Savos bērnos vienmēr esmu centusies ieaudzināt atbildību un patstāvību, kā arī ģimenisku piederības sajūtu un patriotismu pret valsti, kurā dzīvojam. Diemžēl pēdējā laikā, saskaroties ar notiekošajām nejēdzībām saistībā tieši ar ģimeņu politiku Latvijā, man pašai šī patriotisma izjūta ir sašķobījusies. Tad savukārt rodas jautājums – ko varam tālāk iemācīt saviem bērniem?
Nesen kļuvu par vecmāmiņu piektajam mazbērnam un ar lielu apbrīnu vēroju, kā manas abas meitas un dēls, par spīti visam, rod iespēju mazos uzturēt. Taču tagad kārtējo reizi Labklājības ministrijas vadītāja Ilona Jurševska (ZZS) paziņo, ka nav izdevies atrast naudu ģimeņu pabalstiem, taču pabalsti būšot. Un ja nu beigās nākas paziņot – atvainojiet, diemžēl nauda neatradās?
Līdzekļi atrodas banku uzturēšanai, milzu algu izmaksai ierēdņiem un «Gaismas pils» izbūvei, bet bērniem – neatradās. Vai bērni vispār Latvijas valstij ir vajadzīgi?
Un tiklīdz kaut vai tas pats Šķēle iestājas par pabalstu jautājumu, mēģina to aktualizēt, visi pārējie uzreiz bļauj – demagoģija! Personīgi pilnīgi vienalga, kurš Saeimā cīnās par māmiņu pabalstiem – Šķēle, Dombrovskis vai dakteris Zatlers, man tikai ļoti negribas redzēt vilšanos savu nu jau pieaugušo bērnu acīs, ka atkal kaut kas tiek ņemts nost no jau tā pieticīgās rocības.
Domāju, būtu tikai loģiski, ka Jurševska savas pozīcijas atstātu, ja reiz viņas padotības iestāde nevarēs atrast naudu jomai, kas ir visas valsts pamats. Tad kādēļ vispār Latvija pastāv, ja ne to cilvēku, ģimeņu un bērnu dēļ?
Ceru, ka kaut kas tiks darīts un valdība ieklausīsies, ja ne savos vēlētājos, tad vismaz politiķos, kas iestājas par demogrāfijas jautājumu aktualizēšanu – kas saprot iespējamās sekas, kas var mūs piemeklēt, ja nedomāsim, kā tautu skaitliski paplašināt.