Latvijas izlases uzbrucējs Kaspars Saulietis pēdējās dienās braukā no Rīgas uz Grodņu, lai ar savu nu jau bijušo klubu «Neman» nokārtotu finansiālos jautājumus. Laikā, kad hokejistam būtu jāgatavojas pasaules čempionātam, viņām nākas risināt sarunas par nenokārtotām formalitātēm. Kaspars sarunā ar «Apollo» atzīst, ka sezona Baltkrievijā pagājusi ar mīnus zīmi, bet klubs palicis parādā iespaidīgu naudas summu.
- Kamēr tu braukā no Rīgas uz Grodņu, par tevi raksta visādas lietas. Pēdēja bauma ir, ka tu jaunajā sezonā varētu būt redzams Vācijā.
- Uz doto brīdi neesmu neko domājis, aģents strādā. Viss ir runu līmenī, kā jau katru gadu. Kad līgums būs uz galda, tad jau varēs tā nopietnāk runāt.
- Pēc gada Somijā pārcēlies uz Baltkrieviju. Brauci uz turieni tāpēc, ka nebija alternatīvas vai arī tas bija pārdomāts lēmums?
- Vairāk aizbraucu naudas pēc. Godīgi sakot, nepatika, ka visu sasolīja un palika parādā. Visu sezonu čakarēja un beigās pasaka, atvainojiet, klubam nav naudas, mēs jums nevaram samaksāt.
- Daudziem palika parādā?
- Jā. Tas klubam nenāk par labu. Tas ir sāpīgi, klubs spēlē finālā, bet gala rezultātā tu neko nesaņem.
- Daudz palika parādā tev?
- Ļoti daudz. Bet galvenais, ka ir bezjēdzīgi kaut ko tagad panākt. Mēģinājām pat ar gubernatoru tikties. Ar katru play-off kārtu mūs čakarēja - netiksiet tur, nedabūsiet neko un tā tālāk. Tikām līdz finālam, bet, kad tajā zaudējām, tad pasaka, ka uzdevums bija izcīnīt pirmo vietu un mēs jums neko nemaksāsim. Nesen devos pēc naudas un čiks vien sanāca, nervi čupā.
- «Neman» ir vienīgais klubs Baltkrievijā, kas šādi "uzmet" spēlētājus?
- Grodņa jau agrāk tā ir darījusi, bet pēdējās sezonās klubs mainījās uz labo pusi. Nekad nepalika parādā, taču tagad atgriezusies pie tā paša. Es saprastu, ja klubs ar tādu budžetu netiktu izslēgšanas spēlēs, bet mēs spēlējām finālā. Mēs kaut ko tomēr esam pelnījuši. Vienam smadzeņu satricinājums, vēl vienam salauzts pirksts ar pieciem spieķiem pirkstā... Visi leģionāri iet prom, nezinu, kā klubs tiks veidots nākamajai sezonai, informācija ļoti ātri noplūst.
- Aģentam būs uzdevums cīnīties ar Grodņu.
- Cīnīties ir bezjēdzīgi. Reāli visas pŗemijas bija runu līmenī, līgumā nekas nebija atrunāts. Emocionāli visu laiku biji zem spiediena, katrs zaudējums tika uzskatīts par traģēdiju. Brīvdienu nebija. Kad bija salauzts pirksts, uz izlasi netiku, citas komandas atbrīvoja spēlētājus uz izlasēm, bet mēs zaudējām un lika trenēties. Darīju visu, ko varēju, katrā mačā atdevu sevi pilnībā.
- Kāds ir čempionāta sportiskais līmenis? Visi klubi tiek devēti par profesionāliem?
- Piecas komandas ir labā līmenī, mēs tajā skaitā, bet lejasgala klubi vājāki, kuriem arī finansiālās iespējas nav tik lielas. Dzirdēju, ka vairāki baltkrievi gatavojas spēlēt Ukrainā, jo tur parādījusies nauda. Ekstralīgā ir vecuma limits, kas 28 gadus veciem spēlētājiem rada zināmas grūtības, jo viņu skaits komandā ir ierobežots.
- Taisnība, ka pirms sezonas tevi pie sevis vēlējās redzēs Žlobinas «Metallurg»?
- Jā, tā tas bija, bet Grodņu izvēlējos, jo sasolīja visādus brīnumus.
- Baltkrievu izdevums «Pressball» nesen atklāja, ka tu «Neman» rindās gadā pelnot 69 000 latu. Šāda veida informācija par Eiropas klubiem neparādās bieži. Kā tu raugies uz šāda veida ziņām?
- Varu pateikt to, ka tā nav taisnība. Nezinu, kur viņi ir izvilkuši tik lielus ciparus. Pārāk liels priekš Ekstralīgas.
- Laikam Baltkrievijā kādu laiku nespēlēsi.
(Smejas). Uz doto brīdi kaut kas jāpamaina. Ir labi, ka tu pelni naudu, bet emocionālā ziņā gandarījums nav. Spēlē pret lejasgala klubu, maču vēro simts skatītāju, iemet trīs vārtus, bet pēc spēles sēdi un jūti tukšuma sajūtu. Nav prieka. Grodņā bija OK, pilnas tribīnes, cilvēki'sākuši nākt uz spēlēm un ir cita atmosfēra.
- Bija tev iespēja palikt Somijā pēc pērnās sezonas?
- Vasarā aizbraucu uz Grodņu, bet sākumā man teica, ka es nederot un mani neņems. Ar Lintneru [slovāku hokejistu - M.L] sazvanījos un viņš teica, lai braucu uz Lapenrantas «SaiPa» klubu, kur spēlē Roberts Jekimovs, taču vēlāk «Neman» mani paņēma. Starpsezonas periods bija smags. Kad «Dinamo» tikai sāka gatavoties Valmierā, mēs jau mēnesi bijām skrējuši. Smags periods, divreiz dienā tikai sausie treniņi.
- Nav noslēpums, tu esi braucējs uz pasaules čempionātu. Kā tev patīk šis izlases modelis Teda Nolana vadībā?
- Man patīk. Visu sezonu Baltkrievijā spēlēju tieši šādu pašu hokeju, kādu mums liek izlasē spēlēt Nolans un tas man nesagādā nekādas grūtības, nav problēmu pielāgoties viņa prasībām. Tas man ir pluss, nevajag speciāli pielāgoties. Neteikšu, ka pie Oļega Znaroka bija slikti, bet tagad ir jaunas vēsmas. Arī spēles stils man ir parocīgs, esmu spēka uzbrucējs, varu spēlēt asi, ja vajag - varu izkauties. Nekad neesmu bijis tehnisks spēlētājs.
- Čempionātā būs jauns formāts un vairs nebūs «izdzīvošanas spēle» apakšgrupā, kā tas bija pēdējos gadus.
- Pērn jau bijām gatavi cīnīties ar jebkuru pretinieku un to arī parādījām spēlē ar Somiju, bet nākamajā dienā bija izšķirošā spēle un mēs zaudējām. Varam nebaidīties, nav jātaupa spēki vienam mačam, būs interesanti, mums nav ko zaudēt. Teiksim tā - maza valsts ar lielu raksturu. Domāju, ka jebkurš pretinieks pasvīdīs, arī apakšgrupa mums ir parocīgāka, nekā Helsinku astotnieks. Bet līmenis starp izlasēm ir izlīdzinājies.
