Trešo valstu pilsoņu darbaroku nepieciešamība ir aktuāls jautājums visā Eiropas Savienībā (ES), kur iedzīvotāji noveco, daudzās valstīs atsevišķās nozarēs pašmāju darbaspēka nepietiek, kā arī jārēķinās ar globalizācijas procesu ietekmi. Darbaspēka migrācija no trešās pasaules ir viens no iespējamiem risinājumiem sirmot sākušās Eiropas problēmām. Diskusijas par šo jautājumu nerimst.
Vēlas atsaitēt rokas trešo valstu darbaspēkam
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Lielākoties ES imigrējošo darbaspēku jau tagad veido trešo valstu pilsoņi. Taču ES dalībvalstis darbaspēku sagaida ne tikai ar dalītām jūtām, bet arī ar atšķirīgu tiesisko regulējumu attiecībā uz trešo valstu pilsoņu ieceļošanas un nodarbinātības nosacījumiem, kā arī iebraucēju nelegālās nodarbinātības ierobežošanu.
Prasa līdzvērtīgu algu visiem
Lai vienkāršotu procedūras imigrantiem no trešajām valstīm saņemt ES uzturēšanās un darba atļaujas, kā arī nodrošināt viņiem ar ES pilsoņiem līdzvērtīgas tiesības, 24. martā Eiropas Parlaments (EP) nobalsoja par likumprojektu «Vienota pieteikšanās procedūra uzturēšanās un darba atļaujas izsniegšanai». Direktīva paredz mazināt administratīvos šķēršļus un atvieglot procedūru trešo valstu darba ņēmējiem pieteikties dzīvošanai un darbam ES dalībvalstīs. Saskaņā ar likumprojektu, viņi varēs saņemt darba un uzturēšanās atļaujas, izmantojot vienotu procedūru. Direktīva paredz, ka trešo valstu darba ņēmējiem tiks nodrošinātas līdzīgas tiesības kā ES pilsoņiem attiecībā uz atalgojumu, darba laiku un atvaļinājumu, drošību un veselības aizsardzību darba vietā un sociālajām garantijām. EP deputātu apstiprinātos grozījumus tālāk izskatīs dalībvalstu tieslietu un iekšlietu ministri.
Natālija Mickeviča, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) Eiropas Savienības normatīvo aktu un politikas dokumentu eksperte, atzīst, ka Latvijas arodbiedrībām joprojām nav kopējas nostājas par vienoto atļauju direktīvu. «No vienas puses, mēs kā arodbiedrības ļoti vēlētos redzēt vienotu regulējumu, kas neļautu diskriminēt trešo valstu pilsoņus, kas iebrauc strādāt, un novērstu gadījumus, kad pret viņiem tiek vērsta negatīva valsts politika, atņemot darbinieku tiesības, jo mēs aizsargājam visus darbiniekus, kas strādā Latvijā – kā mūsu pašu, tā ES un arī trešo valstu pilsoņus. Tā kā nav īsti skaidra direktīvas ietekme uz mūsu darba tirgu, kopējās nostājas vēl nav,» skaidro LBAS speciāliste.
Nodarbina nelegāli, atņem pases
N. Mickeviča atzīst, ka šobrīd Latvijā vislabāk aizsargāti ir Latvijas iedzīvotāji un Eiropas Savienības pilsoņi. Darbiniekiem, kas iebrauc no trešajām valstīm, nav pietiekama tiesiska nodrošinājuma. Līdz ar to darba devēji nereti to izmanto, nelegāli nodarbinot darbiniekus no trešās pasaules valstīm, bijuši pat ir gadījumi, kad viņiem tiek atņemtas pases. Valsts Darba inspekcijai nav pietiekamas kapacitātes, lai izvērtētu visus šāda veida gadījumus, norāda N. Mickeviča. Vienotā atļauja paredz, ka trešās pasaules valstu darbinieki pieteiktos pēc visā ES vienotas pieteikuma formas un baudītu vienotas darba tiesības. «Katra valsts varētu noteikt kvotas, cik daudz darbinieku no trešajām valstīm ir nepieciešams. Nav gan īsti skaidrs, kā, piemēram, Latvija pamatos to, cik tieši darbiniekiem atļaut iebraukt. Vai pēc tam, piemēram, Ukraina to neapstrīdēs un neteiks, ka cenšamies ierobežot iebraukšanu? ES līmenī par to vēl ir plašas diskusijas,» skaidro N. Mickeviča. Tas radītu sava veida konkurenci starp ES valstīm, tādēļ vienprātības arī šajā jautājumā pagaidām nav. Eiropas Arodbiedrību konfederācija šim priekšlikuma jau izteikusi asu kritiku.
Līdzsvaru meklējot
«Līdz šim katra valsts pati ir meklējusi labāko variantu,» norāda N. Mickeviča, piebilstot, ka viņas personīgais viedoklis ir, ka dalībvalstis pašas labāk redz situāciju, taču ar piebildi, ka visas dalībvalstis ietu godīgu ceļu un aizsargātu arī darbiniekus no trešajām valstīm. «Ja balanss tiktu atrasts, risinājums būtu rokā,» bilst. N. Mickeviča.
«Mana intuīcija saka – diskusijas turpināsies vēl ilgi. Dažas Eiropas līmeņa arodbiedrības lobē šo priekšlikumu atsaukšanu, tāpēc nav garantijas, ka visas dalībvalstis direktīvas par trešo valstu darbaspēku pieņems. Direktīva par vienotajām atļaujām tiek kritizēta visasāk,» norāda N. Mickeviča. Piemēram, Lielbritānija, Īrija un Dānija jau nolēmušas izmantot tiesības nepiedalīsies direktīvas pieņemšanā. N. Mickeviča piebilst, ka labākā situācijā ir augsti kvalificēto darbinieku tiesības, kuras jau tiekot regulētas.
«Notiek pamatotas diskusijas, ka migrējošais darbaspēks mums būs vajadzīgs, taču politiski šis jautājums mūsu valstī apspriests netiek. Latvija noteikti saskarsies ar šo jautājumu. Tad atklāsies, kas attiecīgajā brīdī mums būs izdevīgi, vērtējot demogrāfiski, un risinājumu vajadzēs,» rezumē N. Mickeviča.