Latvijas U-18 hokeja izlase pasaules čempionātā augstākajā divīzijā piedzīvoja pilnu emociju gammu. Tik tuvu bija vieta pasaules labāko komandu sešiniekā, taču beigās bija jācīnās par vietas saglabāšanu elitē. Komandas galvenais treneris Leonīds Tambijevs intervijā portālam «Apollo» stāsta par Latvijas jauno hokejistu psiholoģijas laušanu un komandas gatavošanu svarīgākajiem mačiem, kā arī Latvijas izlases varējumu uz pasaules labāko komandu fona.
- Tikai 1. februārī tikāt iecelts par Latvijas U-18 izlases galveno treneri. Cik daudz izdevās paveikt šajā neilgajā laika posmā?
- Protams, laika bija par maz. Pirms pasaules čempionāta uzspēlējām trīs pārbaudes spēles, pēc kurām novērtēju spēlētāju raksturu un meistarību, bet uz treniņnometni Tukumā aicināju tikai 25 hokejistus, jo mana filosofija bija tāda - šie spēlētāji nedrīkst domāt par to, ka neiekļūs sastāvā. Atlasīju pareizos spēlētājus. Tie ir spēlētāji, kuri no pirmās līdz pēdējai minūtei var izpildīt spēles uzdevumu un spēlēt uz nevaru robežas, jo es labi apzinājos, ka meistarības ziņā mēs nebūsim starp labākajām turnīra komandām, bet komandas gara un disciplīnas ziņā mums bija jābūt starp labākajiem. Tukumā ieguldītais darbs deva rezultātu pasaules čempionātā, jo kustībā un izturībā pretiniekiem nezaudējām, bet spēles disciplīna bija augstā līmenī.
- Jums šī bija debija pasaules čempionātos galvenā trenera amatā. Vai hokejā Jūs kaut kas vēl spēj pārsteigt?
- Pirmkārt, tā ir lieliska iespēja. Pasaules čempionāta laikā daudz skatījos spēles un treniņus, veicu pierakstus. Man kā trenerim tā ir neatsverama pieredze un vēl viens solis augšup pa karjeras kāpnēm.
- Pirms turnīra uzsvērāt, ka uz pasaules čempionātu nebraucat tikai ar domu par vienu spēli pret Dāniju un vietas saglabāšanu elitē.
- Jau pirms turnīra arī čaļiem to pateicu un šādu psiholoģiju centos ieaudzināt arī jaunajos hokejistos. Es uzsvēru: «Jums ir jāmaina sava psiholoģija. Mēs neesam pastarīši. Katrā spēlē ir jācīnās un jāspēlē par uzvaru.» Mans raksturs ir tāds, ka es nepieļaušu, ka pret Latvijas izlasi kāda komanda noslauka kājas. Varbūt tas skanēs skaļi, taču tā tas ir. Jā, pirmajā spēlē zaudējām Krievijai ar 1:6, taču komanda Čehijā ieradās tikai dienu pirms mača. Uzskatu, ka mums bija jāatbrauc 9. aprīlī, 10. aprīlī jāaizvada pārbaudes spēle, bet 12 .aprīlī jāspēlē pret Krieviju. Ja mačs pret krieviem būtu bijis, piemēram, trešais turnīrā, tad mēs nospēlētu kā līdzīgs ar līdzīgu. Turpmākajās spēlēs to pierādījām. Mačā pret Zviedrijas izlasi viņu treneris jau 5. minūtē paņēma pārtraukumu, jo bijām lieliski noskaņojušies cīņai, pirmajā trešdaļā izpildot astoņus spēka paņēmienus. Ja vien nebūtu nonākuši mazākumā, kad, manuprāt, tiesnesis piešķīra nepamatotu noraidījumu, mēs būtu nopelnījuši punktu. Pēc šīs spēles puiši saprata, ka varam spēkoties ar jebkuru komandu.
- Vai bija grūti mainīt jauno hokejistu psiholoģiju?
- Teikšu godīgi, bija grūti. Tās bija gan individuālās sarunas, gan komandas sapulces. Man nepatīk garas runāšanas, es zinu, ko es gribu pateikt komandai un man pietiek ar desmit minūtēm.
- Vai speciāli gatavojāt uzrunu komandai?
- Jā. Pirms katras spēles es zināju, ko teikšu. Tas ir ļoti svarīgi. Piemēram, pirms spēles pret Krieviju parādīju 1980. gada olimpisko spēļu fināla video klipu, kur ASV studentu komanda pieveica vareno PSRS izlasi. Bet pirms mača pret Vāciju teicu trīs minūšu runu, kura sākās ar vārdiem: «Katram spēlētājam vai komandai ir tādas spēles, kuras ir galvenās viņu mūžā. Šodien ir viena no tādām spēlēm. Vai vēl kādreiz jums būs tāda iespēja? To es nezinu. Tādēļ izmantojiet šo iespēju.» Ir svarīgi ticēt uzvarai. Protams, pirms katra mača es šādas runas nesaku, taču pirms tādām spēlēm tas ir nepieciešams. No mūsu puses paveicām visu, lai tiktu ceturtdaļfinālā - uzvarējām gan Šveici, gan Vāciju. Bija svarīgi saprast, ka varam cīnīties par 6. vietu, nevis par 9. vietu.
- Savu darbu paveicāt, bet Krievijas izlases zaudējums Vācijai sagrieza turnīra tabulu kājām gaisā. Kādas bija izjūtas, kad tomēr neiekļuvāt ceturtdaļfinālā?
- Turklāt bijām tuvu, lai paņemtu punktu pret Zviedriju... Kurš gan varēja iedomāties, ka trim komandām būs pa sešiem punktiem un ar to būs par maz, lai tiktu ceturtdaļfinālā. Puiši paveica visu, kas bija no viņiem atkarīgs. Dažās spēlēs komandai bija tāds noskaņojums, kādu HK «Rīga» komandā manīju tikai play-off spēlēs pret «Mitiščinskije atlanti». Jā, mums trūka meistarības cīņā ar visiem pretiniekiem, taču komanda nezaudēja divcīņās, kustībā un vēlmē uzvarēt bija pārāki par vairākām komandām.
- Vai pēc neiekļūšanas ceturtdaļfinālā nebija grūti savākt komandu pēdējām spēlēm par palikšanu augstākajā divīzijā?
- Tas bija visgrūtākais brīdis. Iedomājieties puišu tā brīža noskaņojumu. Visa komanda savācās un brauca skatīties spēli starp Krieviju un Zviedriju. Tajā mačā zviedri uzvarēja pamatlaikā un atlika cerēt uz to, ka Vācija zaudēs punktus pret Šveici. Visa komanda atkal devās uz šo maču, kurā jau pirmajā trešdaļā vācieši iemeta četras ripas. Pats uz šo spēli nebraucu, bet mani palīgi [Ronalds Ozoliņš un Andrejs Banada] pēc pirmā perioda uz viesnīcu devās ar kājām. Pat treneriem bija smagi. Bet iedomājieties, kā jūtas 17-18 gadus veci puiši, kuriem tikko bija iespēja pirmoreiz Latvijas hokeja vēsturē spēlēt sešiniekā. Viņi bija satriekti un mums divas dienas bija jācenšas atgūt kaujas garu, jo ar trim punktiem pret Šveici mums bija par maz. Pirmā trešdaļa pret Dāniju bija sliktākais periods turnīrā, taču izdevās atrast pareizos vārdus, lai otrajā trešdaļā iemestu trīs ripas. Pēdējā trešdaļā muļķīgas kļūdas dēļ nenosargājām uzvaru, bet ar punktu pietika, lai nosargātu vietu elitē.
- Pirms turnīra bažījāties par aizsargu pieredzes trūkumu. Vai tas lika par sevi manīt arī Čehijā?
- Tā arī notika. Visu cieņu mūsu aizsargiem, kuri cīnījās un darīja, ko spēja, taču šādā līmenī neviens iepriekš nebija spēlējis. Individuālās kļūdas - ripas zaudēšana, zaudēta cīņa vārtu priekšā, uzbrukumu iesākšanas kvalitāte, daudz tika zaudēts spēlē viens pret vienu. Arī kustībā un slidošanā. Ļoti daudz zaudējām slidošanā un spēles izpratnē. Puiši ļoti centās, taču ar to ir par maz, lai noturētu pretinieku uzbrukumus. Tādēļ aizsardzība bija uzbūvēta tā, lai tajā spēlētu viss piecinieks.
- Vai līderi attaisnoja uz sevi liktās cerības?
- Protams, daudz gaidījām no HK «Rīga» trijnieka - Roberts Lipsbergs, Ņikita Jepalovs un Nikolajs Jeļisejevs. Taču Jevpalovs HK «Rīga» sastāvā play-off guva traumu, Tukumā trenējās tikai trīs dienas un tas atstāja iespaidu uz viņa sniegumu. Jā, Lipsbergs četras ripas iemeta, bet uzskatu, ka labāk vajadzēja nospēlēt Jeļisejevam, taču... Patika Teodora Bļugera sniegums, viņš paveica lielu darba apjomu, reizēm spēlējot pat divās maiņās. Tāpat labi nospēlēja Georgs Golovkovs, kurš guva vairākus skaistus vārtus uz individuālās meistarības rēķina. Tomēr kopumā esmu lepns par visu komandu. Katrs izdarīja to, ko spēja.
- Ko variet teikt par vārtsargu sniegumu?
- Kā pirmais numurs uz turnīru brauca Elvis Merzļikins, bet kopumā varu teikt tā - abi vārtsargi [Merzļikins un Ivars Punnenovs] aizvadīja pa vienai labai spēlei. Līmenis bija augsts un varēja manīt, ka stabilitātes vēl trūkst, taču abi vārtsargi ir ar lielu nākotni. Šī tomēr ir augstākā divīzija un visi uzbrucēji ir viltīgi.
- Vai pasaules U-18 čempionu ASV izlases hokejistu spēles redzējāt?
- Redzēju tikai televīzijā. Nekā pārsteidzoša. Tā ir programma, kuras ietvaros šī U-18 visu sezonu spēlēja kopā vienā spēcīgā čempionātā. Viss ir likumsakarīgi.
- Pārsteidza tas, ka amerikāņi neielaida nevienus vārtus mačos pret Eiropas komandām.
- Biju gaidījis, ka zviedri ar viņiem nopietni pacīnīsies. Teikšu tā - zviedriem vispār nav vājo vietu. Varbūt kāds nedaudz sliktāk slido atmuguriski, taču tas nav tik izteikti. Domāju, ka Zviedrija vienīgā spēs uzvarēt ASV izlasi. Tomēr laikam nedaudz pievīla psiholoģija pēc ātri zaudētiem vārtiem.
- Ja reiz pieminam psiholoģiju, tad tomēr pajautāšu par HK «Rīga» zaudējumu, kad komanda pēdējā trešdaļā izsēja četru vārtu pārsvaru...
- (Smejas) Ziniet, divās spēlēs Piņķos pret «Mitiščinskije atlanti» piecus periodus HK «Rīga» nospēlēja labāko hokeju divu gadu laikā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka traumu dēļ bijām zaudējuši Edgaru Dīķi, Māri Bičevski un Jevpalovu, bet Artūru Kuzmenkovu izsauca uz Liepāju. Bija lieliska disciplīna un pašatdeve. Pēc otrās trešdaļas teicu, lai puiši turpina spēlēt, kā līdz šim. Jutos ļoti mierīgs. Kādēļ gan jaukties, ja komanda izpilda visus uzdevumus rezultāts ir 5:1? Nezinu, varbūt otrie ātri zaudētie vārti iesēja nepārliecību vārtsargam Kristeram Gudļevskim, taču viņu noteikti nevainoju. Mana vienīgā kļūda bija tā, ka pēc trešajiem ielaistajiem vārtiem, iespējams, vajadzēja paņemt pārtraukumu un veikt vārtsargu maiņu. Tāda nu ir jauniešu psiholoģija. Vieni «salūza», bet otri sajuta asins garšu. Mēs zinājām, ka krievi ir nekaunīgi. Jau Mitiščos mums bija karš. Pēc zaudējuma sērijas otrajā spēlē (1:3) Mitišču spēlētāji atļāvās mētāties ar replikām pat manā virzienā. Tā patiešām bija. Es viņu trenerim pateicu, ka tas ir ļoti nesmuki un mūsu spēlētāji kaut ko tādu neatļautos.
Kas notika? Es pats līdz šim nespēju saprast, jo viss ritēja ļoti labi. Nevienam trenerim nenovēlētu šādā situācijā būt uz komandas soliņa. Pēc šāda zaudējuma bija ļoti grūti sagatavot komandu piektajai spēli, taču tas izdevās un Mitiščos cīnījāmies līdz galam. Komanda parādīja raksturu. Tā ir noderīga pieredze gan treneriem, gan spēlētājiem.
