Algas vietā pieredze, ceļojumi un ballītes

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: CC Licence

Eiropas Brīvprātīgais darbs un citas līdzīgas programmas piedāvā iespēju apceļot pasauli un apgūt jaunas iemaņas vai vienkārši mainīt savu dzīves virzienu, uz gadu pasakot «pauze» Latvijas draugiem, dzīvei un karjerai.

Šodien pēc vājprātīgas darba nedēļas un komandējuma nedēļas nogalē beidzot ap sešiem vakarā izrāvos pie kosmetoloģes un manikīra meistares – pamatlietas, kas nevarēja gaidīt un kuras pašai veikt man vairs nav ne laika, ne spēka, ne iedvesmas. Bet kādreiz bija citādi. Es pilnīgi precīzi atceros laiku, kad iemācījos uzvārīt cukura vasku, jo man mēnesī bija 300 eiro kabatas nauda, bet es dzīvoju dārgā slēpošanas kūrortpilsētiņā Austrijā, tāpēc jāskaita un jārēķina bija visu laiku, toties tas bija viens no iespaidiem un pieredzes bagātākajiem gadiem manā mūžā.

Šajā laikā iepazinu vientulību, kad vairākas dienas neviens nepiezvana un nav ar ko parunāties ārpus darba, jo vietējie ir noslēgti, jauniešu mazajā miestā praktiski nav, es vēl nerunāju vāciski, bet uz mājām zvanīt vienkārši nevarēju atļauties. Nedēļā izlasīju vairākas grāmatas, jo pēc pieciem un darba beigām nebija ko darīt, ārā satumsa pēc sešiem. Pēc pirmo grūto mēnešu pārvarēšanas es iepazinu arī īstu draudzību, pāris lieliskas aizraušanās, vācu valodas apguvi un cilvēkus, kas man tuvi paliks mūžam. Kopš tā laika man vairs nešķiet, ka tas, ka tevi pamet kāds džeks, nozīmē lielāko vientulību uz pasaules, par ko paraudāt ar draudzenēm, iedzerot pa kokteilītim, jo es zinu šī vārda patieso būtību.

Es iepazinu sevi, es sapratu, ka apsolītā zeme var būt jebkur, kur vien tu izvēlies, un vien no tevis pašas ir atkarīgs nākotnes veiksmes stāsts – vainot valsti un pastāvošo iekārtu ir vārgulīgi un gļēvi, jo viegli teikt, ka citur ir labāk, kamēr neesi tur bijis un mēģinājis izsisties. Kad esi to paveicis, atgriežoties mājās, tev pēkšņi ir viss – darbs, draugi un tu pati, tikai ar pavisam citām – plaši atvērtām acīm.

Mans stāsts bija par gadu, ko pavadīju Eiropas Brīvprātīgā Darba programmā jeb EVS (European Voluntary service), un tas noteikti ir bijis tik vērtīgs, ka to varu ieteikt ikvienai, kas vēlas uz brīdi izrauties no ikdienas darba vai mācību rutīnas un saprast, ka dzīvē nav noteikti jāiet pēc kāda noteikta stereotipu plāna: skola, studijas, darbs un ģimene, atvaļinājums divreiz gadā. Mani pēc tik ilga laika par šo programmu iedvesmoja uzrakstīt kādas Cosmo lasītājas jautājumi, tāpēc ar tiem devos pie EK programmas Jaunatne darbībā Eiropas Brīvprātīgā darba projektu koordinatores Maritas Kroičas un katru atbildi papildināju ar praktiskajiem komentāriem no manas un manu EVS laikā iepazīto draugu un kolēģu dzīves.

1. Ja esi ir izvēles priekšā – pieteikties Sarkanā Krusta misijās, braukt uz Āfriku un palīdzēt bērniem, stažēties kādā organizācijā vai pieteikties Eiropas Brīvprātīgā darba programmā, kādus aspektus vajadzētu apsvērt, lai izvēlētos pareizo programmu?

Vispirms noteikti ir jāsaprot, kāda ir motivācija doties brīvprātīgajā darbā, ko es vēlos darīt, kādā jomā un kāpēc. Eiropas Brīvprātīgā darba ietvaros ir iespēja strādāt, papildināt savas zināšanas un darba pieredzi sev interesējošā jomā. Pašam ir iespēja izdomāt un noteikt aktivitātes, kuras vēlies projekta laikā īstenot, nekas netiek uzspiests. Programmas ietvaros Eiropas Brīvprātīgais darbs nebūt nenozīmē tikai sociālās jomas projektus. Iespējams, ka šis faktors jauniešus bieži vien attur no došanās Eiropas Brīvprātīgajā darbā, jo viņi nevēlas darboties sociālā jomā. Jaunieši var īstenot savus projektus arī citās jomās, piemēram, māksla, kultūra, sports, vide, mediji, politika u.c. Svarīgi ir tas, ka iespējams strādāt tādā jomā, kas interesē. Gribu uzsvērt, ka projektu nevajadzētu izvēlēties pēc valsts, bet gan pēc jomas, kura tevi piesaista.

Kā ir patiesībā? Piebilde par projekta veidu, nevis valsti ir vietā, bet to sākumā grūti saprast, jo, piemēram, tik ļoti gribas uz Franciju! Bet Francijā, strādājot rajonā, kurā nejūties droši, un veicot darbu, kas nepatīk, KATRU dienu vismaz pusgada vai gada garumā, tu nebūsi laimīga. Es gribēju kultūras vai mediju projektu un nācās piekāpties ar valsti, taču katrā vietā ir savs īpašais skaistums, un tagad Vīne ir viena no manām mīļākajām pilsētām, jo to iepazinu, pateicoties šim darbam. Projekts savukārt man ļāva attīstīties profesionāli, nevis gadu vienkārši atpūsties, tāpēc droši savu Austrijas pieredzi rakstu CV vēl šodien – ja projekts interesē, tu tam nododies ar lielāku sparu. Sākumā, meklējot projektu, iesaku izvēlēties jomu un pēc tam valsti, kas patīk. Ja būs jāpiekāpjas, dod priekšroku projekta veidam.

2.Kad ir īstais brīdis EVS – pēc skolas, pēc pirmajām studijām, pa vidu...?

Eiropas Brīvprātīgajā darbā var doties gan pēc vidusskolas beigšanas, gan pēc bakalaura vai maģistra grāda iegūšanas, gan arī studiju laikā. Tas ir atkarīgs no katra jaunieša motivācijas un attiecīgās situācijas. Viens var izlemt doties EBD pēc vidusskolas beigšanas, jo nav īsti skaidrs, ko vēlas studēt, bet pēc tam atgriežoties studēt pārbaudīto. Kāds cits var doties EBD pēc studiju beigšanas vai pamainot savu esošo darbu pret kādu jaunu, gūstot pieredzi, zināšanas, attieksmi un atpūšoties no ikdienas rutīnas. Kāds varbūt vienkārši vēlas iepazīt citu valsti, tās kultūru un cilvēku mentalitāti, iegūt jaunus draugus, kā arī iemācīties valodu. Jaunieši, kas pabeiguši augstskolu, var izmantot šo iespēju un censties atrast tādu organizāciju, kurā varētu savas zināšanas lietot praksē un tādējādi gūt darba pieredzi, kuru nereti darba devēji prasa darba tirgū. Bet kāds varbūt vienkārši vēlas izbaudīt kaut ko jaunu un līdz šim nepieredzētu, lai iegūtu zināšanu bagāžu.

Kā ir patiesībā? Tieši tā arī ir – īstais laiks ir tad, kad pati jūti. Es aizbraucu pēc bakalaura studiju beigšanas, lai gan man jau bija tīri labs darbs savā jomā, tomēr zināju, ka vēlāk izrauties būs grūtāk, un ne brīdi nenožēloju. Jo agrāk brauc, jo psiholoģiski vieglāk visu pamest, ir mazākas prasības pret dzīves komfortu. Jo vēlāk, jo apzinātāka ir projekta izvēle un spēja iemācīto izmantot apzinātas nākotnes veidošanā.

3. Vai obligāti ir vajadzīga nosūtītājorganizācija? Kāpēc?

Nosūtītājorganizācija ir noteikti nepieciešama, bez tās projektu nemaz nevar īstenot. Šī organizācija palīdz projekta rakstīšanā, sagatavo to, kā arī palīdz sazināties ar uzņēmējorganizāciju.

4.Kur meklēt nosūtītājorganizācijas, kā izvēlēties īsto?

www.ec.europa.eu/youth/evs/aod/hei_en.cfm

Kā ir patiesībā? Man ar nosūtītājorganizāciju bija formālas attiecības – līgumu parakstīšana, sagatavošanas treniņš, bet svarīgāka par to ir uzņēmējorganizācija ārvalstī, jo caur to kārtosi lietas promesot. Tieši viņi būs tie, no kuriem vajadzēs izkarot ēdiena vietā ēšanas naudu vai apmaksātas transporta biļetes, tāpēc mēģini jau laikus saprast, kas tur pa putniem otrā galā būs priekšā.

5.Kā pastāstīt vecākiem, ka tā nav krāpšana un meitai neatņems ārzemēs pasi un neizprecinās svešiem cilvēkiem? Kā vecākiem un pašam būt drošam par to, kas tur sagaida?

Eiropas Savienības organizācijas, kuras atrodamas elektroniskajā datu bāzē, ir akreditētas, tās ir pārbaudītas un atbilst Eiropas Komisijas prasībām. Pirms brīvprātīgais aizbrauc pildīt projektu, tiek noslēgts aktivitāšu līgums, kurā viss tiek atrunāts, lai brīvprātīgajam neliktu pildīt uzdevumus, kas nav paredzēti viņa projekta ietvaros.

Kā ir patiesībā? Neesmu dzirdējusi par krāpšanas gadījumiem EBD sakarā, taču vecāki var būt piesardzīgi un neatbalstīt tavu izvēli. Te nu saproti pati – pastāvēt uz savu vai palikt vecāku ligzdiņā. Mana mamma sākumā nebija sajūsmā par šo ideju, jo iet prom no darba nešķita pati labākā ideja, turklāt kāda jēga braukt uz Austriju, ja sākumā gribēju uz Franciju. Projekta laikā un pēc tā viņa gan mainīja domas un nebeidza vien slavēt, kā es biju pieaugusi prombūtnes gada laikā, kā mainījusies, kā apguvusi jaunu valodu.

4. Kas nosaka kandidāta atbilstību kādam noteiktam projektam?

Kad jaunietis izvēlas EBD, pirmkārt, viņš pats noteikti spēs izvērtēt, kādas ir viņa prasmes un iemaņas. Ja tavs hobijs un stiprā puse ir sports, bet vājākā mūzika, tad tu visdrīzāk izvēlēsies saistīt savu projektu ar sportu, mazāk ar mūziku. Ja uzņēmējorganizācijai EBD ir nepieciešams cilvēks ar kādām īpašām iemaņām, tad šī organizācija, lasot jaunieša atsūtīto CV un motivācijas vēstuli, izvērtēs, vai šis ir tas jaunietis, kādu viņi meklē, vai viņš varēs veikt pienākumus. To, vai jaunietis ir gatavs doties EBD, parasti izvērtē nosūtītājorganizācija.

Kā ir patiesībā? Izklausās vieglāk, nekā ir. Atrast labu projektu nav viegli – motivācijas vēstule un CV ir labs treniņš, jo reāli labajiem projektiem piesakās simtiem jauniešu no visas Eiropas un ir jāspēj tikt pamanītam. Es izsūtīju kādus 50 pieteikumus, man bija reāli trīs piedāvājumi, no kuriem beigās izvēlējos vienu. AR pirmo neveiksmi nedrīkst mest plinti krūmos. Es darīju tā: interesantākajiem projektiem, uz kuriem vairāk gribējās tikt, rakstīju individuālas motivācijas vēstules, pārējiem – sūtīju vispusējo vēstuli. Beigās aizbraucu uz vienu no interesantākajiem kultūras projektu organizēšanā, un šādu projektu ir krietni mazāk un konkurence ir lielāka nekā, piemēram, darbs bērnudārzā.

5. Ar kādām izmaksām jārēķinās?

Brīvprātīgajam tiek segtas gan uzturēšanās izmaksas, gan ēdināšana, gan apdrošināšana, gan transporta izmaksas. 2011.gadā Eiropas Komisija ir noteikusi, ka 10% no ceļa izmaksām var lūgt segt brīvprātīgajam, taču tas nevar būt obligāts nosacījums vai kritērijs, kāpēc jaunietim tiek liegta iespēja doties EBD. Šos 10% var segt arī pašas organizācijas. Un vēl brīvprātīgajam tiek dota arī kabatas nauda personīgajiem tēriņiem.

Kā ir patiesībā? Izdzīvot var, naudu no vecākiem nevajadzēs, ja pratīsi apieties ar naudu un pareizi plānot izdevumus. Viss atkarīgs, kādi ienākumi un rocība tev ir bijuši līdz šim – jo lielāka, jo grūtāk būs piemēroties jaunajam dzīvesveidam, un ņem vērā, ka, par projekta vietu izvēloties Rietumvalstis, naudiņa noplaks diezgan ātri. Šī ir programma, kurā var tikt, galvenais pateicoties labai motivācijai, jo dalības maksas nav nekādas.

6. Kāpēc tas vispār vajadzīgs tērēt veselu gadu neapmaksātā darbā svešā valstī?

Šis darbs nav apmaksāts, taču arī jaunietim nav jāmaksā ne par ēšanu, ne par dzīvošanu, ne par sabiedrisko transportu uz darbu un atpakaļ uz dzīves vietu, bet toties ir iespēja darboties sev interesējošā jomā, gūt jaunas zināšanas, starptautisku darba pieredzi, kuru šeit Latvijā nebūs iespējams iegūt, dzīvot citā valstī, iemācīties jaunu valodu vai papildināt esošās zināšanas, iepazīt citas valsts kultūru un cilvēkus un pārliecināties, uz ko jaunietis ir spējīgs. EBD jaunietim ļauj saprast, ko viņš īsti vēlas savā nākotnē, tā ir iespēja noskaidrot, vai izvēlētā profesija viņam ir atbilstoša un pieņemama.

Kā ir patiesībā? Jā, šis ir laiks, kas mainīs tavu dzīvi un dos neatkārtojamu pieredzi. Šī darba iespaidā es izvēlējos otro augstskolu, pilnveidoju sevi vēl vienā profesionālajā jomā un esmu ieguvusi būtisku sapratni par cilvēkiem un par to, kā jūtas svešinieks savējo vidū, tāpēc ir daudz vieglāk sastrādāties un atrast kopēju valodu ar visdažādākajiem cilvēkiem.

Eiropas Brīvprātīgā darba programmā var darboties ikviens, kam ir interese un motivācija. Citas Eiropas programmas piedāvā iespējas tikai tiem jauniešiem, kas labi mācās vai ir īpaši apdāvināti un centīgi. Taču programma Jaunatne darbībā ir atvērta ikvienam. Tas nozīmē, ka arī jauniešiem no lauku reģioniem, nelabvēlīgām ģimenēm, riska grupām ir iespēja iesaistīties programmā.

www.volunteeringaustralia.org

Ieteicamā literatūra
Populāro ceļvežu izdevniecības Lonely Planet izdotās grāmatas The Career Break Book strādājošajiem un The Gap Year Book studentiem ar praktiskiem padomiem līdz vissīkākajai detaļai un izvērstu organizāciju un ideju sarakstu, kā pavadīt gadu prom no mājām strādājot, atpūšoties, iepazīstot, ceļojot. Citāts no The Career Break Book: «Patlaban karjeras pauze tavā CV var būt drīzāk pluss nekā mīnuss – tas ir tālu no bezatbildības, tas pierāda, ka tu spēj piecelties un iet. Šī attieksmes maiņa maina veidu, kādā mēs skatāmies uz karjeru un ko no tās sagaidām. Darbs uz mūžu ir pagātnes iezīme, un darbi, kas seko cits citam (ar vidējo ilgumu – seši gadi), vai īstermiņa līgumi kļūst par normu. Ja kādreiz mūsu karjera attīstījās lineāri, tad tagad tas ir zigzags.»

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu