Žurnālā «Vides Vēstis» publicēti viedokļi par Pētera Apiņa rakstus «Kāpēc pilsētās nedzied putni?».
Ko darīt ar pilsētā klīstošiem suņiem un kaķiem?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
PAR UN PRET
Anitra Tooma: Ļoti nopriecājos, kad Pēteris Apinis atsūtīja šo rakstu. Jau sen šajā ziņā esmu ar ārstu vienisprātis, tikai neuzdrošinājos pateikt skaļi: pārāk daudz goda un gādības veltām divām plēsēju sugām, bet neliekamies ne zinis par to, ka kaut kur izcirtumos klusi izgaist lidvāveres, medņi, rubeņi, irbes, nebūtībā aizčāpo purva bruņrupuči, smilšu un ugunskrupji... Tomēr vispirms šo rakstu parādīju dažiem draugiem.
Līga Eglīte: Tas ir akmens dzīvnieku un visādu citu tiesību aizstāvju dārziņā... Grūtībās nonākušu savvaļas dzīvnieku – principā jebkādu savvaļas dzīvnieku – pilsētnieki redz reti, ārkārtīgi reti. Varbūt sabrauktu uz šosejas... Un neaizdomājas, cik skarbi ir izdzīvot savvaļā. Toties klaiņojošie četrkājainie bomzīši ik rītu tup pilsētnieka pagalmā zem mašīnas vai sildās uz vēl siltā automašīnas motora pārsega, kanalizācijas akas vāka vai pie pagraba lūkas – un paģērē savu daļu līdzcietības.
Uģis Piterāns: Tēma aktuāla, un visam Apiņa kunga teiktajam varētu arī piekrist, taču tas diemžēl ir balstīts galvenokārt uz emocijām, nevis faktiem... Protams, klaiņojošie suņi arī pieliek savus zobus stirnu nobendēšanā, bet viņi noteikti nenoplēš vairāk kā pusi populācijas... Turklāt iemesls, kāpēc mazputniņi neligzdo Rīga parkos, noteikti nav kaķi. Tas kaut kā atstāj nedaudz sliktu pēcgaršu par rakstu, kura doma patiesībā nav nemaz tik slikta...
Ingrīda Bondare: Es nepiekrītu, ka Rīgā nav putnu. Dzīvoju Dzirciemā, kur to ir kaudzēm – gan baloži, gan zvirbuļi, gan kaijas un vārnas, gan zīlītes un sarkankrūtīši. Redzēju dzeņus un vanagus. Vasarā man aiz loga dzied lakstīgala. Zinu mūsu kvartālā trīs tantes, kas ne tikai baro, bet arī nes sterilizēt kaķus. Viņiem ir nogrieztas austiņas, lai atpazītu. Un viņi ir smuki un apaļi.
Eva Millere: Par čipēšanu nepiekrītu. No suņu un kaķu čipēšanas līdz cilvēku čipēšanai ir tikai viens solis. Jau tagad skolās «veiksmīgi» tiek ieviesta uzraudzība ar kartēm un pirkstu nospiedumiem. Bail domāt, kas gaida mūsu bērnus nākotnē, ja tā turpināsies. Čipēti korporāciju un banku pakalpiņi viņi būs...
Māris Puķītis: 100% piekrītu. Protams, pie atbildības jāsauc arī tie, kas suņus un kaķus izmet uz ielas, tas ir ļaunāk nekā nu jau ar likumu aizliegtā noslīcināšana. Bet lielie kaķu un suņu aizstāvji tiešām aizstāv tikai šīs divas sugas, reālā daba viņus nemaz neinteresē. Un čipi ir vajadzīgi! Ja kādam ir bail no tā, jāatslēdzas arī no interneta. Par nespēju apmaksāt rēķinus... Nu, atvainojiet, ja čips par dārgu (Ls 10-15), tad jāvaicā, vai saimnieks saprot, ka dzīvnieks būs arī jābaro un cik tas izmaksās. Automašīna arī izmaksā dārgi, degviela jālej, nodokļi, tiesības prasa, ļaunie «korporāciju pakalpiņi» visu datu bāzē ieliek. Tad varbūt pieprasīt, lai atceļ visas prasības?
Īrisa Vainovska: Nedz suņi, nedz kaķi nav dabas ienaidnieki. Tas ir cilvēks pats!