Vai dzīvē jēga ir visam?

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: freephoto.com

Katrs cilvēks aizpilda savu dzīvi ar to, kam viņa uztverē esot sava jēga. Mēs visi dzīvojam uz Zemes, lai atrastu atbildi uz šo jautājumu.

Droši vien šie vārdi, kuri rotā virsrakstu, ir pārāk skarbi un vispārīgi teikti. Visticamāk, tikai Radītājs var tā teikt, jo mēs, cilvēki, bieži vien nezinām to jēgu - nozīmi visiem dzīves pagriezieniem, kuri aizpilda mūsu likteni. Tomēr vienmēr būs kāds aiz jums un priekšā jums garīgajā un fiziskajā attīstībā. Šīs lomas var strauji arī mainīties vietām, tamdēļ arī tādi vārdi, kuri norāda uz visa mainīgo mūsdienu pasaules notikumu secību.

Es tomēr pieņemu, ka Dieva acīm raugoties, jēga tik tiešām varētu būt visam (neiedziļinoties visdažādākajos un neskaitāmajos sīkumos, kļūdās, problēmās ..., kuras pavada katru no mums). Ja jau Viņam tik ilgi jo ilgi uz mums raugoties un uz to visu, kas noticis, notiek un vēl notiks uz šīs pasaules, joprojām nav apnicis palīdzēt, uzrunāt, pārmācīt ... cilvēku personīgi ar Sev raksturīgiem garīgajiem paņēmieniem. Jāsecina, ka tādi vārdi kā vienaldzība vai vientulība Viņam ir sveši, jo visu laiku ir nodarbināts ar mums.

Es neticu bezjēdzībai. Tāds vārds vienkārši nepastāv. Par bezjēdzību vēl varētu runāt, ja pēc šīs dzīves sekotu «melnais caurums», bet tā nav. Par bezjēdzību vēl varētu runāt, ja cilvēks būtu tikai laicīga būtne, bet arī tā nav patiesība. Cilvēka ķermenī mītošais gars ir mūžīgs - tātad bez sākuma un gala. Kā mūžīgs aplis - laulības gredzens. Un vai tad mūžīgo varēja vispār radīt? Var radīt ķermeni, bet Dievs un gars ir pastāvējis vienmēr.

Kāds varētu iebilst, ka jēga ir tikai «labajam», toties «sliktais» nes sevī bezjēdzību, bet arī tā nav tiesa. Vismaz tā saucamās reliģijas mēdz raksturot šos pretmetus. Protams, atbilstoši savam prātam.

Tomēr dzīves pieredzes uzkrāšanai ir vajadzīgi pretpoli, jo tieši caur tiem sevī sākam pamanīt neapjaustas garīgās spējas un rezerves, plašāk sākam raudzīties uz realitāti un galu galā - jau ar kaut kāda cita augstāka līmeņa sapratni skatāmies uz tiem cilvēkiem, kuri mūsu katra paša uztverē piekopj «to slikto». Pirmkārt, bez tiesājošiem nosodījumiem u.t.t.

Reliģijas vēl gribētu iebilst - grēkot ir slikti. Es gan gribētu apgalvot: drīzāk kaitīgi, ne - slikti. Vārds «slikti» parasti asociējas ar vārdu - «nepareizi.» Bet vai tad mēs pazīstam pilnīgi svešu cilvēku un viņa dzīvi, ja uzdrošināmies teikt, kā viņam būtu pareizi? Brīvās izvēles principam taču jādarbojas vienmēr. Diemžēl cilvēks bieži neredz to robežu, kur beidzas viņa, bet sākas otra cilvēka izvēle. Dievs nekad neuzspiež savu izvēli, tomēr cilvēks pat ar varu reizēm ir gatavs uzmākties otram ar paša izvēli.

Ja tā padomā, tad īstenībā apgrēcība norāda uz to, ka katrā cilvēkā ir apslēpts milzīgs garīgais potenciāls. Tā sasniegšanai ir vajadzīgs iziet arī caur «negatīvo» pieredzi. Lai sāktu atbrīvot to, tas ir nepieciešams. Dzīve nevar iegūt savu unikalitāti, ja mēs akli bēgam no «sliktā». Prāts nevar iegūt savu gudrību, ja mēs akli noraidām «melno». Sirds nevar pilnībā atvērties, ja mēs nocietinām to pret «negatīvo.»

Kas gan būtu, ja mēs būtu piedzimuši kā dievi uz Zemes. Tad šīs pasaules pieredze mums vispār nebūtu bijusi vajadzīga. Tad piedzimt šeit - tā būtu Dieva muļķība. Ja jau dzīvojam, tad lai mācītos. Savu mācību sākam kā bērni, piedzimstot uz Zemes, lai to pazaudētu šīs pasaules iespaidā. Un tad jau ar citu nobriedušāku dvēseli atkal tiecamies pēc bērnos mītošajām dievišķajām īpašībām.

Tomēr par tā saucamo «nelabvēlīgo» dzīves pieredzi reti kurš var runāt. Ar tiem, kuriem daudz mazākā mērā ir bijusi saistība ar to, iespējams, vispār nav iespējama saskarsme. Ja nav nekāda līmeņa sapratnes, tad bez šaubām. Tamdēļ šī ceļa pieredze izpaliek pārējiem. Savā ziņā arī kaut ko zaudējot tiem, kam tādas nav bijis.

Jā, par «slikto» neklājas runāt. To labāk tā arī atstāt savas dvēseles pūra lādē aiz gudrības atslēgas. Aiz atslēgas, kāda pieder vienīgi jums. Aiz atslēgas, kuras dublikātu nav iespējams izgatavot. Ja nu vienīgi ir kāds, kuram ir bijusi visai līdzīga dzīves pieredze šajā lietā. Tad ir pat iespējams atvērt otru cilvēku. Šo atvēršanu sauc par sapratni.

Visiem zināms, ka šī dzīve un pasaule ir kā zebra. Diemžēl bieži vien tā arī nevar zināt, vai tā ir balta un ar melnām svītrām, vai arī melna un ar baltām svītrām. Šis dzīvnieks savā ziņā atspoguļo mūsu prāta triviālo dabu - pēc iespējas ātrāk spriest vērtējumu par to, ko nezinām un vispār nesaprotam. Uz šī pamata balstās visa mūsdienu pasaule, kurā ir ļoti grūti orientēties, lai atrastu patiesību vai vismaz kaut ko tuvāk tai. Lielākais, ko parasti atrodam šeit, ir kārtējais prāta uzskats. Lai gan katrs jau tiecamies uz to, lai šī dzīve līdzinātos kaut vai pēc dalmācieša.

Tomēr atbilde ir nemainīga, skanot vienmēr - jēga ir visam.

Un ja jēga ir visam, tad to sauc par vienlīdzību.

Tad kristietis nav ietekmīgāks par budistu, skolotājs nav augstāks par mācekli, bagātais nav dārgāks par nabago, lietus nav mazvērtīgāks par Sauli, prāts nav pārāks par sirdi u.t.t.

Un ja jēga ir visam, tad patiesībā neviens cilvēks nav vainīgs pie tā, kas ir noticis, notiek un vēl notiks uz planētas Zeme, jo visos laikos cilvēki ir bijuši dažādi un dažādas bijušas viņu izvēles.

Garīgā plāna īstenošanai cilvēkam galvenais ir izvēlēties tās izvēles, kuras vistuvāk atbilst Dieva plānam. Jo vairāk mūsu katra paša izvēles līdzināsies Radītāja izvēlēm, jo ciešākas būs Mūsu savstarpējās attiecības un tuvāk atradīsimies pie Viņa kā garīgi, tā, iespējams, arī kaut kad fiziski jeb reāli.

p.s. - šis raksts nekādā gadījumā nav jāuztver kā aicinājums darīt kaut ko «sliktu.» Minot šo vārdu rakstā, es arī nedomāju tik galējas lietas kā slepkavību un tamlīdzīgi, bet gan lielākoties tās rakstura nepilnības, kuras piemīt katram no mums.

www.e-misterija.lv

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu