Bambino!

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Scanpix/AP

Pērn, dodoties uz kādu pasākumu Bauskas pusē, izmantojām iespēju apmeklēt arī vienu no Latvijas septiņiem lepnumiem – Rundāles pili. Spilgti atmiņā palika gadījums, ienākot Zelta zālē. Tajā tobrīd atradās tūristu grupa no Japānas un, spriežot pēc sejas izteiksmēm, garlaicības mākti viesi no Itālijas. Ieraugot mūsu meitiņu – bērns kā bērns, lai arī saviem vecākiem pats mīļākais, skaistākais un labākais -, itāļu sejas burtiski atplauka un tajās bija redzams neviltots prieks, ko vēl skaidrāk apliecināja skaļi sajūsmas saucieni: «Bambino!» Visu telpā klātesošo uzmanība tika pievērsta bērnam. Mūsu meitiņai tika veltīti sirsnīgi smaidi un uzmundrinoši vārdi, savukārt tūristu grupai no Japānas parādījās iemesls likt lietā arī savus fotoaparātus. Mūs ar dzīvesbiedri pārņēma sirreāla sajūta – tobrīd sapratām, ka esam radījuši kaut ko tādu, kas, kaut uz mirkli, arī citiem šķiet ievērojamāks par Frančesko Bartolomeo Rastrelli un citu slaveno meistaru kopdarbu. Pa pusei jokojot, pārjautājām viens otram: «Varbūt pārcelties uz dzīvi Itālijā?»

Realitātē atgriezāmies pavisam drīz, kad ieradāmies uz jau pieminēto pasākumu, kas arī bija galvenais ceļojuma mērķis. Pēc strupa: «Sveiki!» -, kā nākamais sekoja pasākuma organizatoru jautājums: «Jums nebija, kur atstāt bērnu?». Arī citu klātesošo sejās varēja vērot ja ne nepatiku, ka esam ieradušies uz pasākumu ar bērnu, tad neizpratni un bažas, noteikti. Patiesībā, tieši pie šādas vai vienaldzīgas attieksmes, nevis dienvidnieku ekspresīvajām prieka izpausmēm, ieraugot parastu bērnu, mēs bijām un esam pieraduši Latvijā (ar izņēmumiem, protams). Tāpat, ja ne ar izpratni, tad pieņemot, ka šeit, Latvijā, tā ierasts, uztveram arī to, ka cilvēki sasveicinās ar vecākiem, bet ar viņu bērniem nē. Bērnus daudzi izliekas nepamanot, bet, visticamāk, vienkārši nezina, kā uz to klātbūtni reaģēt. Acīmredzot, pārāk reti tos redz. Iespējams tāpēc, ka liela sabiedrības daļa joprojām uzskata, ka bērniem ir savi pasākumi, bet «cilvēkiem» domātos pasākumos bērnu klātbūtne nav vēlama. Iepriekšējos gados, kad bēdīgā demogrāfiskā situācija Latvijā tika pieminēta ne biežāk kā ziņas par saules vai mēness aptumsumiem, ar to vēl varēja sadzīvot (neņemt vērā, jo bija pietiekami daudz pozitīvu piemēru), taču tagad, kad tiek paustas idejas pat par to, ka ir jāveicina teju vai konveijertipa bērnu dzemdēšana un ir izvirzīts mērķis – gada laikā Latvijā būtu jāpiedzimst vairāk nekā 30`000 bērnu -, sabiedrības attieksmes maiņa pret bērniem ir jo īpaši būtiska, ja vien nevēlamies veidot arī  speciālus rezervātus ģimenēm ar bērniem vai stimulēt tīri «profesionālu» bērnu radītāju veidošanos, kuriem galvenais ir nauda, bet par tādiem «sīkumiem», kā pašu un/vai bērnu iekļaušanās sabiedrībā, «galva nesāp».

Atgriežoties pie iepriekš minētā pasākuma, uz kuru ieradāmies kopā ar bērnu, varu piebilst tikai to, ka tas bija vienkārši izklaides/atpūtas pasākums (vēl precīzāk, svinības pirtī, pie kuras pat bija izbūvēts bērnu rotaļu laukums), kas notika brīvdienā un, ielūdzot uz to, nekas netika minēts, ka jāierodas būtu bez bērniem. Godīgi sakot, mums pat nevajadzēja domāt par to, vai un kāpēc būtu jādodas uz pasākumu kopā ar bērnu, jo nesaskatījām nevienu iemeslu, kāpēc to nedarīt. Bez šaubām, ir vecākiem jāizvērtē, vai un uz kādiem pasākumiem ņemt līdzi bērnus, vai pasākumā būs iespēja veltīt pienācīgu uzmanību bērniem – pieskatīt, noturēt uzmanību, nodarbināt -, vai pasākums nekaitēs bērnu veselībai un vai ir iespējams pret to nodrošināties, vai bērniem pasākums būs interesants, pamācošs, audzinošs vai tamlīdzīgi. Tāpat, es labi saprotu, kāpēc liela daļa sabiedrības pret bērnu klātbūtni pasākumos izturas, maigi sakot, rezervēti. Nepieskatīti bērni var radīt un, bieži vien, arī rada problēmas. Pret bērnu gražiem, kliegšanu un raudāšanu «imunitāte» ir izstrādājusies tikai pašiem un pašu bērnu vecākiem. Turklāt, ne visiem un ne visos gadījumos – uz ielas, veikalos, sabiedriskajā transportā vai pasākumos, redzot apkārtējo dusmīgos, neapmierinātos skatienus, ne visi vecāki un ne vienmēr spēj reaģēt adekvāti un nomierināt, nevis vēl vairāk satracināt, savus bērnus. Taču tas nevar būt pamats tam, lai mēs savā valstī nevēlētos un nemainītu attieksmi pret bērniem, un tik turpinātu pie pirmās iespējas un iemesla izolēt sevi no bērniem, izolēt bērnus no «cilvēkiem» (pieaugušo sabiedrības). Baidoties un izvairoties no iespējamām problēmām, mēs sev liedzam izbaudīt arī kaut ko pārsteidzošu un pat pilnīgi negaidītu, liedzam sev iespēju skatīt dzīvi arī no citas perspektīvas – vienkāršākas, dabīgākas, patiesākas. Arī sabiedrībai kopumā bērnu klātbūtne visos nozīmīgos pasākumos ir pat ļoti vēlama (it īpaši, šobrīd), jo jau sena tautas gudrība teic, ka tas, kas ir prom no acīm, ir arī prom no prāta. Respektīvi, ja mēs neredzam bērnus, mēs par tiem arī nedomājam. Nedomājam par to, ka mums katram, varbūt, vajadzētu vēl pa vienam bērnam, nedomājam par to, kā jūtas bērni, kā viņi uztver apkārt notiekošo u.tml. Taču vēl būtiskāk ir tas, ka nedomājam par to, kā radīt apstākļus, lai vecāki un bērni varētu iekļauties sabiedrībā, nedomājam par to, kā izrādīt cieņu un pateicību vecākiem un bērniem. Nav pat tik svarīgi, vai mēs kādreiz spēsim par bērniem un to klātbūtni priecāties tik pat emocionāli kā itāļi. Vienkārši ir jāatzīst, ka sacensties ar attīstītajām valstīm bērnu pabalstu apjomā mēs, pārskatāmā nākotnē, nespēsim ne tik, bet risinot bērnu dzimstības un audzināšanas jautājumu tikai ar naudu, mēs maksāsim pat vairāk nekā dubultā un, iespējams, visu mūžu.

Tāpēc, ir jāsāk kaut vai ar pāris, bet pietiekami konkrētām un izpildāmām lietām, kurām nav pat nepieciešams noteikt prioritātes, jo, lai tās ieviestu dzīvē, nav nepieciešams finansiāls ieguldījums, tikai apņemšanās. Piemēram, nedēļas nogalē daudzviet Latvijā tiks dots starts vasaras pasākumu sezonai. Notiks gan pirmie festivāli, gan pilsētu un novadu svētki. Tos apmeklēs ievērojams cilvēku skaits, tāpēc rindas pie tirdzniecības un ēdināšanas teltīm un tualetēm ir viegli prognozējama parādība. Tāpat, prognozējams ir tas, ka pasākumus apmeklēs un rindās būs spiesti stāvēt arī vecāki ar maziem bērniem. Tā, vismaz, ir bijis līdz šim, taču vai tā būtu jābūt? No stāvēšanas garās rindās nogurst pat pieaugušie (un, brīžiem, arī sāk uzvesties kā bērni), bet bērni, pat paši paklausīgākie, labi audzinātie un izturīgākie, mēdz arī sagražoties un «uzmest lūpu». Turpmākais (viegli prognozējamais) scenārijs jau tika aprakstīts iepriekš – neapmierināti un pat dusmīgi apkārtējo skatieni, no kuriem sanervozējas bērnu vecāki, un kas vēl mazāk sekmē to, ka «problēma» tiks ātri atrisināta un īgnums „nepielips” arī citiem. Ikvienam būtu jāapzinās, ka garlaicīga stāvēšana garās rindās un nekā nedarīšana, nevis skatīšanās, klausīšanās, līdzjušana, dejošana dziedāšana u.tml., ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc bērni var nogurt un sākt gražoties. Pat ja bērni iztur, stāvot rindā, tad tas iekrātais nogurums jau nekur nepazūd un vēlāk bērni var «noķert kreņķi uz līdzenas vietas», izraisot neapmierinātību par izklaides/atpūtas pasākuma bojāšanu apkārtējos «cilvēkos».

Sabiedrības akceptējot (nav jāparaksta ne līgumi, ne jāveic izmaiņas likumdošanā vai Satversmē), ka

- Latvija ir valsts, kurā vecākiem ar maziem bērniem rindās nav jāstāv
(ja vēlaties, var pat precizēt, ka runa, iesākumā, ir tikai par vasaras brīvdabas pasākumiem un pirmsskolas vecuma bērniem),
un, vecākiem no savas puses ievērojot, ka

- Latvija ir valsts, kurā bērni bez uzraudzības netiek atstāti,
būtu sperts plats solis uz to, ka bērnu klātbūtne «cilvēku» sabiedrībā ir pašsaprotama, ka Latvija ir bērniem draudzīga valsts. Tādai tai būtu jākļūst, jo savādāk ir grūti saprast, kāpēc mums būtu jāpalielina «ražošanas apjomi» kaut kam, kas mums jau ir, bet netiek pienācīgi novērtēts, tiek uzskatīts par zobu sāpēm līdzīgu problēmu un nevajadzīgu apgrūtinājumu. Visbeidzot, mūsu - gan pašu vecāku, gan sabiedrības kopumā -, attieksme pret bērniem šodien radīs diezgan prognozējamu bērnu attieksmi pret mums pēc pārdesmit un vairāk gadiem. Ja vien neesam apņēmušies mirt jauni vai pavadīt vecumdienas izolēti, vajadzētu atcerēties un ievērot mūsu senču gudrību, kura, vēl pirms tika nodibināta valsts un bez plašsaziņas līdzekļu palīdzības, tika nodota no paaudzes paaudzē: «Dod vecam godu, griez jaunam ceļu!»

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Aktuālākās ziņas
Nepalaid garām
Uz augšu