Bērnam, ko lutina, kam glaimo un ko bieži pieskata citi cilvēki, vecāki arvien pieticīgāk apliecina savu autoritāti. Kapitulācija bērna priekšā liek uzdot vienkāršu, bet nozīmīgu jautājumu, proti, vai bērnam drīkst pateikt «nē»?
Vecāki, iemācieties bērnam pateikt «nē»
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Bērnu lutināšanu veicinoši faktori ir pārmaiņas ģimenes organizācijā — laulāto šķirtā dzīve, šķiršanās, vientuļo vecāku ģimenes, arī vienlīdzība paaudžu starpā, nepieļaujot vecāku autoritāti vai pat pavēļu aizstāšanu ar sarunām.
Ir neskaitāmi piemēri par vecākiem, kas ļauj mazulim gulēt savā gultā, jo «viņam ir bail no tumsas», vai kas nespēj nolikt bērnu gulēt, līdz viņš beidzot nolūst ap pusnakti. Vai māte, kas prasa nomierinošus līdzekļus bērnam, kam rādās murgi. Vēlāk atklājas, ka bērns savas dienas pavada tikai pie televizora. «Mātei ir viegli izskaidrot, kāpēc televīzijā redzētais rada bērnam murgus, tomēr ir grūti panākt attieksmes maiņu šādā ģimenē, kur televizors darbojas bez pārtraukuma,» stāsta kāds pediatrs, piebilstot, ka vēlāk šī pati māte devusies pie cita mediķa, lai saņemtu recepti, jo tas vairāk atbilstot tam, ko viņa gaidot no mediķa.
Strasbūras psihoanalītiķim Klodam Šodē ir citādi uzskati: patiesībā bērni izrāda satraukumu un ir neapmierināti par pēkšņo vecāku autoritātes demisiju. Tradicionālu audzināšanas metožu piekritēji liek pārvērtēt jautājumu, vai bērns ir personība, kas jāaudzina, vai dzīvnieks, kas jādresē. Šodē uzskata, ka aizliegumu trūkums bērniem radījis jaunas problēmas. Aizliegumi bērnam ļauj attīstīties, nobriest un atrast savu īsto vietu kolektīvā.
Bojāt aizliegts!
Viens no aizliegumu veidiem ir lietu bojāšanas aizliegums, tas arī aizliedz darīt sliktu citam un ietver aizliegumu rīkoties, neievērojot citu intereses. Šodē stāsta par kādu gadījumu, kad 22 mēnešus vecajai Marionai neizmērojamu prieku sagādāja tualetes papīra mešana ūdenī, turklāt māte meitas izdarībās neiejaucās ne mazākajā mērā. Psihoanalītiķis, to redzēdams, meitenei strikti noliedzis viņas iemīļoto nodarbi, sakot: «izbeidz!» Šī piezīme Marionu ļoti sāpināja, un viņa izplūda asarās. Pēc nedēļas, nākamās vizītes laikā, viņa smaidot atvēra Šodē kungam durvis, teikdama: «Labdien, Izbeidz kungs!» Māte stāstīja, ka meita visu nedēļu esot atkārtojusi šo nelaipno un viņai līdz šim pilnīgi svešo vārdu. Māte visatļautību pieļāvusi tāpēc, ka bijusi audzināta ļoti stingri un apņēmusies meitu audzināt pilnīgi citādi, un tā nonākusi šā saprātīgā, taču tirāniskā bērna varā…
Šodē kungs analizē: «Mātei par lielu pārsteigumu, mana vārda bardzība nebija bērnu nekādi traumējusi, un meitene ar lielu nepacietību bija gaidījusi, kad atkal varēs satikt Izbeidz kungu. Vārdi «nē» vai «izbeidz» u. c. ļauj bērnam attīstīties un — vēl vairāk — ir bērna attīstībai absolūti nepieciešami.»
Vēlāk, sākot skolas gaitas, viss mainīsies. Bet skola nevar pastāvēt, ja bērnam nav noteiktu uzvedības normu, ko viņš nedrīkst pārkāpt. Kolektīvs «nē» nekad nav tas pats, kas individuāls «nē».
Tātad — varam secināt, ka pateikt bērnam «nē» reizēm ir nepieciešams. Ar nosacījumu, ka šis «nē» tiek pateikts īstajā laikā un vietā. Šāds aizliegums ir neaizstājams personības veidošanās procesā. Jāatceras, ka bērns ir nākamais pieaugušais, kam būs jāiekļaujas mūsu sabiedrībā.