Vēl viens PS mediķis gatavs atteikt ārstēšanu «krievu šovinistiem»

«Ja pie manis atnāks pacients, kuram uz ķermeņa būs tetovējums CCCP, es viņu neārstēšu. Tāpat kā tad, ja pie manis ieradīsies slimnieks un teiks: «Govoriķe po ruski.» Es palūgšu viņu vērsties pie cita ārsta,» «Latvijas Avīzei» teicis Vidiņš, «man ir pilnīgi skaidrs, ka krievu šovinistam es ārstēšanu atteiktu, izņemot gadījumus, kad ir nepieciešama steidzīga operācija. Ja tad nepalīdzēs, draud kriminālatbildība».

 «Manā praksē bija kāds notikums, kad slimnieci, kurai bija iestājusies akūta psihoze un kura tajā brīdī izgāza milzīgu naidu pret latviešiem, kas bija ieaudzināts vidē, kur viņa dzīvoja, aizsūtīju uz Daugavpils psihiatrisko slimnīcu. Ja šī slimniece atkal nāktu pie manis, zinu, ka viņai atteikšu. Jūtot izteiktu psiholoģisko nesaderību, man ir tiesības nosūtīt slimnieku pie cita kolēģa. Vai kāds ir parēķinājis, cik daudz ir to latviešu pacientu, kuriem jāiet pie tādiem krievu ārstiem, kas pilnībā nepārvalda valsts valodu un tāpēc nespēj iedziļināties slimnieku veselības problēmās? Vai tā nav latviešu cilvēku diskriminācija?» sacījis Vidiņš.

Kā ziņots, ārzemju latvietis, ārsts Aivars Slucis bija izteicis viedokli, ka viņš kā mediķis nevarētu Latvijā vienādi ārstēt latviešus un krievus, tāpēc viņš tika izslēgts no PS.

Savukārt Vācijā diskusijas izraisījis gadījums, kad kāds ebreju tautības ārsts atstājis operāciju zāli, pamanot uz pacienta rokas tetovējumu ar nacistu zīmi - ārsts pateicis slimnieka sievai, ka viņš neturpinās operāciju, jo tas esot pretrunā ar viņa sirdsapziņu. Operāciju pabeidzis cits mediķis.

Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, medicīnas zinātņu doktors, Stradiņa slimnīcas Latvijas Transplantācijas centra vadītājs Rafails Rozentāls uzskata, ka nav pieņemami tas, kas noticis Vācijā, un viņam esot grūti noticēt, ka kaut kas tāds vispār ir iespējams. «Var gadīties, ka katrā valstī ir idioti, bet tas nav pieņemami, ka ārstēšana tiek pārtraukta pusratā. Ārstiem ir jāpilda savs amats. Es uzskatu, ka ne tautība, ne iepriekšējās darīšanas nevar būt šķērslis, lai slimniekam sniegtu palīdzību. Ārstam jāstāv pāri vēsturiskajām šausmām un traģēdijām. Ja viņš šā iemesla dēļ nespēj ārstēt, lai to pasaka un neķeras slimniekam klāt. Lai to dara kāds cits kolēģis! Tiesa, to gan vajadzētu nokārtot bez nevajadzīga trokšņa un propagandas. Var taču mierīgi pateikt: ieraugot to simboliku, es jums nespēju ķerties klāt.»

Arī «Bikur Holim» slimnīcas direktore Rašela Šaca uzsvēra, ka ķirurgam emocijām jābūt pēdējā vietā - ja ārsts ir tik emocionāls, ka nevar savaldīties, viņš nevar strādāt par ķirurgu. «No vienas puses, medicīnā ir tik daudz situāciju, kad emocijas var tikt pāri visam, un, ja nespēj tās noturēt, jāmaina profesija. No otras puses, ebreju tauta ir ļoti cietusi Otrā pasaules kara laikā, daudzas ģimenes ir zaudējušas visus savus piederīgos. Tāpēc ir saprotams, ka šiem cilvēkiem ir ļoti liels pārdzīvojums, īpaši, ja vēl sastopas ar cilvēku, kas varētu būt saistīts ar tuvinieku iznīcināšanu. Bet arī tad emocijas ir jākontrolē. Kaut gan cilvēcīgi pie viena galda es ar tādu personu negribētu sēdēt un ielaisties kontaktos. Bet, ja jāizšķiras, vai glābt cilvēka dzīvību vai ne, tad ārstam ir jāglābj jebkura cilvēka dzīvība.»

Sirds ķirurgs Romāns Lācis, vērtējot ebreju tautības ārsta rīcību, norādīja, ka ārsts nav tiesnesis un, ja nu reiz viņš ir izvēlējies šo profesiju, tad jāārstē arī savs ienaidnieks. Te nekāda šķirošana nedrīkst būt ne pēc tautības, ne sociālā stāvokļa, ne arī ideoloģiskajiem uzskatiem un rīcības pagātnē.

Latvijas Transplantācijas centra ārsts Sergejs Truškovs atzina, ka kolēģis Vācijā ir rīkojies noziedzīgi, nepabeidzot slimniekam operāciju, un piebilda, ka medicīna ar gadiem komercializējas, tāpēc nav jābrīnās arī par šādu daudziem nepieņemamu ārsta rīcību.