Mums jāstrādā gudri, ne smagi

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Evija Trifonova/LETA

Latvija pēdējos 20 gados ir piedzīvojusi gan tautsaimniecības pārstrukturēšanu, kad no padomju plānveida ekonomikas ielauzāmies tirgus ekonomikā, gan dažādas  lielākas vai mazākas krīzes, kas sev līdzi nesa bezdarbu, bet arī jaunas attīstības iespējas. Tāpat esam piedzīvojuši lēcienveidīgu ekonomikas uzrāvienu un tagad – smagu un diezgan dziļu krīzi, no kuras meklējam izeju. Diemžēl pagaidām – par spīti politiķu cerīgajām runām – būtiski attīstības ceļi nav saskatāmi, tomēr nevar arī teikt, ka nekas netiek darīts, lai valsts ekonomiku atkal uzliktu uz pareizajām sliedēm. Kāpēc Latvija tik smagi pārcieš šo pasaules krīzi, un kādi tam ir iemesli? Vai un kad mēs spēsim atkal uzelpot un teikt – ir kļuvis daudz vieglāk strādāt un dzīvot? To žurnāla Bilance galvenais redaktors vaicā Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektorei Elīnai Eglei.

Nespējam domāt ilgtermiņā

- Pagājuši jau vairāk nekā 20 gadu kopš neatkarības atjaunošanas. Toreiz lielie stratēģiskie mērķi bija virzība uz Eiropas Savienību (ES) un NATO. Tomēr, atskatoties kopumā uz aizvadītajiem gadiem, rodas jautājums – vai vispār ir bijuši lieli stratēģiski mērķi, ko gribam sasniegt valsts ekonomikas un attīstības jomā?
- Īstermiņa grūtības varam risināt tikai tad, ja ir ilgtermiņa redzējums. Ja ilgtermiņā nosprausti skaidri mērķi, uzdevumi. Latvijā lielākā problēma ir tā, ka esam tik ļoti koncentrējušies uz šodienu, ka nespējam paskatīties uz ārpusi. Un līdz ar to ir otra problēma –neesam gatavi sēt sēklu. Ja iedēstām kādu mazu stādiņu, visu laiku to rušinām un skatāmies – vai tur kaut kas būs apakšā vai ne. Un, ja nebūs, tad mēsvēl pakritizējam. Ir jāinvestē ilgtermiņā – un tā ir ārkārtīgi svarīga lieta Latvijā, kas pašlaik nenotiek. Es bieži saku:  mēs, mums, bet ar to nedomāju ne LDDK, ne biznesa sabiedrību, ko pārstāvu. Vienmēr ar to esmu domājusi mūs kā Latvijas valsti kopumā. Šodien notiks kārtējā Reformu vadības grupas sanāksme, kurā apspriedīsim, kā turpmāk tiks īstenotas reformas. Patlaban ir noteikti 15 dažādi virzieni, kuros šīs reformas tiks veiktas. Taču pēc pieredzes, kas man ir bijusi, strādājot mazos un lielos uzņēmumos, vienmēr bijuši centieni tos sakārtot, vienoties par procesiem un rezultātiem, par resursiem, ko iesaista konkrētu rezultātu sasniegšanai. Pašlaik ir ļoti grūti sistematizēt, ja nav stratēģiskā mērķa un redzējuma. Vienā ministrijā notiek darbs pie nacionālā reformu plāna, otrā ministrijā — pie jaunās finanšu perspektīvas ES, trešajā ministrijā strādā  pie jaunā nacionālās attīstības plāna, ceturtajā runājam par konverģences un kohēzijas programmu un tā tālāk. Visu šo ministriju darbinieki, manuprāt, dzīvo stratēģiskā uzstādījuma trūkumā. Un gan Nacionālā attīstības padome, gan Ministru kabinets (MK) ir Saeimā iesnieguši vidēja termiņa stratēģiskās attīstības plānu – viens dokuments, kurā ir ļoti skaidri kontroles indikatori. Katra lieta, ko mēs darām, būtu jāsalīdzina ar šiem indikatoriem. Vai, piemēram, samazinot budžetu subsidētajām vai valsts finansētajām studiju vietām, mēs šo indikatoru sasniegsim vai nesasniegsim. Taču šāda salīdzinājuma nav. Ja mēs valstiski neesam gatavi vienoties, vai gribam būt Baltijas centrs – energoinfrastruktūras, pakalpojumu vai inovāciju jomā - vai būt saistīti ar  Skandināviju, Baltiju vai gribam gūt atdevi no ģeopolitiskā izvietojuma  starp Austrumiem un Rietumiem, ja mēs nespējam pateikt – kas mēs kā nācija gribam būt, kas ir mūsu stiprās pozīcijas, ko gribam nostiprināt, tad, protams, uz kādu noteiktu laiku, kamēr nespējam vienoties, alternatīva būtu risināt vidējā termiņa uzdevumus, kas ir noteikti Vidēja termiņa stratēģijā, izmantojot modernākās, labākās vadības metodes un sistēmas, kas ir pieejamas publiskajā un privātajā sektorā, jo abi sektori ir ļoti daudz ko aizguvuši tieši pārvaldības jomā. Līdz ar to ar noteiktāmmenedžmenta metodēm var visus svarīgos jautājumus risināt. Bet, ja mēs pat to neesam gatavi darīt – neesam gatavi vienoties par šiem indikatoriem, kas jāsasniedz, un līdz ar to neesam gatavi sistematizēt procesus un vienoties par līderiem, kuri par attiecīgajiem procesiem atbild, un kādus resursus iesaistām, lai sasniegtu definētos rezultātus, tad arī LDDK ir jāatzīst, ka tā iznieko savus resursus, iesaistoties neveiksmīgos valdības projektos, tas rada vislielāko neizpratni biedru vidū – kā var ignorēt tik ievērojamu biznesa spēku, lauvas tiesu valsts budžeta ieņēmumos.  Ja esi slikts hokeists, tad neej uz hokeja laukuma, bet vispirms trenējies. Mēs sevi bieži salīdzinām ar Igauniju. Kāpēc Igaunija šodien ir tāda, kāda tā ir? Tāpēc, ka viņi jau sen definēja – mēs esam ziemeļvalsts. Mēs par viņiem smējāmies, dēvējām par ambicioziem, taču tajā pašā laikā ne Lietuva, ne Latvija nav spējušas definēt savus mērķus un vietu, ko grib ieņemt. Un līdz ar to arī esam tur, kur esam. Ja neesam spējīgi pateikt, kas mēs gribam būt kā nācija – kādu lomu uz šīs mazās planētas gribam iegūt, tad vismaz vienojamies, kā pabarosim cilvēkus, kas šeit dzīvo, kā ļausim uzņēmējiem nodarboties ar biznesu, – un tad arī vienojamies par attiecīgajiem procesiem. Taču šodien Latvijānav līderisma un trūkst vadības kompetences..

- Arī es sevišķi pēdējos gados esmu uzskatījis, ka Latvijas problēma ir spēcīgu, gudru un uz ilgtermiņa vērtībām tendētu līderu trūkums. Nesen kāds kreisā spārna politiķis ļoti precīzi definēja – mums trūkst Kārļa Ulmaņa kaluma cilvēka. Vai jums nerodas sajūta, ka Latvija «mīcās uz vietas» tāpēc, ka ir tikai šādi vidēja termiņa plāni un neesam spējuši definēt, ko īsti gribam sasniegt. Bet visa pamatā ir problēmas ar spēcīgu līderu atrašanu valsts sektoram, jo privātajā sektorā līderi ir atrodami, taču viņi pārsvarā izvairās iesaistīties politikā. Un tomēr – vai pastāv risks, ka bez izteikta valsts līdera, kuram ir redzējums un spēja iedvesmot sabiedrību, mēs vēl 20 gadus nespēsim pateikt, kur gribam nokļūt?
- Mēs visi  gribam, lai cilvēkiem būtu darbs  ar pienācīgu atalgojumu, lai būtu valsts atbalsts cilvēkiem, kuri savas darba gaitas ir pabeiguši, lai mūsu bērniem būtu iespēja mācīties labās skolās. Manuprāt, šajā jautājumā latvju tautai nekādu domstarpību nav.

- Protams, mēs gribam labi dzīvot, bet…
- Ja mēs gribam būt pārtikusi Eiropas vidējam dzīves līmenim pietuvināta valsts, tad  ir jāizprot, no kā sastāv šī labklājība un kas ir garanti, lai būtu izaugsme. Un stratēģiskajā vidēja termiņa dokumentā jāieraksta, ko gribam sasniegt. Bet, pirmkārt,ja esam ierakstījuši, bet tam nav paredzēts budžets, tas dzīvo atrautā pasaulē. Otrkārt, lietas, kuras ikdienā darām, netiek saskaņotas un koordinētas ar to, ko esam uzrakstījuši šajos lielajos dokumentos. Jo katrs jautājums, kas tiek skatīts MK, Saeimā vai ietekmīgākās sabiedrības grupās, būtu jāvērtē caur šo prizmu. Piemēram, LDDK vēlas piedāvāt valstī izstrādāt nopietnu investīciju piesaistes stratēģiju, vienoties par 10 nozīmīgākajiem projektiem, ko Latvijā piesaistīt, tātad mēs gribam šo jomu attīstīt, lai būtu konkurētspējīgi, lai veicinātu izaugsmi. Un vienojamies, ka šīs konkrētās nozares tiks attīstītas, un  investīcijas piesaistām no konkrētām valstīm, lai sabalansētu investīciju ģeogrāfisko sadalījumu. Jau rakstot šo piedāvājumu, LDDK domā, kā sasniegt attiecīgo vidējā termiņa mērķi – piesaistīt Latvijai ārvalstu investīcijas, kas veicinātu jaunu darba vietu rašanos un cilvēku labklājības pieaugumu. Mēs savā darbā par to domājam. Jautājums ir – kad iet tā mašinērija caur Saeimu, MK – vai mēs to paturam prātā? Vai Saeimā šie minētie indikatori ir politiķiem redzamā vietā? Es zinu, ka daudziem manis teiktais nepatiks, bet  tad, kad mēs nāksim ar priekšlikumu darba devējiem ierobežot vai neierobežot viņu tiesības pieņemt darbā cilvēkus ar vai bez krievu valodas zināšanām, mēs vienmēr domāsim par to, cik šis jautājums ir būtisks un kā tas ietekmē tos mērķus, kurus gribam valstiski sasniegt. Un tad domājam,  vai mēs racionāli izmantojam to 20 cilvēku laiku, kas valstij izmaksā pietiekami dārgi.Tā ir biznesa loģika, un tieši tādēļ biznesā saka – laiks ir nauda. Taču, atgriežoties pie līderu jautājuma, jāsaka atklāti – arī tautsaimniecībā kopumā ir tikai divi vai trīs  līderi katrā sektorā. Nav jau arī biznesā tas līderu lielais skaits. Arī pašvaldībās  ir vadītāji un ir līderi. Patiesībā mūsu cilvēkresursu skaits ir ierobežots. Taču vienlaikus jāpiebilst – kad sakām, ka mums vajag līderi, visbiežāk to asociējam ar autoritatīvu līderi. Un tā ir problēma –cilvēcīgi, iespējams, mums to vajag, bet vienlaikus nespējam pieņemt. Arī līderi ir ļoti dažādi. Ir demokrātiski līderi, kas spēj pateikt galveno mērķi un deleģēt uzdevumus. Ir līderi, kas ir gatavi paši piedalīties ne tik augsta līmeņa darba grupā un ar savu klātbūtni veicināt ideju vairošanu. Vēl svarīga ir spēja un vēlme uzņemties atbildību par savu rīcību. Un šis, iespējams, ir tas iemesls, kādēļ uzņēmēji ne īpaši vēlas iet politikā – ja uzņēmējs ir līderis, viņš grib uzņemties atbildību par to, ko dara. Un, ja viņš nevar uzņemties atbildību par to, ko dara, ja apkārt ir kolektīva bezatbildība, tad uzņēmējs nevar realizēt tos mērķus, kurus viņš ir noteicis. Bet ir vesela rinda cilvēku, kuriem nav problēmas neuzņemties atbildību mēnešiem, gadiem. Viņi sadzīvo ar to, bet tad viņi vairs nav ne līderi, ne vadītāji, bet tikai politisko procesu koordinatori. Ja cilvēks ar to ir gandarīts un viņam pietiek – tas ir labi, bet diemžēl tādējādi nesasniedzam rezultātus, uz kuriem tiecamies.

- Es sliecos domāt, ka šis haoss valda visā valsts pārvaldē kopumā – nevar izcelt Saeimu vai valdību atsevišķi. Faktiski šis ir vienots mehānisms, un manā skatījumā nereti ir tā, ka viens otrs brāķa dokuments tiek radīts jau zemākajos koridoros, bet ir situācijas, kad labu ideju sabojā tā gala versija, ko pieņem Saeima. Vai to vispār ir iespējams labot?
- Tas, kā valstiski pietrūkst gan ierēdņiem, gan politiķiem, ir spēja fokusēties uz būtiskajām lielajām lietām un tajās arī sadarboties. To varētu salīdzināt ar dažādiem mājas darbiem, ko ikdienā darām. Ir simtiem dažādu darbu, ko varam paveikt, bet ir būtiskākas lietas, ko ir svarīgi laikus pabeigt un kur būs nepieciešama arī pārējo mājinieku palīdzība. Tomēr a Saeima mainās un grib mainīties – un tas ir ļoti pozitīvi. Protams, ārējais dzinulis ir Lisabonas jaunais līgums, kas parlamentam nosaka lielāku lomu, bet arī Saeimas sastāvs ir cits. Piemēram, man ir bijušas pirmās diskusijas ar šā sasaukuma Saeimas deputātiem par lobēšanas jautājumiem, un, ja tradicionāli Saeima par šiem jautājumiem ir diskutējusi katru otro gadu, tad šogad mani pozitīvi pārsteidza, ka deputāti labi saprata, ka stāsts jau nav par to, vai uzrakstīt jaunu likumu vai valdības noteikumus. Saeimas un arī valdības kārtības ruļļi paredz iespēju, kā iesaistīt sabiedrību lēmumu pieņemšanā un kā visu šo procesu padarīt pārskatāmu. Likumdošana to paredz, bet jautājums – kā mēs paši to ievērojam. Te ir runa par informāciju mājas lapās par paredzamajām sēdēm, izskatāmajiem jautājumiem – lai sabiedrība ir informēta. Un mani patiešām patīkami pārsteidza deputātu vēlme mainīties un meklēt iespējas, kā atgūt sabiedrības uzticēšanos. Tas iepriecina, taču paliek jautājums – cik ilgi mēs uz šīs nots noturēsimies, vai atkal neieslīgsim rutīnā un vai atkal netiks sajusta varas garša, kad var lemt par labu vai par sliktu vienam vai otram?

- Vai, paskatoties uz Saeimu un valdību no malas, mēs, nodokļu maksātāji, varam skaidri saredzēt, uz kurieni valsts virzās – kādi ir mērķi un vēlmes? Pēdējā laikā dzirdu vienu vienīgu vārdu  «konsolidācija», bet joprojām neredzu mērķi, kuru būtu definējusi valsts. Vai tomēr nekoncentrējamies ļoti īslaicīgu darbu veikšanai, bet neesam apzinājuši, kādus mērķus vēlamies sasniegt līdz 2015. gadam… Varbūt vienkārši neesmu to pamanījis?

Vairāk jādara, nevis jārunā par plāniem

- Ikvienam ir skaidrs, ka tās lietas, kas tika akcentētas 2009. gadā, kad arī Valsts prezidents nāca uz MK sēdēm, galvenie mērķi bija skaidri – nodarbinātība un izaugsme.

- Taču nav manāmi efektīvi instrumenti, kā šos mērķus sasniegt.
- Mēs atgriežamies pie jau skartā – vadības kompetence un specifiskās zināšanas. No vadības viedokļa viss ir kārtībā – tu pasaki: es to gribu! Un tad sasauc visus atbildīgos, lai vienotos par resursiem, kas ir pieejami, un procesiem, kā mēs to panākt! Visu cieņu Ventspils mēram, kurš pasaka: esmu radījis tik un tik darba vietu. Un tas skan ne tā, kā priekšvēlēšanu laikā – es radīšu… Šobrīd mēs investēsim turpat miljardu Latvijas tautsaimniecībā caur Eiropas fondiem – ir plānots radīt jaunas darba vietas, bet kādēļ nav dzirdēts, vai ir izmodelēts, kādu efektu konkrētas investīcijas dos vienā vai otrā nozarē, cik jaunu darba vietu radīsies un kāds vidējais atalgojums būs tajās strādājošajiem? Runājot par konsolidāciju,  LDDK parasti uzsver – izdevumu un ieņēmumu sabalansēšana. Mēs nelietojam vārdu «konsolidācija», jo tas nav normāls vārds. Mēs runājam par to, ka mums ir jādzīvo saskaņā ar savām iespējām. Un vēl gribu piebilst, ka ļoti daudziem jauniem cilvēkiem un ģimenēm būtu pilnīgi cits skats uz dzīvi, ja viņi skaidri zinātu, ka tiks investēts miljards ekonomikā un tā būs iespēja attīstīt produktus, tās būs indikācijas, ka arī pirktspēja cilvēkiem palielināsies. Bet, iztrūkstot šim skatījumam, ka ieguldītie līdzekļi radīs ekonomikas attīstību un labklājības pieaugumu, cilvēkiem nolaižas rokas un viņos valda bezcerība, tāpēc viņi vairāk domā par aizbraukšanu no Latvijas.

- Kādēļ sabiedrība netic ne parlamentam, ne valdībai? Un arī uzņēmēji  aizvien skeptiskāk raugās uz to, cik efektīvi tiek izmantoti viņu samaksātie nodokļi.
- Vēsture un politekonomiskie režīmi ir tik ļoti cilvēkus pārbaudījuši, ka viņi, pirmkārt, paļaujas tikai uz sevi. Un, otrkārt, viņi mēģina risināt situācijas patstāvīgi. No vienas puses, tas ir ļoti labi, bet, no otras puses, komandā var izdarīt vairāk. Taču, tā kā paļaujamies tikai uz sevi, mums ir ļoti grūti paļauties uz komandas biedriem. Turklāt nezinām, kas būs rīt, un tādēļ neuzticamies tam, kas notiek apkārt. Un nākamā problēma tomēr ir īstermiņa domāšana. Tu nezini, ko tu gribi darīt, ja nezini, ko gribi sasniegt pēc gada vai pieciem. Tā ir galvenā problēma, kas mājo arī cilvēkos pašos, kas arī ir iemesls tam, kādēļ viena vai otra lieta netiek darīta. Šodien gribu izdzīvot un optimizēšu sava uzņēmuma izmaksu posteņus uz darbaspēka rēķina, nesaprotot to, ka pēc 3-5 gadiem būšu, pirmkārt, jau samaitājis attiecības ar darbiniekiem, un, otrkārt, tas būs iemesls, kādēļ šie darbinieki meklēs iespējas strādāt citos uzņēmumos vai valstīs. Un tas savukārt nozīmē, ka pēc tam man šis darbaspēka resurss izmaksās divreiz dārgāk. Beigu beigās uzkāpsim uz tā paša grābekļa, uz kura uzkāpām 2004. gadā, jo toreiz cilvēki aptaujās norādīja, ka viņi Latviju pamet ne tikai dēļ atalgojuma, jo uzņēmēji centās šo atalgojumu samaksāt, bet gan tāpēc, ka attiecības starp darba devējiem un darbiniekiem nebija pietiekami kvalitatīvas. Patlaban liela daļa uzņēmēju meklē labākās iespējas, lai kopīgi ar darbiniekiem spētu pārciest grūtības, un rezultāti neizpaliek. Tomēr – ja mēs atkal sāksim popularizēt Latviju kā valsti, kas ir spējīga konkurēt investīciju piesaistē, balstoties uz lētiem darbaspēka resursiem, mēs otrreiz uzkāpsim uz tā paša grābekļa.

- Vai tiešām Latvijas attīstības iespējas varam saistīt tikai ar ārvalstu investīciju piesaistīšanu? Vismaz tāda sajūta rodas, kad lasu dažādus ministriju plānus. Vai tomēr galvenie akcenti nebūtu jāliek uz nacionālo uzņēmēju iespēju attīstīšanu? Un vai šīs ārvalstu investīcijas atkal nebūs grābeklis, uz kura mēs kāpsim kā lētais darbaspēks?
- Kad nav definēti mērķi un kontroles indikatori, tad var peldēt... Tad var katru gadu  izvirzīt jaunas prioritātes… Ja vienas tēzes netiek pieņemtas, tiek izdomātas jaunas, kas tajā brīdī sabiedrībai vairāk patīk, jo atskaitīties jau īsti ne par ko nevajag, jo nav skaidri definētu mērķu. Protams, mēdz mainīties gan valsts intereses, gan vajadzības atkarībā no situācijas globālajos tirgos, taču bāzes lietām ir jābūt saskaņotām ar sasniedzamajiem mērķiem. Un te man zināmā mērā arī jāpiekrīt par ārvalstu investīcijām – ja mēs paši sev neuzticamies, ka varam, spējam un zinām, kādus produktus vai pakalpojumus gribam Latvijai un pasaulei radīt, un veiksmīgi konkurēt, ja mēs paši sev neuzticamies – kā varam gribēt, lai mums citi uzticētos? Kā mēs varam gribēt, lai citi nāk mūsu valstī un mūsu kompānijās investēt lielus un nopietnus naudas, tehnoloģiskos un citus resursus? Pat nerunājot par to, ka mums pastāvīgi mainās nodokļu vide… Nesen tikāmies ar Zviedrijas uzņēmēju pārstāvjiem, kuri pārstāv gan ražošanas, gan pakalpojumu sektoru, un arī viņiem pirmais jautājums bija – vai nodokļu politika tuvākajā laikā mainīsies vai nemainīsies? Bet šo problēmu tomēr gribu atstāt kā otro jautājumu un pirmajā plānā izvirzīt būtiskāko – par uzticēšanos pašiem sev! Un vēl dīvaināku situāciju padara fakts, ko uzsvēris arī LDDK prezidents – mēs braucam dažādās ārvalstu vizītēs, meklējam un piedāvājam ārzemniekiem investēt Latvijā, kamēr pašmāju uzņēmēji meklē investēšanas iespējas ārzemēs, riskējot ar to, ka viņi strādās nepazīstamos tirgos, nezinot par savu potenciālo sadarbības partneru stabilitāti un priekšvēsturi. Ja Latvijas politiķi vispirms nepiedāvā Latvijā investēt pašmāju uzņēmējiem, tad jāatzīst, s savstarpējās attiecības nav veselīgas. Būtu tikai pareizi, ja, piemēram, premjers iznāktu un teiktu: lūk, te ir desmit lieli projekti, kuriem būs arī valsts garantijas, kurus piedāvājam gan Latvijas uzņēmējiem, gan ārvalstu investoriem – nāciet ar saviem piedāvājumiem, caur šo mēs ceram iegūt tik un tik nodokļos, tik un tik radītās jaunās darba vietās.

- Mazliet pārsteidz, ar kādu centību valdība uzklausa un ņem vērā ārvalstu investoru aizrādījumus un ieteikumus, kamēr pašmāju uzņēmēju vēlmes ne vienmēr tiek sadzirdētas...
- Manuprāt, greizsirdības nav. Greizsirdība – un arī tikai baltā – var būt tikai tad, ja kāds ir atradis īsto momentu, kurā pateikt īstos vārdus. Jo katrai organizācijai ir savi pienākumi un sava atbildība. Un arī ir kopējās lietas, kuras savstarpēji pārrunājam. Varbūt te varētu salīdzināt atkal ar ģimeni – ir sieva, sievasmāte un sievas draudzene, kura reizi mēnesī atnāk ciemos; tad no viņas lūpām katru vārdu nolasa, kamēr sievas teiktais ikdienā jau kļuvis nedaudz par rutīnu, kuru vairs tik rūpīgi nesadzird. Protams, LDDK strādā ar daudz apjomīgāku loku – gan ilgtermiņa, gan īstermiņa jautājumiem, par kuriem gandrīz ik dienu Latvijas uzņēmēju organizācijas diskutē ar valsts pārvaldes pārstāvjiem, lai meklētu labāko risinājumu un iespējas efektīvāk izmantot valsts rīcībā esošos resursus.

Jāstrādā gudri, nevis smagi

- Kāda ir uzņēmēju sadarbība ar valsts sektoru kopumā? Vai nerodas sajūta, ka valsts ļoti negribīgi mazina savu birokrātisko aparātu, lai patiešām vienkāršotu uzņēmēja ikdienu?
- Birokrātija vienmēr pastāvēs ar centieniem sevi pierādīt, radīt sev darbu un pat zināmā mērā paplašināties. Diemžēl tāda ir sistēma. Sabiedrībai vienmēr būs racionālais jautājums – cik tas mums maksā un ko viņi par šo naudu mums dod pretī? Līdz ar to vienmēr konstruktīvi kritizēsim un paudīsim priekšlikumus, kā šo sistēmu uzlabot un mainīt. Un jāsaka – tām pašām strukturālajām reformām ir jānotiek ikvienā organizācijā. Turklāt tām jābūt regulārām, nevis tikai tāpēc, ka tagad mums ir krīze un nu tagad griežam. Otra lieta – bizness lielākoties ir orientēts uz mērķi, kamēr valsts pārvalde vairāk orientējas uz pašu procesu. Un, jāatzīst, mūsos valda stereotips – ar darbu saprotam, ka mums ir grūti un smagi jāstrādā. Sviedri, melna mute. Reiz publiski kariķēju, ka– arī valdība savā deklarācijā ir uzrakstījusi – mēs smagi strādāsim… Tad jautāju – bet varbūt mēs varam gudri strādāt? Eiropa, piemēram, raksta – gudra izaugsme. Arī kāda uzņēmēja reiz man jautāja par cilvēku, kuru plānoja pieņemt darbā – kāds viņš ir? Es uzreiz atbildēju, ka šis cilvēks ir gatavs daudz strādāt – darbaspējas kā zirgam.. Bet uzņēmēja uz to man atbildēja – man jau nevajag, lai strādā kā zirgs un caurām naktīm, man vajag, lai viņš izdara konkrēto lietu konkrētajā laikā. Un tas ir stāsts par produktivitāti un ražīgumu. Atkal jāatkārto – ja mēs paši definējam, ka gribam strādāt grūti, tad arī riņķojam apkārt pa 10 – 20 dažādām valsts aģentūrām…

- Un tad arī esam melnais un lētais darbaspēks ārvalstu investoriem…
- Paši sev esam uzlikuši šo klišeju, ka gribam strādāt melnu muti, nevis gudri, solīdi, prātīgi. Ar to es nedomāju, ka tagad kādu apmānīsim un viegli tiksim pie  lielās bagātības, tas nav stāsts par vieglo naudu, tādēļ nesaku, ka mēs viegli, pavirši strādāsim. Tā ir zināmā mērā arī mūsu kopīgā problēma.

- Kādēļ no valsts sektora saņemam salīdzinoši daudz dokumentu, kuri tomēr nav līdz galam pārbaudīti, vārdu sakot – ir brāķi. Vai nerodas vēlme domāt, ka tas tiek darīt apzināti vai arī pie dokumentu izstrādes darbojušies neprofesionāļi? Kaut vai daudz piesauktais autonodoklis – cik reižu jau uzlabots, bet tik un tā ir problēmas…
- Šādus piemērus par nodokļu likumdošanu patiešām var saukt bezgalīgi. Es domāju – tas ir kompetences un prioritāšu trūkums, jo, ja zinām, kādas mums ir prioritātes, mēs mobilizējam resursus, tajā skaitā zināšanas, lai jautājumu atrisinātu. Ja mums ir 500 prioritātes, tad mēģinām kaut kā tos caurumus aizlāpīt un sūces labot, un tad mums reāli pietrūkst speciālistu. Es uzreiz varu salīdzināt ar Eiropas Savienību – jau manis minētie Skandināvijas kolēģi nepiepūš vaigus, neizliekas, ka viņus interesētu pilnīgi visi jautājumi, kas ES tiek risināti. Viņi skaidri definē – lūk, mums ir svarīgas konkrētas piecas lietas. Un šajās piecās lietās būsim darba grupās un mēģināsim ieņemt vadības krēslus komitejās, un par tiem jautājumiem runāsim. Pārējam sekosim līdzi. Un tieši tāpat var skatīties arī uz risināmajām lietām nacionālajā līmenī – ja gribam mainīt visu nodokļu sistēmu vienlaikus bez jebkādas izpratnes, kā viena nodokļa izmaiņas ietekmē cita nodokļa ieņēmumus, vai kādu ietekmi tie rada uz mūsu biznesa konkurētspēju kaut vai Baltijas līmenī, tad, protams, labu rezultātu nevaram sasniegt. Ja valsts šaudās dažādos virzienos, skaidri nesaprotot galvenos mērķus, tad arī sabiedrisko partneru resurss faktiski tiek izniekots, jo mums taču arī ir jāpaspēj izsekot visiem šiem soļiem un sniegt savu viedokli. Diemžēl krīze arī apliecināja šo problēmu – mēs nepratām izmantot efektīvi viens otra iespējas un resursus, bet ļoti bieži nostājāmies pretējās pozīcijās un zināmā mērā konfliktējām. Tādēļ man jāatzīst, ka pēdējā laikā tomēr valsts sektors sāk vairāk ieklausīties partneros, un, iespējams, tas ir pozitīvs signāls nākotnes attīstības iespējām.

- Cik bizness šobrīd ir optimistisks, domājot par nodokļu politiku un tās stabilitāti Latvijā turpmākajos gados? Vai esat droši, ka šīs vienas nakts izmaiņas atkal nebūs regulāri jāpiedzīvo?
- Bizness Latvijā nevar būt drošs ne par ko. Mums nav skaidra stratēģiskā mērķa.. Un tādēļ  var paļauties tikai uz saviem spēkiem. Kurš uzņēmējs ir gudrāks, tas skatās ilgtermiņā, izejot no savām iespējām. Protams, daži uzņēmēji tomēr vairāk skatās īstermiņā. Martā man bijušas tikšanās gan ar finanšu ministru Andri Vilku, gan Valsts ieņēmumu dienesta vadītāju Neliju Jezdakovu par nodokļu politikas un administrēšanas jautājumiem, un ir skaidrs – mēs savstarpējo uzticēšanos un paļāvību esam ļoti pasliktinājuši un nevarēsim tā turpināt. Mēs mēģināsim šo jautājumu sakārtot un atrast labākos risinājumus, jo ir visiem kopīgi jāsaprot, kāda nodokļu politika būs godīga pret visiem nodokļu maksātājiem, jo varbūt kāds nodoklis maz ietekmē vienu nozari, kamēr citai tas varbūt ir izšķirošs un ārkārtīgi būtisks. Tādēļ ir jāizstrādā tāda nodokļu politika, kas ir vienlīdzīga pret visiem tautsaimniecības dalībniekiem.

- Kāds ir uzņēmēju skatījums uz Latvijas nākotni, apzinoties šodienas situāciju. Valdības pārstāvji gan iezīmē ļoti rožainu ainu, tomēr man gribētos būt daudz piezemētākam un reālistiski paskatīties – kas un kad mūs sagaida?
Pievienojoties ES, sapratām, ka daļu brīvības ziedosim, lai iegūtu citas iespējas. Bet ir jautājums– vai mēs gribam izmantot Eiropas konkurētspējas priekšrocības, bet līdz ar to zaudēt daļu elastības, kas joprojām ir, piemēram, Lielbritānijai? Ko mēs esam gatavi dot, un kas dos pienesumu tautsaimniecībai? Mēs vēlamies tautsaimniecības struktūru padarīt stabilāku, attīstot daudz vairāk arī apstrādes rūpniecību, kā arī izmantojot pakalpojumu nozares stiprās puses. Un jāsaka – nozarēs viedokļi ir ļoti atšķirīgi, jo katrs skatās pēc savām iespējām nākotnē. Tie uzņēmumi, kas sakārtos darba organizāciju, kāpinās darba ražīgumu un atradīs savas unikālās nišas, iegūs lielākus tirgus, radīs lielākus apjomus ar cerību, ka nākotnē viņi arī radīs augstāku pievienoto vērtību. Protams, virknei nozaru būs grūti konkurēt ar šiem sektoriem par darbaspēku. Daudziem būs grūti konkurēt iekšējā tirgū par patērētāja maciņu – tur varētu būt grūtības. Bet, ja skatāmies pavisam piezemēti, – cilvēki ēdīs, ar sabiedrisko transportu pārvietosies un izmantos dažādus citus pakalpojumus, kas būs jāmācās sniegt daudz modernāk un efektīvāk.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu