Politologs, kas studējis klasiskās politoloģijas teorijas un nav saskāries ar Latvijas reālpolitiku, diez vai varētu saprast, kas mums te īsti notiek.
11.Saeimas vēlēšanas: Kāda izvēle ir kreisi noskaņotam vēlētājam?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kāpēc partijas dalās pēc nacionālās vai «oligarhiskās» piederības, nevis ideoloģiskās? Kāpēc latviskās partijas spītīgi turas pie «labējisma», bet krieviskās pie «kreisiskuma» lozungu līmenī? Ja ieskatās šo partiju biedru rindās, visbiežāk tajās var redzēt biedrus ar diametrāli pretējiem uzskatiem par sociālekonomiku. «Krieviskajās» partijās Jūs atradīsiet gan izteiktus lielkapitālistus, gan pārliecinātus sociāldemokrātus, - un tāpat arī tā saucamajās «latviski labējās» partijās var sastapt gan sociāldemokrātiski orientētus politiķus (kā Atis Lejiņš, Aigars Štokenbergs, Aleksejs Loskutovs), gan izteiktus brīvā tirgus aizstāvjus.
Dažām partijām šķiet gan vispār grūti veikt kaut kādu, pat teorētisku dalījumu, jo tās balstās uz personībām un grupām ap tām. Piemēram, ZZS un ZRP politiskā orientācija, šķiet, nav skaidra vispār nevienam, jo sevišķi pašiem šo partiju biedriem... Ja skatāmies uz aizejošiem politiskajiem spēkiem, arī LPP veido absolūti pretrunīgu kokteili, «apvienojot» liberāļus un konservatīvi kristīgos. Tas pats ar it kā ideoloģiski mazāk pretrunīgo Nacionālā apvienība (VL un TB/LNNK), kas nacionālismu ir izvirzījusi kā virsmērķi – arī viņiem sociālekonomiskos jautājumos (kuriem patiesībā būtu jābūt galvenajiem faktoriem partiju veidošanā) ir stipri dažādi viedokļi.
Nenoliedzami, cilvēkiem ir jāiesaistās politikā un jācenšas šo valsti veidot labāku, taču ko gan darīt jaunam, teiksim, kreisam politiķim, kas iestājas par labi pārvaldītu valsti ar skandināviski zemu korupcijas līmeni un sociālo taisnīgumu? Viņam ir ļoti ierobežota izvēle...Piemēram, iet uz «Saskaņas centru», kas konstanti atbalsta ZZS Lemberga kanti Saeimā, bloķē sabiedrības lielāku iesaisti valsts pārvaldē un atsakās atzīt Latvijas okupācijas faktu, tādējādi saglabājot robežšķirtni starp etniskajām grupām. Vai arī iesaistīties kādās «labējās» partijās, kuras ļoti bieži tomēr neizprot sociālā taisnīguma un solidaritātes nozīmi valsts dzīvotspējā un to ietekmi uz emigrāciju.
Manuprāt, kreiso politiķu patiesajam mērķim patreizējā Latvijā būtu – iet Skandināvijas labklājības valsts ceļu. Tāds mērķis ir arī biedrībai «Progresīvie», kurai pats esmu viens no dibinātājiem - neapsolot iedzīvotājiem šo mērķi sasniegt četros gados, kas būtu populisms, bet rūpīgi strādāt, lai šīs ceļš 10 – 20 gadu laikā nestu augļus.
Šeit nav runa par kādu Skandināvijas valstu politikas pārkopēšanu, šeit ir runa par pamatprincipiem - par caurspīdīgu valsts pārvaldi, par progresīvu nodokļu sistēmu, par solidaritāti starp dažādām sabiedrības grupām, par vienu no augstākajiem dzīves līmeņiem pasaulē, par izglītības sektora prioritāti, par faktiski neeksistējošu korupciju un tā joprojām.
Lai šādu sistēmu izveidotu, ir būtiska iedzīvotāju uzticība valstij, jo valsts institūcija labklājības valstī spēlē ļoti nozīmīgu lomu. Šādu uzticību var panākt tikai tad, ja ar reāliem piemēriem politiķi parāda, ka nepastāv dubultie standarti, ka korupcija tiek veiksmīgi apkarota, ka tiek samazināta partiju atkarība no finanšu resursiem. Tāpat jāpanāk cilvēku līdzdarbība un iesaistīšanās, jāsaasina sabiedrības piederības sajūta valstij. Tad cilvēks arī būs pārliecinātāks, ka viņa nodokļi tiks efektīvi izlietoti un ka ekonomika sniedz viņam pietiekami daudz, lai šos nodokļus, kuriem būtu jābūt taisnīgiem un progresīviem, viņš spēj nomaksāt.
No visām pieejamām opcijām Latvijas politikas laukā kreisam politiķim un vēlētājam, kas vēlas šādu valsts attīstības virzienu redzēt, būtu jāizvēlas vēlēšanās atbalstīt partiju, kas aizstāv godīgu un efektīvu valsts pārvaldi – tikai tāda var nodrošināt sociāli taisnīgu sabiedrību. Šobrīd aktīvo partiju vidū es par tādu varu uzskatīt galvenokārt Vienotību - kura, kaut reizēm klupdama, šo godīguma ceļu turpina iet. Piedevām, šajā apvienībā ir gana daudz politiķu, kas saprot, ka tiesiskums un godīgums var glābt valsti tikai tad, ja sociālais taisnīgums iet līdztekus. Tikai tad valsts attīstība ies veselīgu un uz perspektīvu nākotni vērstu ceļu.