu fizisko vai garīgo veselību.»

«Kad Sarkanā Armija 1940.gadā okupēja Baltijas valstis, padomju vara deportēja vai nogalināja 130 000 vīriešu, sieviešu un bērnu. Nacistu okupācijas laikā no 1941. līdz 1944.gadam no Baltijas tika izvesti vai nogalināti vēl 300 000 cilvēku, pārsvarā ebreji un pārsvarā Lietuvā. Kad padomju vara 1944.gadā atgriezās, viņi nākamās desmitgades laikā represijas vērsa pret vēl 400 000 cilvēku, galvenokārt kulakiem. Kopumā Baltijas valstis zaudēja aptuveni 10% savas populācijas. Līdz ar to var saprast, kāpēc cilvēki šo periodu atceras kā vienas vienīgas ciešanas.»

Frīdlends savā komentārā arī sūrojas, ka padomju varas upurus Baltijas valstīs piemin daudz cītīgāk nekā nacistu upurus, vienlaikus gan atzīstot acīmredzamo izskaidrojumu - vairums Baltijas valstu iedzīvotāju padomju represijas piedzīvojuši paši personīgi, savukārt nacistu okupāciju atceras tikai atsevišķi sirmgalvji.

Hannans arī norāda uz cita autora, leiboristu deputāta Denisa Makšeina, iepriekš rakstītu komentāru laikrakstā «The Guardian».

«Šeit notiek dziļāks labējais revizionisms. Staļina noziegumu pielīdzināšanu ebreju iznīcināšanai veic tie, kas vēlas banalizēt vai relativizēt holokaustu un mazināt tā vēsturisko nozīmīgumu, lai padarītu to par vienkāršu kara masu slepkavību piemēru. Tiek piesaukts Staļina izraisītais bads trīsdesmitajos gados vai viņa deportācijas četrdesmitajos gados, labējiem cenšoties radīt pašiem savu morālo vienlīdzību starp nacismu un komunismu,» savā komentārā rakstīja Makšeins.

Hannans šos komentārus vērtē kā ārkārtīgi aizskarošus, jo tie apgalvo, ka «tie, kas norāda uz komunisma noziegumiem, slepeni cenšas mazināt holokausta nozīmi».

«Viņš nepieļauj iespēju, ka kāds varētu par ļaunumu uzskatīt gan hitlerismu, gan staļinismu, vai arī, ka kāds varētu saskatīt, cik daudz šiem abiem vīriem bija kopīga. Es domāju, ka cilvēkam nebūt nav jābūt konservatīvam, lai izjustu vienlīdzīgu riebumu pret divām sistēmām, kas sistemātisku civiliedzīvotāju likvidāciju attaisno ar perversu doktrīnu ieviešanu,» raksta Hannans.

«Bet šeit ir vēl viena lieta. Ārpus valstīm, kuras okupēja Sarkanā Armija, reti kad var sastapties ar šādu [Staļina un Hitlera] pielīdzināšanu. Kaut arī nacisms un tā monstrozitāte ir labi saprasti, attiecībā uz komunismu ir jūtams uzskats, ka tā pamatdoma bija laba, kaut arī viss beidzās slikti. Vismaigākā [komunisma] pielīdzināšana fašismam liedz politiķim amatu, taču tie, kas aktīvi atbalstīja Padomju Savienību, ir nonākuši ministru krēslos un Eiropas Komisijā. Krekla ar Če Gevaras attēlu valkāšana netiek vērtēta tāpat kā Ādolfa Hitlera krekls, bet vajadzētu būt otrādi.»

«Abas zvērības ir unikālas katra savā briesmīgajā veidā. Nacisma holokausts vajā mūs labu iemeslu dēļ. Laimīgā kārtā neviens, izņemot dažus nesaprātīgus margināļus, nenoliedz nacisma dabu. Taču tā nav attiecībā uz padomju tirāniju,» norāda Hannans.

«Pat tagad Krievija atsakās atzīt, ka Baltijas valstu aneksija bija iebrukums. 47% Krievijas iedzīvotāju Staļinu vērtē pozitīvi. Mēģiniet iztēloties, kā mēs reaģētu, ja 47% vāciešu pozitīvi vērtētu Hitleru. Un kamēr fašistu minipartiju visniecīgākās un nenozīmīgās kustības tiek atspoguļotas laikrakstu pirmajās lapās, komunistiskās partijas, kas bez kādiem aizbildinājumiem Aukstā kara laikā atbalstīja padomju līniju, tagad ir pieņemama daudzu likumdevēju sapulču daļa. Nacisma genocīda apmēru noliegšana vairākās valstīs ir kriminālnoziegums, bet ar savu idiotisko Če T-kreklu signalizēt, ka tu atbalsti dažu olu pārsišanu, lai pagatavotu omleti [atsauce uz Ļeņina argumentu, attaisnojot tūkstošiem Krievijas iedzīvotāju nāvi, ceļot komunistisku valsti], ir radikāls šiks. Tā ir gan patiesi satraucoša asimetrija,» raksta Hannans.